Kad sieviešu dzīvē pienāk neizbēgamais pārejas periods, vienai tas nerada gandrīz nekādus pašsajūtas traucējumus, kamēr citai simptomi ir ļoti apgrūtinoši. Kad draudzenes atklāti salīdzina iespaidus, palaikam rodas daudz satraucošu jautājumu. «Ja rodas jautājumi, vajag konsultēties ar ģimenes ārstu vai ginekologu, nevis klusēt un ciest, jo mēs varam katrai sievietei izraudzīties piemērotu terapiju, lai viņa varētu normāli justies,» saka ginekoloģe Daiga Baranovska.
– Lasot par sieviešu veselību, sastopamies ar terminiem «premenopauze» un «menopauze». Ko tie nozīmē?
– Par stabilu menopauzi runājam tajā brīdī, kad ir pagājis gads vai vairāk kopš pēdējām mēnešreizēm. Kamēr tās ir neregulāras, piemēram, notiek reizi divos, trijos vai pat sešos mēnešos – tik ilgi par menopauzi vēl runāt nevar. Pēc tam, kad kopš pēdējās menstruācijas pagājis gads, jebkura asiņošanas epizode ir jāuztver nevis kā «jaunības atgriešanās», bet gan kā nopietns simptoms un jāiet pie ginekologa. Savukārt premenopauze ir noteikts periods pirms menopauzes iestāšanās. Tās ilgumu grūti precīzi definēt, bet parasti tas ir pēc 40 vai 45 gadu vecuma, kad sāk mainīties menstruālais cikls, tas kļūst neregulārāks, īsāks vai garāks, analīzēs var konstatēt atbilstošas hormonu līmeņa izmaiņas, bet arī tad mēs nevaram pateikt, vai menopauze iestāsies pēc pusgada vai pēc pieciem gadiem, jo prakse rāda, ka ir arī sievietes, kurām cikls ir pilnīgi regulārs līdz pat menopauzei. Statistikas dati rāda, ka Latvijā sievietēm menopauzes iestāšanās vecums ir 49–52 gadi. Mēs sagaidām, ka šis intervāls var būt no 45 līdz 55 gadiem. Ja mēnešreizes izbeidzas pirms 45 gadu vecuma, tad tā ir agrīna menopauze, ja pēc 55 gadu vecuma – vēlīna menopauze; ja asiņošanas epizodes turpinās arī pēc 55 gadu vecuma, sieviete ļoti rūpīgi jāizmeklē, jo ir paaugstināts onkoloģisko slimību risks. Kamēr menstruācijas turpinās un – it īpaši – kamēr tās ir regulāras, nedrīkst aizmirst par kontracepciju, arī 48 vai 50 gados.
– Vēl viens apzīmējums, kuru attiecina uz šāda vecuma sievietēm, ir «klimakss». Kas tas ir?
– Medicīniski mēs to saucam par klimaktērisko sindromu, kas izpaužas ar veģetatīvām sūdzībām: karstuma viļņiem, svīšanu, biežām garastāvokļa pārmaiņām un emocionālām svārstībām, miega traucējumiem, depresīvām sajūtām u. c. Tās iet roku rokā ar hormonālajām izmaiņām. Cik lielā mērā sindroms ir izteikts un vai mums tas ir vai nav jākoriģē, cik tas rada problēmas sievietei pašai un cik tas traucē apkārtējiem – atkarīgs no katra individuālā gadījuma.
– Vai ir kaut kā speciāli jāgatavojas, lai šie simptomi nebūtu tik izteikti?
– Diez vai mēs varam sevi no šiem simptomiem pasargāt. Esmu novērojusi, ka pat tās sievietes, kuras labi apzinās gaidāmās pārmaiņas, vairs nejūtas gatavas, kad tās skar viņas personiski. Sūdzības mēdz būt ļoti atšķirīgas, sava loma tur ir ģenētiskajam mantojumam un vecumam, kurā šis process notiek. Bieži vien sievietes, kurām ir augstāks sociālais statuss, izglītība un ienākumi, cieš no klimaktēriskā sindroma vairāk nekā zemāko sociālo slāņu pārstāves, bet tas, protams, nav absolūts kritērijs.
– Dažādu dāmu uzskati par to, vai šīs izpausmes jākoriģē ar medicīniskiem līdzekļiem, ir krasi pretrunīgi. Vienas uzskata, ka ir vienkārši jāsavaldās, citas – ka noteikti jālieto hormonu preparāti, vēl citas – ka jālieto tikai dabas produkti...
– No vienas puses, protams, varam teikt, ka tā nav mirstamā vaina, gadu simtiem sievietes to ir pārdzīvojušas un visdrīzāk var pārdzīvot arī šobrīd. Bet tajā pašā laikā mēs zinām, ka šajā vecumā sieviete ir strādājoša, profesionāli aktīva, viņai audzināmi mazāki vai lielāki bērni vai varbūt jau mazbērni. Pietiekami lielai daļai sieviešu klimaktēriskais sindroms ir traucējošs un vienai daļai – pat ļoti, ļoti traucējošs. Ja pa dienu jāstrādā, bet naktīs karstuma viļņu dēļ regulāri nevar izgulēties, tas iztukšo emocionāli un novārdzina fiziski, liek slikti justies un slikti izskatīties. Mums ir iespēja to koriģēt, uzlabot pašsajūtu un ārstēt, un būtu grēks teikt, ka tur neko nevar darīt. Joprojām ir pieejama un lietojama menopauzes hormonu terapija (MHT), kas neapšaubāmi sevī ietver zināmu risku, bet risku taču rada arī klimaktēriskais sindroms, piemēram, hroniskās neizgulēšanās dēļ sieviete var izraisīt autoavāriju vai iegūt traumas, strādājot ar tehniku, pieļaut nopietnas kļūdas un zaudēt darbu – kurš no tā būs ieguvējs? 95% sieviešu, kuras saņem MHT, ir ļoti apmierinātas ar savu izvēli. Pirms terapijas uzsākšanas mēs veicam pilnu ginekoloģisko izmeklēšanu ar ultrasonogrāfiju, tiek veiktas asinsanalīzes un mamogrāfija, lai pārliecinātos, ka nav nekādu aizdomīgu krūšu dziedzeru problēmu; atkarībā no katras sievietes vispārējā veselības stāvokļa var būt vajadzīgi arī kardioloģiski izmeklējumi, asinsvadu izmeklējumi u. c. Tā kā MHT preparāti ir recepšu medikamenti, sievietēm ir regulāri jāatjauno receptes, tātad jāapmeklē ārsts, kurš kontrolē situāciju, veic regulāros izmeklējumus un tos, kas nepieciešami, ja sākas kaut kādas sūdzības. Saskaņā ar starptautiski pieņemtajām vadlīnijām MHT ir droši lietojama līdz 60 gadu vecumam vai desmit gadu no terapijas uzsākšanas brīža. Vairumā gadījumu ar to pietiek, pēc tam var mazināt devas un terapiju atcelt. Laiku pa laikam gadās pacientes, kurām arī pēc 60 gadu vecuma saglabājas traucējošās sūdzības vai, pārtraucot lietot terapiju, tās atjaunojas. Pietiekami bieži sievietes arī nevēlas šo terapiju un labāk lieto augu valsts preparātus, kas satur fitoestrogēnus, homeopātiskus līdzekļus, vitamīnu kompleksus. Daļa sieviešu, veiksmīgi sakombinējot šos līdzekļus, jūtas labi. Tie neiedarbojas uzreiz, bet efekts iestājas pakāpeniski un ar laiku sūdzības mazinās.
– Dzirdēts arī tāds uzskats, ka sievietei menopauzē par katru cenu jānodrošina sekss. Vai tā ir?
– Kvalitatīva intīmā dzīve nāk par labu jebkurā vecumā. Cita lieta, ka sievietei šajā vecumā ne vienmēr tāda ir iespējama – vai nu nav partnera, vai viņam ir veselības problēmas, varbūt abu starpā iestājies emocionāls atsalums utt. Bet tīri fizisks akts ar gadījuma partneri diez vai nesīs cerēto veselīgās, pozitīvās sajūtas devu.
– Vai šajā dzīves periodā sievietei jāievēro kādi specifiski dzīvesveida ieteikumi?
– Vēlams ievērot vispārējos veselīga uztura ieteikumus, samazināt sāls, dzīvnieku tauku, alkohola, kafijas un kofeīnu saturošu produktu patēriņu, vairāk ēst piena produktus, zivis, augļus un dārzeņus. Būtiski ir arī nesmēķēt. Ieteicama fiziskā aktivitāte, jo tā uzlabo gan asinsriti, gan vispārējo pašsajūtu, ne mazāk svarīga ir arī aktīva sociālā dzīve, jo komunikācija ar līdzcilvēkiem arī nāk par labu veselībai. Taču nekāda labā komunikācija nesanāk, ja cilvēks fiziski jūtas slikti. Ja sieviete šajā dzīves posmā ir atradusi objektīvi labu risinājumu medicīniskajām sūdzībām, tad arī citas lietas kaut kādā mērā uzlabojas, sakārtojas, dzīves kvalitāte uzlabojas.