21. septembrī pēc smagas slimības mūžībā devies filantrops, uzņēmējs, ārsts un mecenāts Boriss Teterevs. Vissmagāk šo zaudējumu ir pārdzīvot Borisa sievai Inārai.
Boriss Teterevs dzimis Rīgā, mācījies Rīgas 10. vidusskolā, studējis Rīgas Medicīnas institūtā (tagad - Rīgas Stradiņa universitāte). Pēc absolvēšanas deviņus gadus praktizējis Rīgas pilsētas 4. slimnīcā un Rīgas pilsētas 5. slimnīcā. Līdz 2008. gadam nodarbojās ar uzņēmējdarbību Latvijā un ārvalstīs.
Teterevam pasniegts Ministru kabineta Atzinības raksts par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā un Triju Zvaigžņu ordenis. Teterevs kļuvis par Rīgas Stradiņa universitātes Goda doktoru, Latvijas Universitātes Goda biedru un Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda locekli. 2015. gadā viņš pievienojās pasaules lielākās līderu alianses - Madrides kluba oficiālo personu lokam. Aliansi vada bijusī Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.
Imants Lancmanis: «Viņš bija kā meteors!»
«Borisam izdevās visu mūžu saglabāt aizrautību, labsirdību un devīgumu citiem cilvēkiem. Ļoti reti par citiem domā tie, kas ir bagāti un kuriem dzīvē paveicies. Parasti viņiem piemīt egoisms. Taču Borisa gadījumā bija diametrāli pretējais. Apziņa, ka naudai nav nekādas jēgas, ja ar to nevar darīt neko labu un skaistu. Mūsu atmiņas par viņu ir ļoti skaistas. 1997. gadā, kad Boriss piedāvāja palīdzēt Rundāles pilij, bija ļoti grūts laiks. Nauda mums bija jāpelna pašiem, jo tajā brīdī valsts naudu restaurācijai nedeva. Boriss ar savu sievu Ināru tiešām kā tādi eņģeļi nāca mūs glābt ļoti, ļoti grūtā brīdī. Atjaunot pili sākām no 1997. gada līdz 2014. gadam. Tetereva atbalsta programma, kas ilga no 2010. līdz 2014. gadam, saucās Rundāles pils restaurācijas beigšanas programma. Un tiešām 2014. gadā mēs varējām pils restaurāciju pabeigt. Borisu un Ināru vienmēr pavadīja apbrīnojama labestība. Ināras un Borisa ārkārtējā saskaņa ir ļoti rets gadījums. Viņi bija brīnišķīgs pāris. Es izsaku Inārai visdziļāko līdzjūtību.
Šie pēdējie gadi bija skaisti ar to, cik daudz laba abi varēja izdarīt. Naudai nav jēgas, bet ar tās spēku var dot ļoti daudz laba un skaista šai pasaulei. Boriss ar sievu Ināru to darīja kopā. Tā nebija tikai Rundāle un māksla. Boriss bija apdāvināts cilvēks, kas vienmēr bija uzlādēts ar ļoti pozitīvu enerģiju. Vienmēr viņam bija milzīga jūsma, starojot par jebkuru lietu, ko darīja. Es biju gluži pārsteigts, kad izrādījās, ka Boriss ne tikai spēlē klavieres, bet arī pats komponē melodijas. Viss, kam viņš ķērās klāt, bija spoži, neticami un talantīgi. Viņš tiešām bija kā tāds meteors. Ir žēl, ka Borisam tik agri bija jāaiziet. Jo kas tad ir 65 gadi?
Bagātiem cilvēkiem ir grūti, jo viņiem vienmēr nāk klāt un kaut ko lūdz. Vajag lielu prāta skaidrību un intuīciju, lai saprastu, kad vajag palīdzēt un kad ne, kur, piemēram, ir kāda blēdība un naudas izspiešana. Boriss neafišējās! Viņš negaidīja ne slavu, ne pateicību. Viņš prata saglabāt arī skaistu naivismu. Kad Borisu piekrāpa Latvijā biznesa partneri, tad viņš teica: «Vai, cik dīvaini, ka cilvēki var tā darīt!?» Viņam mazliet bija neizpratne un nožēla, bet ne naids. Borisam nepiemita biznesmeņa niknā kampiena, atriebības vai nežēlības instinkta. Viņam bija dvēseles skaidrība, kas palīdzēja saskatīt vērtības. Mēs viņu pazīstam kā mecenātu un spožu biznesmeni, bet jāatceras, ka sākotnēji viņš bija ārsts. Atceros lielu jubilejas pasākumu Rīgā, kur uz skatuves iznāca jauna un skaista dāma. Šai sievietei Boriss esot kā ginekologs palīdzējis nākt pasaulē. Tas varbūt lielā mērā nosaka viņa dvēseles uzstādījumu. Ārsta misija ir ārkārtīgi cēla. Ja es apbrīnoju cilvēkus un viņu izvēlēto darbu, tad tie ir ārsti. Līdz pat mūža pēdējām dienām viņu pavadīja Hipokrata zvērests, darot otram labu. Viņš saprata, kur ir zelta vērtība. Visi šie viņa atbalstītie projekti rada garīgo zeltu. Tā jau ir tā lielākā vērtība. Piemēram, panāca, ka Spānijas Nacionālā mākslas muzeja - Prado muzeja - pasaules līmeņa mākslinieku darbi nonāk Rīgā. Turklāt Prado muzejs nebūt nevēlas, lai tajā esošo mākslinieku darbi tā ceļotu pa pasauli. Bieži vien bagātnieki un firmas reklāmas nolūkos atbalsta jau atpazīstamus māksliniekus, lai viņu vārdus ieraudzītu blakus plakātā. Boriss, runājot par mākslu, uzdrošinājās paust savu viedokli un priecāties par to, ko sajuta pats. Atbalstot arī tos, kas ir neatpazīstami. Tādēļ īpašība, ko varam mācīties no viņa, ir būt pašam un patstāvīgam. Boriss prata sevi pasniegt arī kā iedvesmojošs tēls. Viņam bija ļoti liela varonība nečīkstēt un nevaimanāt par savām kaitēm. Boriss nekad nerunāja par to. Bija tieši otrādi, viņš man palīdzēja. Man bija problēmas ar acīm pirms dažiem gadiem. Viņš uzreiz man zvanīja, sarunāja dakteri jau tajā pašā dienā. Viņš rūpējās par visiem un tajā pašā laikā nekad nerunāja par savām kaitēm. Vēl pērn viņš izskatījās elegants. Nekādas pazīmes no slimības nebija. Līdz pēdējam brīdim viņš nerādīja nevienam savu aiziešanu,» teic bijušais Rundāles pils direktors Imants Lancmanis.
Daiga Upeniece: «Sarīkot izstādi, kas sagādā prieku 100 000 cilvēku»
«Mēs ar Borisu esam veidojuši «Rīgas biržā» ļoti daudzus projektus jau no paša tās sākuma. Tad, kad «Rīgas birža» vēl nebija atvērta, Boriss un Ināra nāca apskatīt šo ēku un uzreiz pateica, ka labprāt ar mums sastrādāsies. Krievijas mākslinieka Dmitrija Gutova mākslas darbs «Gondola» ir skaists projekts, kas ir redzams katru dienu. Īpaši mīļš bija Spānijas Prado muzeja projekts. Borisa sapnis bija sarīkot izstādi, kas sagādātu prieku 100 tūkstošiem cilvēku. Maz ir tādu, kuriem ir tik lieli un skaisti sapņi. Atvest Prado muzeja darbus uz Latviju bija salīdzinoši liels izaicinājums. Lielie muzeji sadarbojas savā līgā. Mēs esam salīdzinoši mazs muzejs. Kad devāmies uz Prado muzeju Madridē, lai prezentētu savu ideju, Borisa uzstāšanās bija spīdoša. Tā bija fantastiska pirmā tikšanās reize. Darbus, kurus gribējām izstādīt savā ekspozīcijā, izvēlējāmies pēc kataloga. Bijām nejauši izvēlējušies divus darbus, kas bija Prado muzeja ekspozīcijā. Viņi noņēma divus darbus, kas bija ekspozīcijā. Tajā vietā stāvēja maza lapiņa ar uzrakstu: «Piedodiet, šie divi darbi ir Rīgā, Latvijā.» Tā bija gluži kā neliela Latvijas un Rīgas reklāma Prado muzejā. Atceros milzīgo Borisa prieku, kad tika atklāta izstāde. Kā viņš stāstīja un pats vadīja ekskursiju. Tas bija laiks, kad Borisam bija savi skolotāji, pie kuriem viņš mācījās mākslas vēsturi. Tādēļ Borisam bija liels prieks, ka, aizbraucot uz Prado muzeju un apskatot ekspozīcijas, viņš varēja līdzvērtīgi tās komentēt. Boriss vēlējās, lai biļešu cenas ir demokrātiskas uz izstādi - tikai viens eiro. Viņš vēlējās, lai nav ne viena apmeklētāja, kas saprastu, ka viņa maciņā nav tik daudz naudas, un aizietu prom, neapskatījis ekspozīciju. Kāds pāris, atnākot uz muzeju un redzot, ka biļetes cena ir viens eiro, aizgāja, jo domāja, ka pasaulslaveno mākslinieku darbi ir kopijas. Izstādē bija tikai oriģināldarbi. Boriss katru projektu darīja no sirds. Diezgan ilgi viņam bija programma, kuras laikā Latvijas skolās bērniem tika pārbaudīta redze. Ja bija nepieciešams, tad brilles tika segtas par Borisa un Ināras Teterevu līdzekļiem,» atminas mākslas muzeja «Rīgas birža» vadītāja Daiga Upeniece.
Aigars Bikše: “Ir jāpriecājas par to, ko viņš paveicis”
«Boriss ir brīnišķīgs cilvēks, un viņš vienmēr pārsteidza ar savu vienkāršību. Gribu izteikt līdzjūtību sievai. Man liekas, ja cilvēks ir nodzīvojis lielu, skaistu dzīvi un izdarījis dižas lietas, tad ir jāpriecājas par to, ko viņš ir paveicis. Vairs jau viņu nevar atgriezt! Tiešām prieks, ka viņš tik daudz lietu izkustinājis un paveicis. Daudziem cilvēkiem ir nauda, pat vairāk nekā Borisam. Taču Boriss savu naudu tērēja ar vēlmi atstāt kaut ko svarīgu un paliekošu. Kad Borisa vairs nav, tikai tad saproti, ka varēji viņam uzticēties uz visiem simt procentiem. Cilvēkam ir tik daudz visādu pieredžu, kas nav visai labas, tādēļ bieži vien ir aizdomīgums pret citiem. Māksliniekam jau ir ļoti liela laime, ka viņš strādā un rada kaut darbu. Tā ir liela uzticēšanās no cilvēka, kas dod naudu māksliniekiem. Liela uzticēšanās, ka kaut kas notiks un būs atstāts kāds nospiedums. Protams, Borisa uzticēšanās rada šos te nosacījumus, lai rastos mākslas darbi. Tā ir milzīga laime un pateicība, kuriem tiek dota šāda uzticēšanās. Cilvēks, saņemot šādu atbalstu un uzticību, paliek atvērtāks un sāk skatīties citādāk uz to, kā pasaule ir iekārtota. Kad tu saņem uzticību un iespēju radīt, tas rada dzirksti ugunij, kas tevī ir iekšā. Mana skulptūra «Meitene ar kurpi», kas ir Rīgas Botāniskajā dārzā, ir veidota par Borisa un viņa ģimenes naudu. Viņš bija ļoti harismātisks cilvēks, kam patika runāties. Braukāja apkārt pa muzejiem un studēja mākslas vēsturi. Pasākumos galvenokārt starp mums bija saviesīgas sarunas. Vienā pasākumā viņš stāstīja, ka ir bijis pie Dienvidamerikas šamaņiem. Man bija ļoti interesanti tas, ko viņš stāstīja. Pateicoties viņam, Rīgas pilsētvidē ir notikuši brīnumi. Domāju, ka Borisa un Ināras Teterevu programma ir brīnišķīga, bez kuras nebūtu tik daudz mākslas darbu, kas tagad ir, kurus droši vien arī pēc simt gadiem daudzi zinās. Man tiešām milzīgs prieks, ka Boriss ir radījis tādu iniciatīvu, kas ir mūžīga,» savu viedokli pauž Latvijas Mākslas akadēmijas profesors un tēlnieks Aigars Bikše.
Inese Kreicberga apbrīno Borisa un Ināras attiecības
«Boriss Teterevs vienmēr iedvesmoja. Viņš ļoti azartiski piegāja jebkuram projektam, kuru atbalstīja - mākslu vai kultūru. Kaut kādā veidā viņš sajuta projektu, kurā varētu būt attīstība, un pats visur bija klāt. To harismu un to, kā viņš dzīvoja, nevar iemācīties. Boriss bija apliecinājums tam, ka ir iespējams dzīvot, neatliekot neko uz rītdienu, visu darot uz 100%. Būt līdzās šim cilvēkam, tas bija liels piedzīvojums. Viņš prata iedot enerģiju arī citiem. To, ko viņš izdarīja mākslas, kultūras un dzīvnieku aizsardzības jomā, daudzi vēl neaptver. Tas ir tas, kas paliks vēsturē. Pats neparastākais, ka viņš neko neprasīja pretī. Atceros, kā uzplauka Imants Lancmanis, kad saprata, ka Rundāli var glābt. Un principā Teterevi bija tie, kas izglāba Rundāles pili. Viņš pulcēja ap sevi cilvēkus, kuru sapņus palīdzēja piepildīt. Lancmanim Rundāle ir mūža projekts. Un cik viņš organiski un ar kādu prieku soli pa solim to atjaunoja. Jebkur, kur Boriss iesaistījās, arī pretī bija atdeve. Tā bija sinerģija. Viņam to visu nevajadzēja darīt. Bet viņš to darīja, jo vēlējās parādīt arī citiem. Es Borisu un Ināru saucu arī par sava televīzijas projekta «Ķepa uz sirds» eņģeļiem, jo viņi atnāca, palīdzēja, un tā ir tā mistika. Viņi kaut kā sajuta, ka arī man tas ir svarīgs projekts. Es darīju visu, lai attaisnotu dotās cerības. Man arī ir prieks, ka televīzijas raidījums «Ķepa uz sirds» ir populārs un attīstījies, ka cilvēkiem patīk. Teterevi sniedza atbalstu tad, kad neviens nezināja par šādu raidījumu.
Viss, ko Boriss darīja, bija no sirds. Esmu pateicīga, ka man bija iespēja būt ar šādu cilvēku vienā realitātē. Skatījos ar apbrīnu uz to attieksmi, kāda Borisam bija pret viņa sievu Ināru. Cik ļoti viņa viņam bija svarīga. Bieži vīrieši biznesmeņi ļoti uztraucas par saviem projektiem, bet Borisam vissvarīgākais cilvēks bija sieva Ināra. Viņi bija tik lieliska komanda. Tas, ka viņš kā vīrietis izturējās pret savu sievieti, to tikai filmās rāda. Bet Teterevu ģimenē tā bija realitāte un apliecinājums tam, ka arī tādi cilvēki dzīvo pasaulē,» savās atmiņās dalās TV raidījuma «Ķepa uz sirds» producente un idejas autore Inese Kreicberga.