Jau asprātīgais rīmjkalis Jānis Dreslers zināja: «Ordenis kad pušķo krūti, tad tik to tu īsti jūti: ka tas iedzimts tavā dabā – strādāt valsts un tautas labā.» Triju Zvaigžņu ordenim vajadzētu raisīt patriotismu, lepnumu par valsti, diemžēl ne vienmēr tā notiek. Jāteic – diemžēl aizvien tā notiek. Kapelmeistaram un galma dāmai
Arī aprīļa sākumā Valsts prezidents Egils Levits un Ordeņu kapituls nolēma par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā apbalvot ar Triju Zvaigžņu ordeni gan Latvijas cilvēkus, gan ārvalstu vadītājus un ārvalstu vēstniekus, piemēram, bijušo Spānijas Karalistes ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieci Latvijas Republikā Susanu Margaritu Kamaru Angulo, Portugāles Republikas prezidentu Marselu Rebelu de Souzu, bijušo Kanādas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Latvijas Republikā Kevinu Reksu.
Tagad Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršana ārvalstu amatpersonām, valdību vadītājiem u.tml. vairs neizraisa tādu sašutumu vai neizpratni kā pirms daudziem gadiem, kad, piemēram, 1995. gadā šo Latvijas valsts apbalvojumu saņēma arī Zviedrijas karaļnama staļļmeistars, kapelmeistars, galma dāma un superintendants. Mūsu izpratnē staļļmeistars nenozīmē to pašu, ko Zviedrijas karaļnamā, kur to varētu salīdzināt ar mums saprotamāko ģenerāļa amatu. Lai iedzīvotāji Latvijā par to nevīpsnātu, Ordeņu kapitulam vajadzēja laikus un daudz plašāk skaidrot apbalvojumu piešķiršanas kritērijus. Piemēram, saistību arī ar Valsts protokolu.
Nedabū tie, kam pienākas Jau ordeņa tapšanas pirmsākumos sociāldemokrāts Bruno Kalniņš teicis: «Praksē bieži vien tās personas, kurām tā goda zīme pienāktos, viņas nedabū, bet ordeni saņem tādas personas, kurām nav nekā kopīga ar darbiem, par kuriem ordenis tiek piespriests.» Arī 20. gadsimta deviņdesmito gadu sākumā sabiedrībā rūga neizpratne: kam, par ko un kāpēc šis apbalvojums tiek dots. 1995. gadā, kad Triju Zvaigžņu ordeni piešķīra arī Zviedrijas karaļnama staļļmeistaram, kapelmeistaram, galma dāmai un superintendantam, ordeņu birums bija liels - 130. Laikraksts «Rīgas Balss» tolaik rakstīja: «(..) un arī pamatojums ir cēls - visiem tātad bijuši īpaši nopelni tautas atmodas un neatkarības atgūšanas laikā, valsts atjaunošanā un nostiprināšanā, izcils ieguldījums un izturētība savā tiešajā darbā, atsevišķa spilgta cilvēciska rīcība vai pat upurēšanās citu labā. Ordenim «nominēta» pat kāda it kā izvarošanā apsūdzēta persona, bet ko nu par to.»
Žurnālists Lato Lapsa gan ievaicājās, «kā tas tomēr tā nākas, ka Vizma Belševica, Eduards Pāvuls, Haralds Mednis, Andrejs Eglītis, Juris Rubenis, Lidija Doroņina-Lasmane un neskaitāmi citi cilvēki, kuri savai zemei un tautai ir devuši un atdevuši bezjēgā daudz, ir izrādījušies tikai Triju Zvaigžņu ordeņa zemāko šķiru cienīgi, toties, kā liecina nule, 19. aprīlī, izziņotais Ordeņu kapitula lēmums, pirmās - visaugstākās - šķiras Triju Zvaigžņu ordenis «par nopelniem Latvijas valsts labā» tiek piešķirts «Latvijas Informācijas tehnoloģiju asociācijas prezidentam, profesoram, Ph. D. Imantam Fridriham Freibergam»...»
Jā, seni piemēri, bet tie liecina, ka jau pirms gandrīz trīs desmitgadēm un vēl senāk bija neatbildēti jautājumi.
Jau īsu laiku pēc Triju Zvaigžņu ordeņa atjaunošanas 1994. gada 25. oktobrī tā piešķiršanas kārtība izpelnījās nosodījumu — līdz pat apgalvojumiem, ka tas kļuvis par masveida produkciju. Pašā sākumā gan viss ir kārtībā: toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis uzskatījis, ka pirmajā ordeņu pasniegšanas reizē nevajadzētu apbalvot aktīvus politiķus, ministrus, deputātus, lai vairītos no sabiedrības kritikas vai pat nepatikas pret atjaunoto ordeni. Vajadzētu apbalvot cilvēkus, kas izcēlušies Atmodas un neatkarības atgūšanas laikā, kuriem ir lieli nopelni latviešu kultūrā un kuru kandidatūras neizraisītu domstarpības sabiedrībā. Iespējams, izņēmuma kārtā varētu apbalvot arī dažus pēdējo piecu gadu laikā aizsaulē aizgājušos, kā piemērus minot Ēvaldu Valteru, Gunāru Astru, Juri Podnieku, atcerējās akadēmiķis Jānis Stradiņš. Tomēr pirmskara tradīcija bija: aizsaulē aizgājušos ar ordeni neapbalvo.
2007. gadā globālajā tīmeklī parādījās sludinājums: «Pārdodu Triju Zvaigžņu ordeņa goda zīmi. Cena 50 Ls.» Ko nu par 2007. gadu, ja vēl nesen Vides aizsardzības kluba prezidents Arvīds Ulme piedāvāja pirkšanai savu Triju Zvaigžņu ordeni - vajag naudu, lai nomaksātu Covid-19 laikā sapelnītās soda naudas par ierobežojumu pārkāpšanu.
Jau pirmās Latvijas Republikas laikā no šī apbalvojuma atteikušies samērā daudzi politiķi un kultūras darbinieki. «To skaitā bija, piemēram, ministru prezidenti Marģers Skujenieks un Voldemārs Zāmuels (M. Skujenieks gan vēlāk saņēma I šķiru), komponists Emilis Melngailis, žurnālists Āronu Matīss, rakstnieki Jānis Akuraters un Jēkabs Janševskis, prāvests Kārlis Kundziņš, profesors Pēteris Zālīte (kurš uzskatīja, ka ar IV šķiru viņa nopelni novērtēti par zemu),» rakstījis akadēmiķis Jānis Stradiņš, kurš arī pats atteicās no šī apbalvojuma, kad uzzināja, ka viņa uzvārds atrodams čekas «maisos».
Arī Valsts prezidents Gustavs Zemgals sākotnēji nepieņēma apbalvojumu. Toties kādreizējais Francijas ārlietu ministrs Aristids Briāns principā bija pret apbalvojumiem, arī pret viņam piešķirto Triju Zvaigžņu ordeni. To nācās anulēt.
Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs un režisors Alvis Hermanis 2007. gadā atteicās saņemt apbalvojumu no «dažu cilvēku» rokām, proti, no toreizējā Valsts prezidenta Valda Zatlera. No paša ordeņa viņš neatteicās, taču saistīja apbalvojumu ar ētiku, kuras daudzums valstī sarūk. Mākslinieks savu rīcību pamatoja ar to, ka «Latvijas valsts ir morāli bankrotējusi». Triju Zvaigžņu ordeni viņš pieņēma 2012. gadā.
Savukārt cilvēktiesību aizstāve un disidente Lidija Doroņina-Lasmane atteicās no viņai piešķirtā Triju Zvaigžņu ordeņa, jo kopā ar viņu šo ordeni saņemšot arī vairāki bijušie VDK aģenti. 2019. gadā viņa pieņēma Viestura ordeni un tika iecelta par Viestura ordeņa lielkrusta komandieri. Intervijā «Neatkarīgajai» Lidija Doroņina-Lasmane atzinās, ka jūtas pārsteigta par šādu godu, kas viņai izrādīts jau atkārtoti, jo uzskata, ka bija tikai viena no tiem, kas izgāja sūro Golgātas ceļu.
Viņa uzsvēra, ka, atsakoties no Triju Zvaigžņu ordeņa, nekādā ziņā nav gribējusi nonievāt apbalvojumu, tas bijis viņai ļoti mīļš un ar to patiesi lepojusies. Tā rīkojusies, jo cerējusi, ka būs dialogs «starp sēdējušajiem un varas vīriem», no kuriem ne viens vien bija saistīts ar VDK. «Jo bija notikusi milzīga nodevība, un varu tikai piekrist teātra kritiķes Silvijas Radzobes teiktajam, ka «stučīšana» ir nodevība,» uzsvēra Lidija Doroņina-Lasmane. «Diemžēl nekāds dialogs nenotika, tāpēc arī atteicos no ordeņa. Jo, lai piedotu, ir vajadzīga nožēla. Nevis izsmiešana vai ar pirkstu rādīšana. Patiesībā būtu pieticis ar vienu dievkalpojumu baznīcā, lai notiktu izlīgums.»
Saskaņā ar Ordeņu kapitula 2021. gada 23. februāra lēmumu Latvijas valsts apbalvojums - Atzinības krusts - ir anulēts Gunāram Bubulim, un viņš ir pagaidām vienīgais, kuram šāda līmeņa apbalvojums atņemts. Bubulim IV šķiras Atzinības krusts tika piešķirts 2016. gada 7. aprīlī. Ordeņu kapituls savu lēmumu izskaidroja: tam ir kļuvis zināms, ka apbalvotā persona atzīta par vainīgu tīšā noziedzīgā nodarījumā. Ordeņu kapituls atbilstoši Valsts apbalvojumu likumam ir pārbaudījis un izvērtējis šo informāciju un konstatējis, ka apbalvotā persona ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu ir atzīta par vainīgu tīšā noziedzīgā nodarījumā. Tiesa Bubuli atzina par vainīgu par 140 000 eiro liela kukuļa došanu, lai tiktu pieņemts labvēlīgs lēmums viņa pārstāvētajam uzņēmumam.
Triju Zvaigžņu ordenis nodibināts 1924. gadā par piemiņu Latvijas valsts tapšanai un atjaunots 1994. gadā. Tā devīze ir «Per aspera ad astra» («Caur ērkšķiem uz zvaigznēm»). Ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvo par sevišķiem nopelniem Tēvijas labā. Nopelni Tēvijas labā, par kuriem Triju Zvaigžņu ordeni piešķir, var izpausties valsts, pašvaldības, sabiedriskajā, kultūras, izglītības, zinātnes, sporta vai saimnieciskajā darbā.
Par nopelniem uzskatāms gan atsevišķs izcils darbs, gan ilgstoša, priekšzīmīga un panākumiem bagāta darbība, gan īpaši nopelni Latvijas neatkarības atjaunošanas periodā vai valsts tālākas nostiprināšanas laikā.
Ar Triju Zvaigžņu ordeni un tā goda zīmi var apbalvot fiziskās personas, arī militārpersonas un ārvalstu fiziskās personas.
