Nesen »Vakara Ziņu« lasītājiem vēstījām par ugunsgrēku Valsts elektrotehniskajā fabrikā (VEF) 1989. gada 18. jūnijā. Uzreiz pēc šīs nelaimes, kas valsts budžetam nesa miljoniem rubļu lielus zaudējumus, Latvijas PSR VDK izmeklēšanas daļa ierosināja krimināllietu Nr. 60 un sāka izmeklēšanu. Pamatojoties uz izmeklēšanā noskaidroto, ka ugunsgrēka mērķis nav bijis vājināt padomju valsti, tā paša gada 2. oktobrī krimināllieta pēc piekritības tika nodota Latvijas PSR prokuratūrai. Mērķis bija noskaidrot ugunsnelaimes cēloni un saukt pie atbildības vainīgās personas.
Latvijas kriminālistikas vēsturē šī krimināllieta paliks iezīmīga ar to, ka tās laikā par 100 procentiem tika izmainīti ekspertīzes slēdzieni par ugunsgrēka izcelšanās iemesliem. Līdz ar to attaisnoja personas, kas sākotnēji tika sauktas pie atbildības un kuru vaina tikpat kā jau bija pierādīta.
Par to, ka 1989. gada 18. jūnijā VEF sācies ugunsgrēks, fabrikas caurlaides telpā militarizētās apsardzes kontrolierim pulksten 11.45 paziņoja garām braucošie milicijas darbinieki. Viņi bija pamanījuši veļamies dūmu mutuļus. Runa ir par VEF administratīvo korpusu Nr. 2, tātad par 1901. gadā celto trīsstāvu ēku ar ķieģeļu sienām, kur mūsdienās atrodas starptautisks vadības konsultāciju, tehnoloģisko pakalpojumu un ārpakalpojumu uzņēmums «Accenture».
VEF ugunsdzēsēju daļa ieradās jau pēc divām trim minūtēm un nekavējoties sāka dzēst. Tobrīd korpusa Nr. 2 jumtu, kas darināts no ruberoīda un bitumena kārtām, zem kurām vien sausu dēļu segums, bija pārņēmušas plandošas liesmas, taču no jumta seguma apakšas izplatījās biezi dūmi. Diemžēl uguns paspēja pārmesties arī uz citiem korpusiem, dažus no tiem nopostot pilnībā.
Kad liesmas uz administratīvā korpusa jumta izdevās savaldīt, ugunsdzēsēji turpat atrada elektrisko katlu bitumena vārīšanai, gāzes balonus, kā arī pie gāzes balona ar gumijas cauruli pieslēgtu paštaisītu gāzes degli jumta seguma karsēšanai. Turpat mētājās arī transformatora aparāts, kas būtu kalpojis par lietisko pierādījumu, taču iepriekšējās izmeklēšanas laikā, nesaskaņojot ar izmeklētāju, tika iznīcināts. Kā tas izskaidrojams? Vienkārši. 1989. gada 5. maijā VEF noslēdza līgumu ar Rīgas pilsētas Ļeņina rajona kooperatīvu «Remiks» par to, ka fabrikā tiks veikti remontdarbi, ieskaitot jumta remontu, ko no kooperatīva puses apņēmās veikt VEF ekspeditors Jurijs Šišovs. Kopā ar VEF darbiniekiem Ēriku Prūsi, Vitāliju Derbakovu un Aleksandru Bakumenko Šišovs šo uzdevumu arī pildīja, taču pārkāpjot jebkādus ugunsdrošības noteikumus. Vismaz tādā ieskatā bija izmeklētāji. Strādnieki bez attiecīgas atļaujas jaunā ruberoīda seguma uzklāšanai izmantoja atklātu uguni - gāzes degli, kas pievienots gāzes balonam. Liecinieki izmeklētājiem stāstīja, ka šādā veidā ar atklātu liesmu jumts tika remontēts no 1989. gada 12. jūnija līdz 16. jūnijam. Atbildīgā persona par remontu organizēšanu fabrikā tolaik bija VEF galvenā mehāniķa vietnieks celtniecībā - konstruktora biroja priekšnieks Aleksandrs Matkovs. Iepriekšējā izmeklēšanā tika noskaidrots un pierādīts, ka viņš kā amatpersona nolaidīgi izpildījis savus dienesta pienākumus. Rezultāts - ugunsgrēks ar zaudējumiem, kas skaitāmi vairākos miljonos rubļu. Matkovs un Šiškovs jumta remontdarbu laikā ļaunprātīgi pārkāpuši ugunsdrošības noteikumus.
Izmeklēšanas laikā tika veiktas divas ugunsdzēsības ekspertīzes. Tajās kategoriskā formā konstatēja, ka ugunsgrēka sākumā centrs atradās administratīvā korpusa jumta pārsegumā, kas atradās virs sanitārā mezgla un ventilācijas kamerām. Ugunsgrēka izcelšanās iemesls ir atklātas uguns lietošana, remontējot korpusa Nr. 2 jumtu un šim nolūkam izmantojot paštaisīta gāzes degļa liesmu no gāzes balona. Tātad remontstrādnieki, veicot remontdarbus paši pēc saviem ieskatiem, rupji pārkāpuši ugunsdzēsības noteikumus, kas ir cēloniskā sakarībā ar ugunsgrēka izcelšanos VEF 1989. gada 18. jūnijā. Ņemot vērā ekspertīžu slēdzienus un arī citus pierādījumus krimināllietā, 1990. gada aprīlī Aleksandram Matkovam un Jurijam Šišovam tika uzrādītas apsūdzības.
Viss it kā būtu noskaidrots, taču kas tev deva. Gan Matkovs, gan Šišovs bija kategoriski. Viņi ne tikai noliedza savu vainu, paužot, ka atklātas liesmas izmantošana nav ugunsnelaimes patiesais iemesls, bet arī nepiekrita ugunsdzēsības ekspertīzes slēdzieniem. Vienīgais fakts, ko noliegt nevarēja, bija tas, ka jumta remontdarbu laikā patiesi tika izmantota atklāta liesma.
Kad 1990. gada septembrī krimināllietu sāka izskatīt Rīgas pilsētas Proletāriešu rajona tautas tiesa, tika izpildīts tiesājamo un viņu advokātu lūgums veikt atkārtotu ugunsdzēsības tehnisko ekspertīzi. Iepazīstoties ar lietas materiāliem, īsti nav saprotams, kāpēc šo darbu uzticēja izpildīt Iekšlietu ministrijas ugunsdzēsības ekspertam Andrim Lapiņam un kādam viņa kolēģim, kuri bija arī divu iepriekšējo ekspertīžu autori. Pēc tiesājamā Matkova lūguma veikt atkārtotu ekspertīzi tika uzaicināts arī kāds Maskavas Augstākās tehniskās ugunsdzēsības skolas bijušais docētājs. Tātad atkārtotu ekspertīzi veica trīs speciālisti.
Un tavu brīnumu - atkārtotās ekspertīzes laikā secinātais par visiem 100 procentiem noliedz abās iepriekšējās konstatēto. 1990. gada 23. novembra ekspertīzes slēdzienā lasāms, ka «ugunsgrēka izcelšanās no atklātas uguns pielietošanas ar gāzes degļa palīdzību, sasildot jumta virsmu, ir gandrīz neiespējama, izvirzot vairākas versijas par ugunsgrēka izcelšanās iemesliem - ka tas varēja izcelties no neuzmanīgas rīcības ar uguni (kā smēķēšana), ka varēja būt īssavienojumi elektroietaisēs, nepiederošu personu iekļūšana 2. korpusā, pie kam eksperti izmainīja ugunsgrēka izcelšanās vietu, pārnesot to no 2. korpusa jumta pārseguma uz vienu no 2. korpusa trešā stāva istabas grīdu». (Avots: Lēmums par krimināllietas izbeigšanu daļā. 1991. gada 19. februāris.) Saņemot šādu atzinumu, tiesa krimināllietu pārsūtīja papildu izmeklēšanai, kā arī nozīmēja vēl vienu ekspertīzi. Tās laikā veica eksperimentu ar atklātas uguns izmantošanu jumta remonta laikā analoģiskos apstākļos, kādi esot bijuši pirms nelaimīgās ugunsgrēka dienas. Pamatojoties uz secināto, šajā reizē eksperti secināja, ka ugunsgrēks sācies nevis no jumta, bet gan no VEF administratīvā korpusa trešā stāva grīdas. Lapiņš pat taisnojies, ka viņš no VDK darbiniekiem laikus neesot saņēmis ugunsgrēka videoierakstus, kā arī liecinieku liecības, kas arī ir galvenais iemesls ekspertīžu slēdzienu nesakritībai. Pēcāk viņš tiesai pauda, ka kategoriskā formā nevarot apgalvot, no kā izcēlies ugunsgrēks VEF. Iemesls varēja būt gan neuzmanīga rīcība ar uguni (smēķēšana), gan īssavienojums elektroietaisēs, gan svešu personu iekļūšana administrācijas korpusā. Taču mazticamais variants ar atklātas uguns lietošanu remontdarbu laikā arī nav izslēdzams pilnībā.
Krimināllieta daļā pret Aleksandru Matkovu un Juriju Šišovu tika izbeigta nozieguma sastāva trūkuma dēļ viņu rīcībā.