Lai pazīmētos sociālajos tīklos, par bērnu un viņa sajūtām netiek domāts....Ja nu tā gribās, lūdzu runā par sevi, ļauj bērnam pašam izlemt, vai viņš gribēs par savu veselību visai pasaulei stāstīt!
komentētājām - vai jūsu bērni ir veseli? tad lai veicas jums:) Bet varbūt iejūtaties šo bērnu ādā - kā tas ir, kad Tevi neviens nesaprot, kā tas ir kad esi pavisam citādāks kā citi un kā citi nevari būt. Vienkājim neviens neprasa noskriet sprintu, aklajam neprasa lasīt 100 vārdus minūtē. Ar kādām tiesībām sabiedrība prasa - nezinot par ģenētisku slimību - būt bērnam kā visiem ,kad viņš to nespēj?
Vai BĒRNAM kāds ir jautājis, vai viņš grib, lai par viņa slimību izstāsta visai pasaulei? Varbūt blogerei svarīgi tikai citi aspekti?
Mēs nebūt neprasām, lai visi ir vienādi, ne par to stāsts!
Par bērnu slimībām un ar to saistītiem, sabiedrības izpratni veicinošiem jautājumiem ir jārunā! Mēs vairs neesam Padomju savienībā,kurā bērnus invalīdus slēpj. Mūsdienās viņi ir pilntiesīgi sabiedrības locekļi. Izstāstīti un izskaidroti stāsti nerada jautājumus. Bez tam mans bērns ir manas dzīves sastāvdaļa. Izstāstot savas dzīves daļu es nenodaru kaitējumu viņam. Lielāku kaitējumu nodara tie,kas attiecas pret viņu kā pret nevarīgu cilvēku,mēģinot viņam palīdzēt, kad tas nav jādara vai uzdodot jautājumus un pēc tam viņu žēlojot.
"bija jāpaiet ilgam laikam, lai viņa spētu runāt par sava dēla Kārļa slimību", bet, vai Kārlis pats to vēlas, lai par viņa slimību runā tik publiski?