Rīgas panorāmu gadsimtiem nemainīgu padara mūžīgās baznīcu vertikāles – baznīcu torņi. Tie iegravējas ļaužu prātos no paaudzes paaudzē, tāpat kā rīdzinieku soļi senajā bruģī. Un nemaz nav svarīgi, ka šur tur visam pa vidu pavīd kāds jauns pilsētas vaibsts, reizēm veiksmīgs, reizēm spocīgs un pagalam neiederīgs. Rīgas senie torņi stāv visam pāri, katrs ar savu likteni un savu stāstu. Arī Sv. Pētera baznīcas tornim tāpat kā pašai baznīcai ir savs stāsts.
Mūsdienās, iespējams, ir grūti iedomāties, ka vienai no Rīgas vissenākajām baznīcām ir visjaunākā torņa smaile, bet tā nu tas reiz ir noticis. Veselus 29 gadus Pēterbaznīcas tornis nebija iezīmēts Rīgas panorāmā, jo 1941. gada 29. jūnija ugunsgrēks baznīcu nopostīja un majestātiskais tornis nodega.
Rīgu izsenis sargā četri zelta gaiļi Doma, Sv. Jēkaba, Sv. Jāņa un Sv. Pētera baznīcas torņos. Tradīcija rotāt reliģiskās celtnes ar gaiļiem nostiprinājās pēc baznīcu reformācijas 1522. gadā. Gaiļiem bijušas divas funkcijas: tie sargāja torņus un kalpoja kā vējrādītāji, jo gaiļa knābis vienmēr iegriezās pret vēju.
Pirmo gaili Pēterbaznīcas smailē uzlika 1491. gadā. Kad 1746. gadā dievnamu atjaunoja pēc kārtējās degšanas, tā torņa smailē pacēla pēc skaita sesto modinātājputna figūru, bet būvmeistara Johana Vilberna no gaiļa muguras mestais kauss iekritis salmos nesaplīsis, kas vēstījis īsu mūžu atjaunotajam tornim. Šo vēsti apstiprināja Otrais pasaules karš. Ierasto Rīgas simbolu atjaunoja 1970. gadā, un šis ir septītais Pēterbaznīcas dziedātājputns, kas sver 158 kilogramus, ir 2,10 metru garš no krūtīm līdz astes pušķim, atrodas 123,25 metrus augstu un ir augstākais no visiem Rīgas gaiļiem.
Pēterbaznīca savas logu vitrāžas ir zaudējusi vairākas reizes. 1721. gada ugunsnelaime aiznesa nebūtībā gan baznīcas iekārtu, gan vitrāžas. Tomēr bagātie draudzes locekļi tās dāvināja no jauna. Vecākās vitrāžas, kas ir saglabājušās, atrodas baznīcas sakristejas logos un ir izgatavotas 1896. gadā mākslinieka Todes Rīgas darbnīcā. Šajās stikla gleznās ir attēloti četri evaņģēlisti. Pagājušā gadsimta 80.-90. gadu mijā atjaunotas ornamentālās vitrāžas apsīdas jomā. Sānu kapelas logā uzstādīta vitrāža, kas veltīta komunistiskā genocīda upuriem. Arhīvos saglabājušās melnbaltas liecības arī par citām logu vitrāžām, un Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs glabā krāsainās stikla lauskas, kas savāktas, attīrot Pēterbaznīcu no gruvešiem.
Pēterbaznīca savās sienās glabā arī kādu jauniegūtu relikviju - Rīgas rātslaukuma veco Rolanda statuju, kas nepiedzīvoja padomju varas labvēlību un tika nogāzta 1945. gadā. Šo Rolanda skulptūru projektējis arhitekts Vilhelms Neimanis, bet Silēzijas smilšakmenī figūru kala tēlnieks Augusts Folcs.
Pēc tradīcijas, viduslaiku pilsētu laukumos novietotās statujas prototips ir Kārļa Lielā brāļadēls Rulands. Rulanda tēli bija atrodami daudzviet Ziemeļeiropā, kur, cīnoties ar dāņu un pagāniskajām slāvu ciltīm, vācieši ienesa kristietību. Rulands jeb Rolands simbolizē tiesas spriešanas privilēģiju, valsts aizsardzības un brīvības personifikāciju, tirgošanās tiesības. Atjaunojot kādreizējo Rīgas rātslaukuma apjomu, tika atjaunota arī artēziskā aka ar Rolanda figūru un uz īsu brīdi 1999. gada 9. decembrī uz jaunā postamenta atgriezās cietusī Rolanda statuja, bet jau 2000. gada maijā to nomainīja Rolanda skulptūras kopija smilšakmenī. Un Pēterbaznīcā uz palikšanu atgriezās tā vēsturiskais tēls.
Vēl kāds jauniegūts akcents baznīcas torņa telpas grīdā ir bronzas plāksne ar kompasa adatu, četru Latvijas novadu ģerboņiem un aplī ierakstīto tekstu «Latvijas Republikas ģeodēziskais sākumpunkts no 1921.-1945. g.».
Nulles punkta centrs atrodas tieši zem torņa smailes, no kuras rēķinātas ģeogrāfiskās koordinātas visai Latvijas teritorijai. Plāksnes uzstādīšanas un idejas autori ir Valsts Zemes dienests un Latvijas Republikas Ģeodēzijas un kartogrāfijas koordinācijas padome. Pēterbaznīcas direktores vietniece Una Jansone smej, ka, nostājoties uz šīs zīmes, der iedomāties vēlēšanos. Piemiņas zīmi veidojuši mākslinieki Inta un Imants Ozoliņi, Arvīds Endziņš.
Epitāfijas baznīcā kalpo kā piemiņas liecības ievērojamu dzimtu vai cilvēku piemiņai, vienlaikus tās grezno baznīcas interjeru. Pēterbaznīcā ir saglabājušās 17 ģerboņepitāfijas no 18. gadsimta, tās stāsta par ievērojamu un turīgu Rīgas iedzīvotāju pārstāvjiem, kas reiz bijuši ietekmīgi rīdzinieki. Šīs senās liecības saglabājušās, pateicoties vācbaltiešiem, kuri kara priekšvakarā 1939. gadā repatriējās uz Vāciju un līdzi aizveda savu dzimtu relikvijas, tajā skaitā epitāfijas un vērtīgākos baznīcas priekšmetus. Nedaudz pēc kara daļa no aizvestajām epitāfijām atradās Poznaņā Polijā, un 1947. gadā Votslavā, piedaloties PSRS vēstniecību pārstāvjiem, tās tika nodotas atpakaļ. Šobrīd vēl divas no greznajām relikvijām gaida savu atdzimšanu, bet tas nav ātrs process, jo vienas epitāfijas restaurācija prasa trīs gadus. Šos darbus finansē Rīgas dome. Epitāfiju restaurācijas darbnīca tagad ir iekārtota Līgavas kapelas augšstāvā. Ugunsgrēkus pārdzīvojusi arī viena akmens epitāfija, kas no 16. gadsimta otrās puses glabā Johana Lindemaņa piemiņu.
Baznīcas centrālo fasādi rotā trīs ieejas portāli - centrālais ar pestītāja figūru (šobrīd noņemta), Jāņa Kristītāja un Jāņa evaņģēlista figūrām. Arī pārējie divi sānu portāli ir katrs ar savu stāstu. Vērīgāk ieskatoties, atklājas, ka akmens tēli nemaz tik klusi nav - tiem katram savs vēstījums -, tie ir kristīgo kanonu atveidi. Kreisās puses centrālais tēls ir Sv. Pēteris, kreisajā pusē redzam sievietes figūru ar divām dūjām rokās, kas simbolizē mīlestību. Tēls ar Dieva jēru un Svētajiem Rakstiem nes vēsti par grēku nožēlu.
Labās puses portāla centrālā figūra ir Mozus, pa labi esošā figūra ar Svētajiem Rakstiem rokās simbolizē ticību, pa kreisi sievietes tēls ar lūgšanā sakļautām rokām un augšup vērstu skatienu simbolizē cerību. Šie portāli būvēti 1692. gadā un daudz varētu pastāstīt, ja vien tiešām to spētu.
Pēterbaznīcas zelts ir pats dievnams ar savu mūžseno vēsturi, daudzajām atdzimšanām un biežajiem posta laikiem. Rīgas centrālā dominante, arī rīdzinieku lepnības simbols, jo Rīgas rātskungi 1683. gadā lika pilsētas būvmeistaram Rupertam Bindenšū celt par arhibīskapa katedrāli (Rīgas Doms) vēl augstāku īpašu koka konstrukcijas torni. Tajā tika pacelti no Amsterdamas atgādātie 292 zvani, kurus ik svētdienu un svētkos īpaši apmācīts zvaniķis ieskandināja dažādās melodijās. Bet divus gadsimtus vēlāk - 1889. gadā - tiek likvidēta Rīgas rāte, un Pēterbaznīca kļūst par parastu draudzes baznīcu.
Noteikti katrs, kuru interesē baznīcas vēsture, atradīs tajā savu «zelta kodu», savu īpašo stāstu. Ir vēl kāds būtisks notikums reliģijas vēsturē, kas tieši saistās ar Pēterbaznīcu - te 1521. gadā atbalstu rada Mārtiņa Lutera idejas, tās tautā iznesa mācītājs Andreass Knopkens. Pēterbaznīcā arī meklējams reformācijas atbalstītāja Andreasa Knopkena kaps, par to liecina joprojām tur esošā kapa plāksne - apkvēpusi un samelnējusi, tomēr izturējusi laika pārbaudi gan fiziski, gan pārlaicīgi.
1524. gadā reformācijas ietekmē Rīgā tieši Pēterbaznīcā izcēlās bēdīgi slavenie svētbilžu grautiņi - asiņainais konflikts starp katoļiem un luterāņiem. Šobrīd un kopš Otrā pasaules kara Pēterbaznīcas zelta atslēgas ir Rīgas domes rokās, bet pretendentu uz tām nupat ir saradies daudz - Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca, pirms pāris gadiem pēkšņi nodibinātā Rīgas Svētā Pētera vācu draudze, trimdas baznīca, arī Rīgas domē viedokļi dalās. Lai kāds būtu gala iznākums, cerams, ka augstākā Rīgas smaile un ierastā kultūrtelpa paliks rīdziniekiem allaž pieejama un baznīcas pulkstenis atkal rādīs visiem vienādu laiku.
