Augumā raženi vīri, kuri, tērpti ādās, rotāti ar tetovējumiem, traucas ar motocikliem vai ķērcošā balsī piedārdina skatuvi ar dziesmām, ārēji liekas, ka ir darināti no metāla arī emocionāli. Tādēļ, lai uzzinātu, vai tā tiešām ir, vairākiem sabiedrībā atpazīstamiem vīriešiem, kuri ar skarbo rokmūzikas pasauli ir uz tu, uzdevām jautājumu: «Cik maigi pēc savas dabas ir rokeri?»
Alex: «Maigums izpaužas rūpēs par tuviniekiem»
«Domāju, ka rokeri pēc dabas ir maigi tajos brīžos, kad ir ikdienā ar savu ģimeni un draugiem. Maigums izpaužas sadzīviskās rūpēs par tuviniekiem. Protams, tas nav tāds maigums, kā esot kopā ar sievieti. Maigums nav nemaz tik viegli noformulējams.
Piemēram, kad liels cilvēks ierauga mazu būtni, viņš vienkārši atmaigst un grib aizstāvēt to mazo un bezpalīdzīgo kamoliņu. Jebkurš mazs bērns ir mīļš. Jā, mazie mēdz taisīt blēņas, bet tas viss pieder pie lietas. Mēs visi augam un veidojam sevi. Arī izpalīdzot svešiniekam, kas ir apmaldījies, izpaužas mūsu maigums,» stāsta rokgrupas «Opus Pro» līderis un solists Alex jeb īstajā vārdā Oļegs Andrejevs, kurš atklāj mirkļus, kad rokera sirds atplaukst maigumā.
Bukums: «Nevērtējiet vīru pēc cepures!»
«Esmu maigs visu laiku. Darbojoties rokmūzikā, ar gadiem arvien vairāk saproti, ka visi latviešu teicieni, par kuriem jaunībā daudzi smejas, īstenībā pauž absolūtu un simtprocentīgu taisnību. Attiecībā uz rokmūziku un citiem stereotipiem var attiecināt: «Nevērtējiet vīru pēc cepures!».
Sabiedrībā mēdz uzskatīt, ka rokeri ir tie, kas ēd bērnus. Ir tāds banāls un smieklīgs jociņš, par ko visi ballēs vienmēr smejas, ka aiz raupjas ārienes slēpjas maiga un ievainojama dvēsele. Tā tas arī ir realitātē. Rokmūziķi ir muzikanti. Protams, ka viņi ir jūtīgāki, jo saasinātāk redz un uztver pasauli. Viņiem ir savs viedoklis, kas atšķiras no mūsdienu uzskatiem. Šis viedoklis ir pamatots un argumentēts, jo viņi pārzina tēmu, tādēļ ka lasa ne tikai ziņu virsrakstus.
Kopumā cilvēkiem vajadzētu saprast, ka rokmūziķi ir jāmīl. Viņi ir cilvēki, kas nemaksā psihologiem. Mēs ārstējamies mēģinājumos un studijās. Mēs nevis negatīvo, bet agresīvo pusi izlādējam mēģinājumos, līdz ar to ikdienā esam krietni mierīgāki un harmoniskāki cilvēki nekā tie, kas iznāk no ofisa. Jo viņiem jau nav, kur izlaist savu agresiju. Mums tā ir mūzika,» pārdomās dalās mūziķis un televīzijas kanāla «STV Pirmā!» raidījumu vadītājs Jānis Bukums.
Buķelis ar 20 gadu ugunsdzēsēja stāžu. Viņam izgāzt durvis tīrais nieks
«Man nav tāda maigā daba. To zina tie cilvēki, kas mani pazīst tuvāk. Protams, ka cenšos ieklausīties citos. Esmu ļoti draudzīgs, laipns, atsaucīgs, atvērts un labsirdīgs cilvēks. Man patīk bērni, daba un dzīvnieki. Iespējams, ka maigums izpaužas kā draudzīgums. Es eju ar atvērtu sirdi pasaulē. Un sagaidu no pasaules to pašu.
Mans skarbums izpaužas tajos brīžos, kad mani nokaitina. Es nezinu, vai mani ir viegli nokaitināt vai nē!? Gadās visādi. Esmu diezgan raupjš tēviņš pēc dabas. Man ir bail ņemt rokās zīdaiņus, jo nevēlos tos kaut kādā veidā savainot. Jau teju 20 gadu esmu ugunsdzēsējs. Šajā darbā esmu pieradis spert laukā ar kājām durvis un ar lauzni lauzt sienas. Un, kad pienāk brīdis, ka jāizdara kaut kas ļoti saudzīgi un akurāti, tad ir dikti, dikti jāpiedomā. Tieši tādēļ man ir ļoti paveicies, ka esmu «Līvos» un dziedu rokmūziku, kas ir skarbi, spēcīgi un ar attieksmi. Līdz ar to šī man ir īstā vieta un pasaule. Nespēju pat iedomāties, ka spētu dziedāt maigas mīlas balādes. Bet, ja vajadzētu, noteikti arī varētu,» savu raupjo dabu neslēpj ugunsdzēsējs un rokgrupas «Līvi» solists Jānis Buķelis.
Judzis: «Kā uzņēmējs varu būt kā nagla pakaļā!»
«Rokeri ir maigi. Mums ar «Dzelzs vilku» ir forša pieredze, ka spēlējam tieši īstajiem rokeriem, kas brauc ar močiem un kuru izskats nedaudz var nobaidīt meitenes uz augstpapēžu kurpēm un bērnus. Reiz ļoti, ļoti liela auguma rokeris pieliecās pie skatuves un pasauca Juri Kaukuli tuvāk un teica: «Vai tu nevarētu uzspēlēt «Vienas nakts meiteni?»» Mums bija tāds šoks, jo likās, ka rokeriem vajag tādu smago metālu. Bet tomēr viņiem dziļi sirdī vajag arī kaut ko maigu. Īstenībā sūrais džeks «Dzelzs vilkā» ir Tobis (taustiņinstrumentālists Kaspars Tobis). Viņš ir patiesi skarbais. Mēs ar Juri esam maigi. Vienīgi vēl nesaprotam, kāds ir Kārlis (basģitārists Kārlis Alviķis). Juris visiem liekas asais un dusmīgais. Ar viņu dzīvojam kopā jau kādus trīs gadus, un teikšu, ka tā galīgi nav.
Neatkarīgi no mūzikas žanra, katram ir sava forma, kā viņš pasniedz mīlestību. Mēs grupā cenšamies neizlikt savu dvēseles stāvokli, bet gan pasniedzam to caur puķēm. Tas, kas to uztver, varbūt ir dvēseles radinieks, kas saprot, cik tu esi maigs vai nē. Manī ir vairākas maiguma izpausmes. Piemēram, man patīk gatavot ēst savai ģimenei. Uz skatuves es neesmu skarbs, bet kā uzņēmējs varu būt kā nagla pakaļā, jo esmu lietišķs, prasīgs un pat dusmīgs. Man vienmēr vajag labāko rezultātu, tagad un tūlīt,» sava rakstura dažādās nianses un novērojumus atklāj uzņēmējs Mārcis Judzis un grupu «Dzelzs vilks» un «Ryga» mūziķis.
Melderis: «Par sevi pārliecināts vīrietis ir maigs!»
«Īsts rokeris ir čalis, kurš pats savu moci arī ķīlē. Kurš ar visu tiek galā pats. Es teikšu tā, ka esmu vairāk motofans. Jo es pats savu motociklu neķīlēju. Mani par īstu rokeri nenosauksi, jo savu motociklu nododu meistara rokās, kurš saprot, ko dara. Bet ja runā par cilvēkiem, kas braukā ar motocikliem, viņi pēc savas dziļākās būtības visi ir romantiķi. Pats motocikls kā brīvības simbols ir ļoti romantiska lieta. Viss, kas ir saistīts ar to, manā izpratnē ir ļoti romantiski.
Kad es esmu maigs? Vīrietis var būt maigs tikai tad, kad viņš ir pats par sevi pārliecināts. Kad viņš ir drosmīgs un var atļauties izrādīt arī savu romantisko pusi. Maigums, protams, ir attiecībās ar sievietēm un bērniem. Manā gadījumā arī ar dzīvniekiem. Viss ir atkarīgs no tā, kas tev stāv pretī. Ja tev kāds ir jāaizstāv vai par kaut ko jāiestājas, tad pilnīgi noteikti nekad neesi maigs. Manas prioritātes ir cilvēki. Ja ieraudzīšu kādu pamestu kaķīti, tad sapratīšu, ka viņam noteikti būs citur labākas mājas nekā pie manis,» stāsta TV un radio personība Valdis Melderis.
Račs: «Meitenēm patīk sliktie zēni»
«Rokeri vienmēr ir maigi. Viņi nokāpj no skatuves un ir maigākie cilvēki, kādi vien ir redzēti. Tādējādi viņi kompensē savu skarbumu. Unikālākais, ka rokeri, kas braukā ar močiem, ir ļoti sirsnīgi un draudzīgi cilvēki. Tas tāpat kā gara auguma cilvēki parasti ir labestīgāki nekā maza auguma. Līdzīgi ir ar rokeriem, kas ir jaudīgi uz skatuves, bet, līdzko no tās nokāpj, tā gribas būt mīļiem un maigiem.
Roka balādes vislabāk aiziet pasaulē, jo, kaut arī balsij piemīt skarbums, tas ir patiesāk un ticamāk. Ne velti ir tāds teiciens, ka daudzām meitenēm patīk sliktie zēni. Jā, viņi varbūt ir savā veidā sliktie zēni, tomēr savā dziļākajā būtībā var būt arī ļoti sirsnīgi. Maigums un roka skarbums ir foršs pretstats. Īstenībā rokmūzikas koncerta ballītē ir mazāka iespēja sakauties nekā citviet. Rokenrols dod savādāku un pozitīvi atraisītu enerģiju. Protams, ka ir smagā metāla, nāves metāla un melnā metāla ballītes. Bet man liekas, ka viņi arī tur izlādē savu negatīvo enerģiju, bet paši paliek tīrāki un gaišāki. Īstenībā dzīve uz skatuves un dzīve mājās ir divas dažādas lietas. Arī skarbie grupas «Rammstein» mūziķi ģimenes dzīvē var būt mīloši tēvi un gādīgi vectēvi,» viedoklī dalās mūzikas producents un dzejnieks Guntars Račs.
