Kādu kaitējumu veselībai nodara vientulība?
 
©depositphotos.com

Arvien biežāk medijos parādās jauni apstiprinājumi tam, ka vientulība var nodarīt nopietnu kaitējumu cilvēku veselībai. Uzreiz jāpaskaidro: vientulība nav tas pats, kas vienatne. «Ja cilvēks ir vienpatnis, tas vēl nenozīmē, ka viņš ir vientuļš,» saka psihiatre Lada Stoligvo. «Vientulība ir ļoti subjektīva sajūta, kas nav līdzīga citām, tas ir unikāls individuāls pārdzīvojums, īpašs pašuztveres veids.

Bieži cilvēks apzinās savu vientulību, kad viņam ir vajadzība, piemēram, piederēt kādai grupai vai kontaktēties ar kādu konkrētu cilvēku, bet tas neizdodas. Piemēram, kāda paciente, jauna meitene, kurai bija gan ģimene, gan draugi, jutās absolūti vientuļa un nevienam nevajadzīga, jo viņai bija iepaticies puisis, kurš nepievērsa uzmanību. Bet situācija var būt arī objektīva, piemēram, ja tuvs cilvēks ir miris, notikusi šķiršanās vai draugi pārcēlušies uz ārzemēm - kad reāli tiek pārtraukta saskarsme ar kādu mums ļoti būtisku cilvēku. Vientulība galvenokārt izpaužas ar kāda trūkuma apzināšanos, zaudējuma izjūtu vai - vēl traģiskāk - absolūta kraha izjūtu. Tā var būt arī saistīta ar ļoti subjektīvu apziņu, ka cilvēks pēc kaut kādiem kritērijiem, reāliem vai iedomātiem, atšķiras no līdzcilvēkiem, citi viņu nepieņem savā grupā un atgrūž.»

Katra cilvēka dzīvē ir situācijas, kad vientulības izjūta ir ja ne gluži normāla, tad katrā ziņā bieži sastopama parādība.

Kulturālais un sociālais

«Pastāv arī kulturāla vientulība, piemēram, slavenajā Hermaņa Heses romānā Stepes vilks aprakstīta tāda cilvēka problēma, kurš nevar atrast savu vietu starp divām kultūrām - veco un jauno, un vienkārša cilvēku saskarsme tur nevar palīdzēt, jo ir runa par ko dziļāku, filozofiskāku. Biežāk tomēr mēs saskaramies nevis ar kulturālo, bet ar sociālo vientulību,» norāda L. Stoligvo. «Tā ir sociālās izolētības sajūta dažādu iemeslu dēļ, kad kādu cilvēku atgrūž. Kolektīvos mēdz būt mobinga un bullinga problēmas, kas var izprovocēt cilvēka vientulības izjūtu. Jebkura cilvēka nepieņemšana sociālā plānā, atraidījums var izraisīt izjūtu, ka viņš ir sociāli vientuļš, izmests no noteiktas grupas. Piemēram, nav uzņemts konkrētā mācību iestādē, izslēgts no sporta komandas vai pašdarbības kolektīva, atlaists no darba vai arī nav pieņemts darbā, kur ļoti vēlējies strādāt. Vientulības izjūta pārņem situācijās, kad citi no kāda izvairās tautības, valodas, ādas krāsas dēļ; arī piederība vai nepiederība noteiktam sociālam slānim var būt par iemeslu, kāpēc konkrētu cilvēku grupa nepieņem, un tas rada krīzi.»

Attīstības krīzes

Katra cilvēka dzīvē ir situācijas, kad vientulības izjūta ir ja ne gluži normāla, tad katrā ziņā bieži sastopama parādība. Tas ir tipiski pusaudžu vecumā, kad cilvēks no bērna kļūst par pieaugušo. «Pieaugušo pasaule viņam ir absolūti nezināma, ar citām izjūtām, tajā skaitā ķermeniskām, ar nesaprašanu, ko ar visu to darīt, ar jaunām vēlmēm, tieksmēm, savu seksualitātes izjūtu un nepilnvērtības izjūtu saistībā ar to, ka noteikti notiek salīdzināšana ar citiem, turklāt pusaudži bieži vien sevi redz citādi,» komentē psihiatre. «Vientulības izjūta ir raksturīga, kad mainās cilvēka stāvoklis, piemēram, viņš iestājas augstskolā vai beidz augstskolu un ir jāsāk strādāt darbavietā, kur ir citi cilvēki, savs kolektīvs, savas tradīcijas. Nākamais posms ir bērnu piedzimšana - lai gan it kā pozitīvs notikums, lielākajai cilvēku daļai tā ir diezgan liela krīze, jo jāapzinās, ka tu nekad vairs nebūsi viens pats, bet vienmēr būsi ar kādu saistīts. Arī pirmspensijas vecums un pensionēšanās ir attīstības krīze, jo atkal pilnīgi mainās visas attiecības starp cilvēku un sociumu, starp cilvēku un viņa tuviniekiem. Nākamā situācija, kad neizbēgami pārņem vientulības apziņa - visas krīzes, kas saistās ar zaudējumiem: smaga paša vai tuva cilvēka slimība, nāves gaidīšana un aiziešana. Kad iestājas šāds zaudējums, vientulības izjūta nenāk viena, tā nes līdzi arī jautājumus par dzīves jēgu, atbildību, brīvību un nebrīvību. Krīze ir arī tad, kad izirst attiecības - tā ir maza nāve, mirst nevis cilvēks, bet mūsu priekšstati, fantāzijas, nākotnes plāni. Līdzi attiecībām mirst daļa no mūsu dvēseles, un, kad parādās tādas dvēseles rētas, protams, ka mēs uzticamies citiem mazāk un ar kārtējo cilvēku veidojam attiecības lēnāk.»

Iespējami arī slimīgi stāvokļi

Ja cilvēks apzinās dziļo, mokošo vientulības izjūtu un šķiet, ka visa pasaule ir pret viņu, nav jābaidās meklēt kvalificētu medicīnisku palīdzību, un pirmais speciālists, pie kura vērsties, ir tieši psihiatrs. «Ja mēs redzam, ka pacientam ir depresīvs noskaņojums, grūti funkcionēt, noturēties parastā sociālās aktivitātes līmenī un tas turpinās jau ilgāk par divām nedēļām, varam nozīmēt zāles, kas palīdzēs skatīties uz problēmu bez dramatisma un bez sagrozījumiem, ko mēs, psihiatri, saucam par depresīviem domāšanas traucējumiem,» stāsta L. Stoligvo. «Cilvēkam, kurš no tiem cieš, ir raksturīgi norakstīt sevi un visu situāciju, vērtēt dzīvi pēc principa - esmu slikts, esmu niecīgs, esmu neveiksminieks, man nekas dzīvē nav izdevies un neizdosies. Tieši tas ir iemesls, kāpēc depresīvie cilvēki nenāk pēc palīdzības - viņi netic, ka palīdzēt ir iespējams. Tādēļ tuviniekiem būtu vēlams tomēr pierunāt, burtiski stumt pie ārsta. Viņi var pamanīt šīs specifiskās pazīmes: drūmas domas, cilvēks pats var teikt, ka nāk virsū melnie, ir tendence nonicināt visus savus sasniegumus un sevi pašu, mainās uzvedība, cilvēks sāk norobežoties, negrib tikties ar tiem, ar kuriem agrāk tikās, negribas celties, negribas neko darīt.

Lai atšķirtu parastu dzīves krīzi, piemēram, attīstības krīzi, ko lielākā cilvēku daļa spēj pārdzīvot bez zāļu lietošanas, no reālas depresīvas situācijas, kad vajadzīga medicīniska palīdzība, psihiatrs pacientu ļoti uzmanīgi uzklausa un izvaicā, nereti uzdodams arī tādus jautājumus, kas šķietami nav saistīti ar konkrēto situāciju. Ir ļoti svarīgi, ko cilvēks stāsta, kā viņš apraksta savas izjūtas, kādi, viņaprāt, ir vientulības sajūtas iemesli, un tieši no šī stāsta, viņa mīmikas, kustībām, formulējumiem galu galā parādās kopaina. Droši vien tiks uzdoti arī citi, medicīniska rakstura jautājumi, un būs iespējams secināt, vai tā ir psiholoģiska problēma, kas risināma pie psihologa vai psihoterapeita, vai arī ir runa par slimīgu stāvokli, kas prasa medikamentozu ārstēšanu.»

Sociālie tīkli un zems pašvērtējums

Vientulības izjūtu var veidot ne tikai reāli sociāli sakari, bet arī iedomāti standarti, pēc kuriem cilvēki tiecas. «Labs jautājums: cik reālistiski un sasniedzami ir tādi iedomāti standarti?» atzīst psihiatre. «Domājot par standartiem, īpaši standartiem attiecībās, mums ir pieredze, uz kuras mēs balstāmies, kad vērtējam attiecības ar citiem līdzcilvēkiem, pēc kuras zinām, kas mums patīk un kas nepatīk. Bet pastāv arī salīdzināšana ar citiem. Ja salīdzinājumam par pamatu ņem to, ko cilvēki par sevi un savu dzīvi vēsta Instagram, Facebook un citos sociālajos medijos, tad tas var pavērsties pret pašiem. Var būt, ka tur ir simtiem draugu, bet patiesībā reāli cilvēks ir vientuļš, nevienu viņš neinteresē. Viņš redz citu izvietotās skaistās bildes, bet sociālie tīkli mums nerāda īsto dzīvi, tur visi smaida un lielākoties izskatās, ka nevienam nav problēmu. Pieaugušie cilvēki, kuru personība veidojās pirms sociālo tīklu ienākšanas mūsu dzīvē, uztver šo vēstījumu kritiskāk, bet jaunatne burtiski dzīvo virtuālajā realitātē. Visu laiku sēžot pie savām viedierīcēm, cilvēki zaudē vai nemaz neiegūst prasmi veidot reālas attiecības, un tad, kad parādās kaut mazākā konflikta situācija vai interešu konflikts, viņiem vieglāk ir pārtraukt attiecības nekā meklēt kopīgus risinājumus. Bet tāda attieksme ir infantila. Pārtraucot komunikāciju, cilvēki nerisina problēmas un neveicina savu briedumu. Viņiem veidojas nereālistiski priekšstati par mērķiem un savu vēlamo tēlu, parādās ideālais «es», kurš nav sasniedzams. Vientulības izjūtai ir arī saistība ar zemu pašvērtējumu. Tā ir psiholoģiska problēma, bet psihiatri pašvērtējumu aplūko arī kontekstā ar noteiktām garīgas veselības problēmām. Diezgan bieži ir runa par depresiju, par personības traucējumiem, traucētu sava tēla uztveri. Mēdz būt arī stāvokļi, kad pašvērtējums ir neadekvāti grandiozs - arī tad cilvēks var justies vientuļš.»

Vienpatņi un sabiedrības spiediens

«Normālam veselam cilvēkam ir vajadzīgs laiks, kad viņš var pabūt vienatnē ar sevi, savām domām un izjūtām,» norāda psihiatre. «Ja cilvēks nav spējīgs pabūt viens, tad tā nav pilnīgi nobriedusi personība. Ja vienatnē kļūst slikti, pārņem nemiers vai mokoša vientulības izjūta, tad viņam noteikti būs attiecību problēmas ar līdzcilvēkiem. Ja cilvēks vientulību uztver kā mokošu, kaut arī nekāda traģēdija nav notikusi, ja viņš nav spējīgs ar to sadzīvot, tad riskē iekrist atkarības attiecībās - tā nebūs mīlestība, bet jēgas meklēšana otra cilvēka personībā. Tāds attiecību variants var kļūt mokošs abiem diviem, tas ir gluži kā čemodāns bez roktura - gan izmest žēl, gan panest grūti. Savukārt vienpatņi lielākoties nejūtas vientuļi, viņi dzīvo ar autonomijas izjūtu. Sabiedrības spiediens ir absolūti pretējs: ja cilvēks dzīvo viens pats, tad tādā gadījumā viņš ir brāķis. Jābūt garīgi stipram un nobriedušam, lai turētos šim spiedienam pretī. Ja cilvēks tāds nav, tad viņš ir ļoti jūtīgs pret sabiedrības viedokli un tas viņu traumē. Jo sevišķi pēc šķiršanās vai atlaišanas no darba situācija var būt ārkārtīgi emocionāli un garīgi mokoša, jo sabiedrības viedoklim arī ir standarti, kuri nosaka vēlamo un nevēlamo uzvedību.»

Mazliet par senioriem

Statistika liecina, ka 14,6% no pirmreizējām depresijām cilvēkiem sākas vecumposmā pēc 55 gadiem, kas saistīts ar bioloģiskiem procesiem, bet arī ar to, ka, pārtraucot aktīvās darba gaitas, cilvēks izkrīt no savas ierastās sociālās vides. Daudzi pensionāri turpina strādāt ne vien materiālu apsvērumu dēļ vai tāpēc, ka jūtas pietiekami stipri un aktīvi, bet arī tāpēc, ka sēdēšana mājās viņiem ir psiholoģiski traumatiska. «Tādās valstīs kā Itālija, Francija un Spānija seniori pulcējas parkos un kafejnīcās, spēlē šahu, kārtis vai skvošu, esmu redzējusi, kā muzicē senioru orķestris, kaut arī artrīts mazina pirkstu veiklību,» savos vērojumos dalās ārste. «Mums diemžēl tādu tradīciju nav, tāpēc pensionēšanās ir kā norakstīšana. Turklāt materiālās labklājības kritums, kas piemeklē mūsu pensionārus, padziļina sociālās vientulības izjūtu, un tas arī ir riska faktors, kas var veicināt depresiju. Pat pensionārs, kurš dzīvo ģimenē, var justies vientuļš, jo viņa dzīves ritms būtiski atšķiras no jaunāko ģimenes locekļu dzīves ritma. Seniori, nesteidzīgi rosīdamies pa mājām, var apvainoties, ka citi ģimenes locekļi ar viņiem neaprunājas, dienas gaitā nepiezvana, bet jaunākajai paaudzei dzīve ir krietni intensīvāka, jākomunicē ar daudziem cilvēkiem darba jautājumos, viņiem ir aktīvāka sociālā dzīve. Runa ir nevis par ignorēšanu, bet tieši par atšķirīgu dzīves ritmu, tomēr šis faktors diezgan bieži kalpo kā palaidējmehānisms vientulības izjūtai ar dziļāku dramatismu un sekojošu nonākšanu līdz kārtīgai klīniskai depresijai.»

Vajag daudz paziņu

Izpētīts, ka visaktīvāk cilvēki veido sakarus līdz 30 gadu vecumam, bet vēlāk jaunu kontaktu kļūst arvien mazāk. Mēs aktīvāk veidojam attiecības jaunībā, kad vēl nav rūgtas pieredzes un nav dvēseles rētu, ko atstājuši draugi, draudzenes, paziņas, radinieki. Jo vecāki kļūstam, jo mazāk laižam sev klāt un jo grūtāk ir veidot jaunas attiecības. «Tas ir absolūti saprotami,» saka L. Stoligvo, «jo attiecību zaudēšana, šķiršanās vai draudzības izjukšana rada dziļas dvēseles rētas un nevienu cilvēku vairs negribas tik tuvu pielaist klāt. Bet, ja gribam tomēr izveidot jaunas attiecības, tad ir jārīkojas. Jo lielāks vilšanās krājums, jo mazāka varbūtība, ka mēs sev ļausim būt kopā ar otru cilvēku. Senioriem jāsaskaras ar tādu faktoru kā sava loka zaudēšana, jo pienāk zināms vecums, kad uz bērēm jāiet biežāk nekā uz kristībām, Latvijai turklāt raksturīgi, ka daļa no radu, draugu un paziņu loka ir izbraukusi no valsts. Tādēļ ir svarīgi, lai jaunībā un vidējā vecumā kontaktu loks būtu pietiekami plašs, jo tad ir izredzes, ka arī vecumdienās tas zināmā mērā būs saglabājies.

Pētījumā par izplatītākajām bailēm, kas attur cilvēkus no jaunu attiecību veidošanas, atklājās šādi fakti: 70% respondentu baidās, ka informāciju par viņu iešanu uz satikšanos kāds kaut kur nopludinās; 67% pirms došanās uz pirmo tikšanos baidās, ka no šī pasākuma nekas nesanāks; 43% baidās no kārtējās vilšanās; 23% - no tā, ka viņi jaunajam paziņam nepatiks; 6% - ka cilvēks būs ar atkarībām vai psihiski slims - droši vien viņiem jau bijusi rūgta pieredze. Un tomēr, ja randiņš būtu neveiksmīgs, 98% no tiem, kuri vispār grib meklēt jaunas attiecības, turpinātu tās meklēt, tātad bailes tomēr nav tik lielas. Gadījumā, ja jaunais kandidāts nav paticis un nav vēlēšanās ar viņu turpmāk tikties, tikai 36% norādīja, ka atrastu pieklājīgus vārdus un taktiski pateiktu, ka nākamās tikšanās nebūs. Pārējie atzina, ka mēģinātu izvairīties no tieša teksta un solītu sazināties, bet šo solījumu nepildītu.

Ja cilvēks vēlas veidot attiecības, tad nevajag baidīties no atraidījuma. Tomēr ar vientulības izjūtu, ņemot vērā, ka to nosaka tik daudz subjektīvu momentu, pašam vien būs jācīnās, jo ne psihologs, ne psihoterapeits nestāvēs blakus tad, kad sāksies saruna ar jauno paziņu. Mans viedoklis: vajag daudz paziņu! Katrs, ar ko dodaties uz randiņu, nekļūs par draugu vai dzīvesbiedru, bet svarīgi, lai cilvēki vispār uzdrošinātos veidot reālas, nevis virtuālas attiecības. Veidot attiecības ar otru cilvēku - tā ir prasme, kas jātrenē līdzīgi kā muskuļi, citādi viss ies greizi. Uzreiz, protams, nevajag otru pielaist tuvu klāt, ir jābūt zināmam novērošanas laikam, ko vienkārši pavadām kopā, lai iepazītos. Katra personība ir unikāla un interesanta, un gan jau atradīsies temats, par ko parunāt. Svarīgi arī, lai cilvēkam būtu gan sava, gan pretējā dzimuma draugi un paziņas - viņi var palīdzēt, kad gribēsies apspriest veidojamās attiecības vēl ar kādu trešo personu, kas var pavērot situāciju no malas.»

 
 
#{#}