Nāve saplīsušas mēslu lentes dēļ: konflikts govju kūtī beidzas ar strādnieka nāvi

Strīds mēslu lentes dēļ maksājis dzīvību kādam 31 gadu vecam lopkopim. Iereibis kolēģis viņu sitis un spārdījis, bet pēc tam bezsamaņā esošo vīrieti pametis nosmakt paša vēmekļos.

«Noslepkavojies» pats?

Kārtējā nakts maiņa Tukuma novada Degoles pagasta Vienībā esošajā liellopu fermā liktenīgi beigusies 31 gadu vecajam Zigmāram. No rīta vīrieti mirušu atrada uz salmu kaudzes. Sākotnēji tika uzskatīts, ka Zigmārs nogalināts, un policija aizturēja divus vietējos iedzīvotājus – 26 gadus veco Artūru un Edgaru. Vēlāk gan izrādījās, ka upurim nodarīti tikai viegli miesas bojājumi, kas nav bijuši par nāves iemeslu. Jaunais vīrietis nomiris no nosmakšanas, aizrijoties ar saviem vēmekļiem. Abi aizturētie apcietinājumā nav paturēti. Vairāki Vienības iedzīvotāji par to ir satraukušies un »VZ« pauda nostāju, ka Zigmārs ir noslepkavots un vainīgajiem jāsaņem sods. Zigmārs bijis «mazliet īpatnējs», un tāpēc ne viens vien viņu izvēlējies par savu upuri, lai paņirgātos. «Zigmāru regulāri sita un apcēla, šoreiz tas viss aizgāja par tālu. Zigmāra vairs nav, viņu brutāli nodauzīja, bet vienīgais, par ko draud sods varmākām, ir palīdzības nesniegšana, atstājot cietušo bezpalīdzīgā stāvoklī,» dusmīga ir viena no fermas darbiniecēm. Vietējie ir pārliecināti, ka pie jauniešu agresijas vainīgs alkohols un tieši «krutka», kuru Vienībā varot nopirkt visu diennakti.

Kas īsti 18. februāra naktī notika kūtī, neviens nevar pateikt. Fermā bijis tikai Zigmārs un Artūrs, kuru vietējie uzskata par galveno vaininieku, kā arī Edgars, kuram tonakt tur nemaz nebija jābūt. Kāds zina teikt, ka viņš atnācis pastrādāt mātes vietā, kāds cits – vienkārši atnācis iedzert kopā ar paziņu. «Edgaram tonakt tur nebija jābūt,» pārliecinoši saka brigadiere. «Protams, tas viss ir noticis dzērumā. Par ko un kāpēc, mēs nezinām. Artūrs vismaz līdz tiesai turpinās strādāt fermā. Kad viņš ir skaidrā, tad tāds lādzīgs cilvēks, bet, kad dzer, prāta vairāk nav. Tas puisis, ko nosita, ļoti labi strādāja, nedzēra un arī nepīpēja.»

Sists un spārdīts kājām

Zigmāra mamma Biruta stāsta, ka dēls fermā strādājis aptuveni septiņus gadus. Lopkopja darbs viņam paticis, arī ienākumi bijuši gana labi. Mamma neslēpj, ka Zigmārs, vecākais no sievietes četriem bērniem, guvis dzemdību traumu, viņam bijis asins izplūdums galvā, tāpēc puisim bijusi kavēta izpratne: «Viņam grūti gāja ar matemātiku, fiziku, loģiku, bet citādi viņš bija apķērīgs, arī atmiņa bija neticami laba.» Mamma ar lepnumu stāsta, ka dēls, tikai vērojot vectēvu darbojamies, pats iemācījies braukt ar traktoru. «Komisija viņam pat invaliditāti nepiešķīra, jo viņš par sevi atstāja labu iespaidu,» saka mamma. Zigmārs bijis ļoti apzinīgs, darba devējs vienmēr uz viņu varējis paļauties. Savulaik, kad ģimenei pašai bijusi lauku saimniecība, Zigmārs bijis galvenais palīgs visos smagajos darbos. Dēls bijis fiziski spēcīgs, tikpat kā nav slimojis, pēc rakstura bijis labestīgs, konfliktos un kautiņos nav iesaistījies, alkoholu mazliet lietojis vien mājas svinībās, tāpēc gan mammai, gan citiem tuviniekiem Zigmāra nāve ir šoks.

Tovakar dēls ap pulksten 19 paēdis un devies uz darbu. Pēc aptuveni četrām stundām ar kolēģi abiem sācies konflikts. «Es jau nezinu, kas notika, man tikai teica, ko tas puisis paskaidrojumā rakstījis. Divreiz esot saplīsusi mēslu lente. Kolēģis it kā saucis Zigmāru palīgā, viņš nav nācis, jo otrā kūts galā tīrījis mēslus. Par to vīrietis saskaities, aizgājis pie Zigmāra, sitis, kad viņš nokritis, spēris ar kājām. Kad morgā dēlu redzēju, viņam visa galvas labā puse un kakls bija milzīgi sapampis,» atceras Biruta. Pēc tam Zigmārs, spriežot pēc pēdām, aizvilkts līdz salmu kaudzei, kur palicis guļam uz muguras. «Visticamāk, no sitieniem viņu atslēdza līdz bezsamaņai, tāpēc viņam sākās vemšana un viņš vienkārši nosmaka.» Kad ap četriem no rīta uz darbu atnākušās slaucējas Zigmāru atrada, viņš bija miris jau aptuveni piecas stundas.

Upura mammai žēl varmākas

«Es neesmu naidīgi noskaņota ne pret vienu, man pat kaut kur žēl to puišu, ka viņi sabojāja sev dzīvi. Tas viss tās drausmīgās dzeršanas dēļ. Ja cilvēks nebūtu piedzēries, diez vai kas tāds notiktu. Bet dzīve pati smagi sit tos, kas citam dara pāri, tāpēc nekādu taisnību meklēt neiešu, paļaujos uz izmeklētājiem,» Biruta ir mierīga.

Mamma stāsta, ka viņas dēlam dzīve nav bijusi viegla, jo tā arī nav izdevies izveidot savu ģimeni. Zigmāram bijušas draudzenes, taču tās ātri sapratušas, ka viņš ir visai naivs, un izmantojušas puisi, izmānot naudu. «Viņam vienmēr naudiņa turējās, arī tonakt, kad viņš nomira, viņam kabatā bija līdzi 260 latu. Viņš pats bija parūpējies arī par to, lai mums nebūtu lieki tēriņi par bēru izdevumiem,» saka mamma. Diemžēl arī fermā Zigmāru bieži apcēluši. «Pēdējā laikā jo īpaši, viņš dažas reizes pat teica: «Kāpēc esmu tāds piedzimis?» Runājām, ka varbūt jāiet prom no darba, taču lielākā daļa lopkopju pret Zigmāru izturējās labi, darbs viņam patika un viņš izlēma palikt. Zinu, ka tas viens – spēcīgs un agresīvs puisis – jau agrāk Zigmāru iekaustīja. Agrāk Zigmāru tikai tā iedunkāja, bet šoreiz viņš bija nopietni sasists.»

Sitējs pēdējā laikā daudz dzēris

Aizturētā Artūra mamma Olga nesaprot, kas dēlam liktenīgajā naktī uznācis. Sieviete gan neslēpj, ka pēdējā laikā dēls pastiprināti sācis lietot alkoholu, lai gan dzīvē nekas krasi neesot mainījies, arī draugi esot tie paši. «Varbūt tāpēc, ka viņam dzīvē neveicās. Artūram ir divas meitas, katra no savas sievietes. Pēc 9. klases viņš aizbrauca mācīties uz Skrundu par galdnieku, bet nepabeidza, jo uzradās bērns. Iemācījās tur bērnus taisīt,» mamma pasmejas.

Artūrs allaž esot bijis bravūrīgs, skaļš, taču pārlieku agresiju mamma nav manījusi. «Nevaru teikt, ka mans dēls ir kāds bandīts un slepkavnieks,» teic Olga. Līdz šim ar likumu Artūram problēmu nav bijis. «Viņš fermā strādā četrus gadus, darbs patīk, labi nopelna.» Olga strādā tajā pašā fermā par slaucēju. Liktenīgajā naktī viņa kā allaž ar dēlu satikusies pa ceļam uz darbu. Artūrs bijis iereibis, taču ne piedzēries, atklāj Olga, viņš vēl mammai teicis: «Muterīt, tu vēlāk piecel Zigmāru!» Arī Olgai aiz muguras nākušajai slaucējai Artūrs piekodinājis, lai pieskata Zigmāru, lai viņš neieveļas mēslu lentē. «Es atnācu uz darbu pirmā, tai gaņģī, kur teļiem salmi, nedeg divas lampas, tāpēc tur ir tumšs, neko nevarēju saskatīt. Atnāca mūsu lopu dakteris un paskatījās, Zigmārs jau miris. Ak dievs, nesaprotu kā tas notika!» Kad Olga no rīta maiņas atgriezusies mājās, Artūrs jau bijis aizvests uz policijas iecirkni. Pēc divām dienām, kad palaists mājās, puisis uzreiz iegājis savā istabā, aizslēdzis durvis un izņēmis rokturi. «Biju pārbijusies, domāju, ka tik neizdara ko ar sevi. Jūtu, ka Artūram ir smagi, bet viņš neko nestāsta, esmu prasījusi, kas notika, viņš stāv klusu un viss. Sāka atkal strādāt, tad tā kā normālāks palika,» Olga pārdzīvo par savu vidējo dēlu. «Es arī šausmīgi pārdzīvoju par notikušo, bet ko tur vairs izdarīsi. Es neaizstāvu Artūru, ja vainīgs, lai saņem sodu.» Arī par nu jau par mirušo Zigmāru Olga varot teikt tikai labu, tiesa, ar savu uzvedību viņš esot varējis nokaitināt: «Viņš varēja «izbesīt» katru. Ļaunu viņš nevienam nedarīja, bet tā viņa runāšana – ja pateici vienu vārdu, viņš 66 pretī.» Zigmārs un Artūrs vienā maiņā nostrādājuši tikai nedēļu.