Ainārs Kadišs
56 min. ·
Nesen, iznākot no maza lauku veikaliņa, kurā pēc "jaunās kārtības" ieviešanas drīkst atrasties ne vairāk, kā viens pircējs, samainījos ar kādu padzīvojušu tanti.
- Veikalā - garām ejot viņa pārmetoši uz mani nošņāca, - bez maskas!
Man pat nebija dusmu. Ātrumā pat neatģidu, ko atbildēt. Ārā - apm. +32 grādi. Sievietes tumšās krāsas lupatiņa aizsedza gandrīz visu seju. Pati dūšīga un pārkarsusi. Sasvīdusi. Bet - elpo caur lupatu. Bija acīmredzams, ka pazemība un padevība varai, lai cik stulbi un neprātīgi būtu tās rīkojumi, kombinācijā ar nelielu infantilismu, viņai dod pārākuma sajūtu un mandātu "uzriet" cilvēkam, kurš nesoļo ar viņu vienā ierindā. Piesliešanās stiprākajam sīkiem gariņiem vienmēr dod svarīguma un pārākuma apziņu. Maziem (garā, protams) cilvēciņiem tas ir svarīgi. Pieslieties stiprākajam viņiem ir vienīgais veids, kā uzpūst savu nozīmību un kompensēt savu nožēlojamību un gara vājumu. Bet "stiprākais" šobrīd ir hunta. Viņiem (pagaidām) ir armija, policija, korumpēta tiesa un korumpēti mediji.
Es saprotu, ka šādas tantes ir sistēmas spēks. Šis kontingents ir tie, kuri jau gadiem balso par meļiem, blefotājiem, hroniskiem zagļiem un blēžiem. Par ekonomiskajiem, bet tagad - arī medicīniskajiem slepkavām. Bet - šie upuri mīl savus pāridaritājus. Jo viņu asinssūcējiem ir tas, kas "mazajam cilvēkam" nav - nauda, vara, sociālais statuss un popularitāte. Sasvīdušais tantuks nespēj ieraudzīt saistību starp savu nabadzību un varturu greznību; starp savu savu aizsieto muti, un huntas bezprecedenta nekaunību un ņirgāšanos par tautu. Tantuks nesaprot, ka vienu cilvēku bagātība un greznība rodās tikai un vienīgi uz citu sviedriem, asarām, darba un...nabadzības. Tā vietā, lai saceltos pret varmākām, kuri lieguši (vasaras vidū!) viņai svaigu gaisu, viņš rūc uz tiem, kuri cenšās pretoties. Pieļauju, ka Latvija vēl ir daudz cilvēkveidīgo, kuriem sirds un smadzeņu vietā jau ir "Panorāmas" programma...Tie, visticamāk, ir zudušie...
Bet mēs - tie, kuriem ir skaidra galva un tīra sirds - cīnīsimies! Cīnīsimies par savu un bērnu dzīvi, par savu un bērnu nākotni. Bet - ja tās nav - cīnīsimies, galu galā, par savu godu un cieņu.
Kāda sena gudrība vēstī:
- Cilvēkam agri vai vēlu jāmirst. Nomirt var gultā, bet var arī cīņā. Jāmirst tā kā tā... Tad labāk es mirstu cīņā!
Nevienu, mani draugi, neaicinu mirt. Bet pacīnīties gan, šķiet, nāksies. Neviena tauta, kura neaizstāv savas tiesības, nevar pastāvēt. Tās vietā nāks citi...
Lai Dievs dod, ka šajā zemē, kuru mēs saucam par Latviju, arī pēc simtiem gadu skanētu mūsu maz...maz dēlu un maz...mazmeitu smiekli un čalas!
Nu nu.....vieglāk uzbrukt tantukam vai tantukiem, nevis cīnīties pret visu to, kas te aprakstīts. Kur tad ir tā cīņa? Kur ir cīņa par taisnīgu un adekvātu nodokļu sistēmu, kur cīņa par to, lai tādiem tantukiem nenorauj no pensijām nodokļus, kur cīņa par visām citām neskaitāmām nejēdzībām, ieskaitot apkārt valdošo naidu pret katru citādi jūtošo un domājošo cilvēku? Domāju, ka A.Kadišs ir gudrs un vīrišķīgs cilvēks, tādēļ neticas, ka šis nožēlojamais uzbrukums "tantukiem" un blusu (vainas) meklēšana viņu brunčos ir A.Kadiša rakstīts teksts. Pārāk jau nu neloģiski, nevīrišķīgi, truli un virspusīgi spriedumi.
Vajadzēja tantukai uzlikt gazmasku!!
Cīņā pret "huntu" mēs vēl joprojām maldīgās un naivās cerībās izmantojam Atmodas un Barikāžu laika "efektīgo" nevardarbīgās pretošanās metodi. Bet 'huntai' to tik vien vajag. :)))
37,3 gan ir pārāk augsta temperatūŗa, pie tādas 102% cilvēku mirst.Tāds nu tas SPUTNIK ir, pie mums jau arī daudzi uz to cer.