Liepājnieki stāsta, ka pilsēta atbrīvojusies no kāda garīgi nelīdzsvarota vīrieša, kurš regulāri ar nazi savainojis savus tuviniekus un paziņas, bet palicis nesodīts. Vīrietis esot lietojis alkoholu un narkotikas, par kurām palicis parādā, un galu galā, visticamāk, parāda piedzinēji viņu nogalinājuši ar ķieģeļa sitieniem pa galvu.
Puskailu atrada pagalmā
Asiņaini un traģiski notikumi vēl pērnā gada pašā nogalē risinājušies vienā no mazajām Liepājas centra ieliņām – Kaktu ielā. Tajā ir vien dažas mājas, no kurām lielākā daļa savu laiku nokalpojušas, sašķiebušās un noplukušas, bet vismaz pāris nami ir bez logiem un nemaz netiek apdzīvoti. 27. decembrī mediķi saņēma izsaukumu uz vienu no Kaktu ielas 16. nama pirmā stāva dzīvokļiem, kur konflikta laikā ar nazi bija sadurts 58 gadus vecais mitekļa saimnieks Jānis. Vīrietis ar durtu brūci kaklā un rokā tika nogādāts slimnīcā, bet policija aizdomās par viņa saduršanu aizturēja cietušā 24 gadus veco dēlu Aivaru. Policija norādīja, ka aizturētais jau iepriekš nonācis policijas redzeslokā. Pēc divām dienām Aivars tika izlaists brīvībā, bet vēl pēc divām dienām, 31. decembra rītā ap pulksten septiņiem, Aivaru atrada mirušu tās pašas mājas pagalmā. Policija apstiprina, ka viņš miris vardarbīgā nāvē, taču izmeklēšanas interesēs neatklāj versijas par uzbrukuma iespējamiem iemesliem, pagaidām nav arī aizturētas aizdomās turamās personas.
Jāpiebilst, ka laikā starp abiem šiem kriminālajiem notikumiem slimnīcā Rīgā smagas slimības dēļ mirusi Jāņa sieva un Aivara māte Zinaīda. «Jānim un otram dēlam Sergejam bija jāiznes tas smagums – vienā kapā jāglabā divi vistuvākie cilvēki,» par nelaimi saka kāds no Aivara draugiem. Viņš zina teikt, ka Aivara līķis atrasts atsevišķi nožogotā nelielā pagalmā zem ģimenes dzīvokļa logiem. Turklāt mirušo atradis pats tēvs. »VZ« novēroja, ka uz vārtiņiem ir uzraksts: «Teritorija tiek apsargāta ar suņiem.» Vīrietis par to smaida un atklāj, ka tā ir vien izkārtne, suņu nav un pagalmā var iekļūt katrs, kurš zina, kā vārtiņi atverami. «Aivars, kad viņu atrada, bija puspliks – kājās bija tikai zeķes, bet mugurā krekliņš un apakšbikses,» stāsta draugs. Vīrietis izsaka minējumu, ka, iespējams, Aivaram pārējās drēbes nozagtas, jo maz ticams, ka viņš tāds būtu gājis ārā, turklāt, tik plāni ģērbies, viņš nevarētu uzturēties arī dzīvoklī, jo tajā valda pamatīgs aukstums. «Ar malku švaki,» saka draugs. Arī »VZ« novēroja, ka tikai viens no dzīvokļa logiem nav aizsalis, pārējos no iekšpuses sedz pamatīga ledus kārta. Aivars esot sists ar kādu akmeni vai ķieģeli, pa galvu trāpīts vismaz piecas reizes.
Bijis sabiedrībai bīstams
Ar nogalinātā Aivara tēvu »VZ« sastapties neizdevās. Uz klauvēšanu pie mitekļa durvīm atsaucās kāda vīrieša balss, saucot, ka durvis ir vaļā un var ienākt. Puskrēslā aukstajā istabā pie galda sēž divi vīrieši. Viens no viņiem tā arī neatrauj skatienu no televizora blāvā ekrāna, bet otrs skaidro, ka abi esot Jāņa draugi un, lai gan ir jau teju pēcpusdiena, viņi brokastojot, mēģinot sasildīties, dzerot tēju. Jānis esot aizgājis uz Liepājas centru ciemos un solījis atgriezies vakarā. Nekādās sarunās par Aivaru abi neielaižas, sakot, lai par to runā pats tēvs. «Mēs neko nezinām, nu, kā mēs kaut ko varam zināt,» vīrietis iesmejas. Arī augšstāva kaimiņi nav runīgāki. «Nu, dzīvoja Aivars ar tēvu un māti un dzīvoja. Negribu neko vairāk runāt, zin, kā,» noteic kaimiņiene un tikpat veikli kā otrs kaimiņš aizver mājokļa durvis. Ļaudis, kas nedzīvo minētajā namā, ir mazliet runīgāki. Viņi neslēpj savu sašutumu par to, ka policija Aivaru pēc tēva saduršanas izlaidusi brīvībā. «Aivars bija apkārtējiem bīstams, jo nedraudzējās ar galvu. Viņš pirms kāda laika guva smagu traumu, viņam bija sadragāts galvaskauss, viņš kādu laiku gulēja komā. Runā, ka Aivars kritis, piekauts vai pat sašauts, taču precīzi neviens nezina. Traumas sekas izrādījās smagas, Aivars zaudēja spēju runāt – viņš spēja izdvest tikai nesaprotamas skaņas, taču ar dzirdi viņam viss bija kārtībā, viņš lietoja pat mobilo tālruni,» atklāj kāda blakus ielā dzīvojoša sieviete.
Liepājnieki stāsta, ka Aivars, lai atrisinātu konfliktus, mēdzis lietot nazi. Vēl divas nedēļas pirms tēva saduršanas Aivars esot sadūris kādu paziņu netālu esošajā Laivinieku ielā, taču upurim izdevies aizmukt. Savukārt kāds zinātājs atklāj, ka Aivars dūris aizstāvoties, proti, toreiz Liepājas kriminālajās aprindās visai zināma persona kopā ar vēl kādu cilvēku ieradušies piedzīt no Aivara parādu, pārmeklējuši viņu, uz ko saņēmuši naža dūrienu no Aivara. «Paziņas nevarēja samierināties ar tādu Aivara uzvedību, pēc laika atgriezās un vienkārši atriebās, viņu nogalinot,» secina vīrietis. Vietējie stāsta, ka diemžēl Aivars ar nazi mēdzis biedēt ne vien savus paziņas un it kā pāridarītājus, bet arī pavisam nevainīgus cilvēkus. Viņš reiz pielicis pie rīkles nazi kāda veikala pārdevējai. «Policija Aivaru aizturēja, bet ātri palaida brīvībā, jo viņam ir invaliditāte,» saka kaimiņmājā mītoša sieviete. «Iespējams, viņu vajadzēja likt psihoneiroloģiskajā slimnīca, taču mūsu policijai netīk ar tādiem tipiem ķēpāties. Visai apkārtnei no Aivara bija bail, bet, kamēr viņš nevienu nebija nogalinājis, varēja mierīgi klīst apkārt un iedvest bailes. Nevar jau tā teikt, bet droši vien viņš saņēma pelnītu sodu par to, ko bija darījis.»
Satrauc kriminogēnā situācija
Kāds no Aivara paziņām atklāj, ka vīrietim bijusi draudzene un abiem ir kopīga meita. «Tā sieviete arī ļoti cieta no viņa agresijas, cik zinu, bijuši pat draudi nogalināt. Uzskatu, ka šāda sabiedrībai bīstama persona bija jāizolē. Tomēr cilvēcīgi man Aivara žēl, viņam bija skarbs liktenis. Viņš vēl bija tik jauns, taču tagad tur viņam noteikti būs labāk nekā šeit,» skumja ir mirušā vīrieša paziņa. Savukārt ir liepājnieki, kas priecājas par Aivara nāvi un nosaka īsi: «Slava tam, kas viņu kā traku suni nosita!»
Pat tiem, kas aizstāv Aivaru, nākas atzīt, ka viņš un arī visi pārējie ģimenē pārāk bija aizrāvušies ar alkoholu. Iedzeršanas reizēs regulāri bijuši konflikti ne vien starp paziņām, bet arī starp tēvu un dēliem, kā arī starp brāļiem. «Kad pa ielu gāja garām, nereti varēja dzirdēt, ka viņi dzīvoklī skandalēja,» saka Virgīnija. «Runā, ka Aivariņš lietoja narkotikas, bija parādā un tāpēc viņu nogalināja. Protams, ir arī otra versija, ka tēvam bija apnikušas dēla izdarības, viņš nekur nestrādāja, bet naudu alkoholam un narkotikām vajadzēja. Es gan negribu ticēt, ka tēvs vainīgs dēla nāvē. Jānis ir lāga puika. Zīna strādāja par sētnieci vienā ielā, Jānis tīrīja citu ielu, viņš vienmēr sievai palīdzēja karogus izkārt, sniegu tīrīja, visu vienmēr sakopa. Vēl neilgi pirms nāves Zīna priecājās, ka vīrs nedzerot, viņai daudz palīdzot, atbalstot, vedot uz slimnīcu un atpakaļ. Tagad mammas vietā ielu tīra otrs dēls. Viņš var arī nedzert un būt pilnīgi normāls, bet, kad dzer, tad četrus litrus alus izdzer vēsā mierā.»
Kaimiņi neslēpj, ka pēc Aivara nāves Kaktu ielā kļuvis mierīgāk un drošāk. «Aivaru vajadzēja nolikt pie vietas, bet ne tik nežēlīgā veidā, tas bija jāizdara likumsargiem. Diemžēl Liepājas policijai viss ir vienalga, kā mēs te jūtamies. Gada beigās bija vēl vismaz divas vardarbīgas nāves pilsētā, bet abi varmākas ir brīvībā. Nu, kā lai šajā kriminālajā pilsētā dzīvo,» liepājnieks Juris ir satraukts par situāciju.