VAKARA ZIŅAS. Dāvana Latvijai - "Lāčplēsis" ungāru valodā

 
Andreja Pumpura eposa «Lāčplēsis» tulkojuma ungāru valodā grāmatas vāciņš. Varoņa vārds ungāriski ir Medveölő.\ ©LĀSMA GAITNIECE; JĀNOŠA PUSTAI PERSONISKAIS ARHĪVS

Latvija savā dzimšanas dienā ir saņēmusi karalisku dāvanu – dzejnieka Andreja Pumpura eposa «Lāčplēsis» tulkojumu ungāru valodā.

Šo lielo un svētīgo darbu paveicis ungāru profesors, poliglots, tulkotājs un dzejnieks Jānošs Pustai (Pusztay János; 1948). Viņam pienākas vislielākais paldies arī par to, ka īsi pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas pagājušā gadsimta 90. gadu pirmajā pusē studentiem Ungārijā bija iespēja apgūt latviešu valodu un literatūru.

Šogad oktobra nogalē Rīgā tika plānota eposa «Lāčplēsis» tulkojuma prezentācija ar profesora Pustai piedalīšanos, taču saslimstības ar Covid-19 straujās izplatības dēļ tā pārcelta uz nākamo gadu.

Piedāvājam nelielu sarunu ar eposa «Lāčplēsis» tulkotāju ungāru valodā - Jānošu Pustai.

Latvijā esat viesojies vairākkārt, turklāt 2016. gadā, vienā no apmeklējuma reizēm, Latviešu valodas aģentūra jums piešķīra apbalvojumu «Novada valodnieks». Kā radās interese par mūsu valsti un tās nacionālo valodu?

Pirmo reizi Latvijā un Igaunijā ciemojos 1990. gada janvārī, esot kādas delegācijas sastāvā. Tajā laikā strādāju Pēčas universitātē, vadīju Somugru valodu katedru. Pēča ir sena pilsēta Dienvidungārijā, tā atrodas netālu no robežas ar Horvātiju.

Atgriežoties pie jūsu jautājuma - manas vizītes mērķis bija nodibināt sakarus ar igauņu un latviešu kolēģiem. Pastaigājoties pa Vecrīgas ieliņām, ievēroju, ka jau notiek vērienīgi restaurācijas darbi - strādā poļu meistari. Jau tolaik labi biju iepazinis Padomju Savienības teritorijas Krievijas Federācijā, kā arī zināju, ka Baltija ir vairāk eiropeiska, taču Latvija man bija liels pārsteigums. Kādā vakarā universitātes kolēģi mūs uzaicināja uz Rīgas Domu, uz Johana Sebastiāna Baha ērģeļmūzikas koncertu. Šī muzikālā piedzīvojuma un arī visa redzētā iespaidā man radās ideja vai, precīzāk sakot, zibsnis, ka Eiropas kultūras austrumu galējā robeža atrodas tur, kur aizstiepjas Romas katoļu un protestantisma robeža.

Nākamie notikumi risinājās kā pēc notīm. 1991. gadā tiku ievēlēts par pedagoģijas augstskolas rektoru savā dzimtajā pilsētā Sombathejā, kas atrodas Ungārijas rietumos, netālu no robežas ar Austriju. Mūsu pilsētu 43. gadā pirms Kristus nodibināja Romas imperators Klaudijs, savukārt es Sombathejas augstskolā izveidoju Urāliešu valodu katedru, kas pēc būtības tā pati Somugru valodu katedra vien ir.

Jau pēc gada katedrā strādāja igauņu, mariešu un latviešu valodas lektori. Viņiem tā valoda, kuru katrs no šiem mācībspēkiem docēja, bija dzimtā. Vēlāk mūsu mazajam kolektīvam pievienojās arī somu valodas lektors.

Profesor, bet latviešu valoda nepieder somugru valodu saimei!

Nepieder gan! (Smejas.) Kaut gan latviešu valoda nav somugru valoda, man šķita svarīgi to iekļaut vienā no Sombathejas augstskolas piedāvātajām studiju programmām, jo tajā laikā es pats izstrādāju Veiduseiropas programmu. Katedrā pa sava kabineta logu varēju redzēt ieeju senajā Ruinengartenā, kur atrodas divus tūkstošus gadu senas drupas un viens no Dzintara ceļa posmiem. Zinot, ka Dzintara ceļš savulaik veda līdz Baltijai, tas nostiprināja manu domu par Viduseiropas programmas lietderību. Urāliešu valodu katedrā darbu sāka arī latviešu valodas lektors, kurš vienu reizi nedēļā brauca uz Budapeštas universitāti, lai latviešu valodu pasniegtu arī tur.

Izklausās nopietni!

Joki nebija ne prātā! (Smejas.) Visiem mūsu katedras lektoriem bija daudz darba. Viņi ne tikai mācīja valodu un citus ar valsti, kuru paši pārstāvēja, saistītus studiju kursus, bet strādāja arī citu darbu. Daina Nītiņa rakstīja monogrāfiju par latviešu valodu un sastādīja latviešu-ungāru vārdnīcu, kurā iekļauti desmit tūkstoši vārdu. Inga Klēvere sastādīja latviešu-ungāru sarunu vārdnīcu.

Jūs pieminējāt Viduseiropas programmu. Lūdzu, pastāstiet par to sīkāk!

Mani ļoti interesē Viduseiropa, taču galvenokārt Baltijas valstis un viss ar tām saistītais. Ungāru un angļu valodā uzrakstīju grāmatu par Viduseiropas valstu valodām, pievēršot uzmanību, cik ļoti lielā mērā šīs valodas ir ietekmējusi vācu valoda.

Pirms diviem gadiem es plānoju sastādīt ungāru-latviešu vārdnīcu, kas būtu loģisks turpinājums jau izdotajai latviešu-ungāru vārdnīcai. Pēc šīs apņemšanās sekoja rīcība, un tagad vārdnīca ir gatava.

Sombathejas augstskolas izdevniecība jūsu darbības laikā izdeva daudz grāmatu.

Nevar sūdzēties! Es izveidoju grāmatu sēriju «Folia Baltica», kurā iznāca ar latviešu valodu un Latvijas kultūru saistītas grāmatas, un sēriju «hEUréka», kurā publicējām izdevumus, kam arī ir saistība ar Latviju un latviešiem. Savukārt manis dibinātajā grāmatu sērijā «Minoritates Mundi - Literatura» iznāca antoloģijas. Piemēram, pirms vairāk nekā 10 gadiem par godu Latvijas valsts proklamēšanas 90. gadadienai sērijā «Minoritates Mundi - Literatura» tika izdots latviešu dzejnieka Modra Zihmaņa bilingvāls lirikas krājums latviešu un paralēli ungāru valodā «Vēstules Margrietiņai// Levelek Margarétához». Šogad pavasarī dzejnieks, kurš 15 savas dzīves gadus bija spiests pavadīt padomju soda nometnēs par to, ka mīlēja savu valsti - Latviju, devās Mūžībā. Žēl, protams. Pat ļoti.

Grāmatu sērijā «Folia Baltica» 2009. gadā iznāca latviešu esejistes Zentas Mauriņas bilingvālais eseju krājums latviešu un ungāru valodā. Tā nosaukums - «Zenta Maurina élete és esszéi// Zenta Mauriņa - viņas dzīve un esejas». Kad strādājām pie šī tulkojuma, sarakstījāmies ar esejistes ilggadējo sekretāri Irēni Mellis, kura dzīvoja Zviedrijā. Jāpiebilst, ka šī grāmata bija pirmais mēģinājums ungāru lasītāju iepazīstināt ar Zentas Mauriņas literāro daiļradi.

Lūdzu, pastāstiet par savu jaunāko gara bērnu - dzejnieka Andreja Pumpura eposa «Lāčplēsis» tulkojumu!

Esmu somugru valodnieks, tāpēc sanācis darboties gan ar somu eposu «Kalevala», gan igauņu eposu «Kalevipoegs». Sāku domāt, ka ir iespējams runāt par eposu ķēdi. Proti, Frīdriha Reinholda Kreicvalda «Kalevipoegs» ir radies Eliasa Lenrūta «Kalevalas» ietekmē, turklāt «Kalevipoegs» ietekmējis arī Andreju Pumpuru, latviešu eposa «Lāčplēsis» autoru. Tā kā latviešu valodu pārvaldu vienīgi teorētiskā līmenī, jo pirms darba pie eposa tulkojuma es strādāju pie vārdnīcas; vispirms tapa neapstrādāts tulkojums, kam darba trešajā fāzē sekoja mākslinieciskais tulkojums. Atzīstu - darbs nebija vienkāršs, taču es to ļoti izbaudīju.

Cik man zināms, līdz šim eposs «Lāčplēsis» tulkots vismaz 13 valodās. Tagad, pavisam nesen, pievienojies vēl viens - tulkojums ungāru valodā!

***

Abonē "Vakara Ziņas" šeit.