Parasti nereaģēju uz šāda tipa rakstiem, taču šoreiz ielikšu nelielu scenāriju, kā lietas varēja notikt...vai skatu uz šo milzīgo problēmu no mazliet cita skatu punkta.
"...Lidojums uz Lisabonu bija vienreizējs, nevis kaut kāds parasts ik nedēļas pārlidojums.To tik lielisku pat gribot nevarētu sarunāt. Tajā ieguvu daudz interesantas un pamācošas atziņas un protams daudz jaunus draugus. Ja nebūtu dažu apstākļu, tad aizlidotu uz Lisabonu kā parasta lauku pele, bez nekādiem kolorītiem iespaidiem un piedzīvojumiem. Nu lūk...tad nu pie lietas:
"...Lidmašīnu uz skrejceļa pagrieza atpakaļ tehnisku iemeslu dēļ. Cilvēki kļuva stresaini, neapmierināti un sāka ar bažām raudzīties viens otrā. Man savukārt tas bija vienreizējs iemesls, lai pavērotu, paskatītos uz cilvēku reakcijām stresa situācijās, jo arī mans žurnālistes darbs un profesionālā izaugsme balstās uz šiem novērojumiem.
Lidojums protams kavējās...taču , par cik esmu ļoti pozitīva un atvērta meitene, tad piemiedzu ar aci stjuartam ( kurš tā jau bija nobijies par radušos situāciju) un sarīkoju lidmašīnā mēmo šovu ar tik pat jautriem puišiem no citām valstīm, kuri sēdēja turpat iesānis.Lidoja daži portugāļi, kuri mācēja uzdziedāt dažus gabalus no Fado. Ak, kā mēs izsmējāmies...laiks pagāja vēja spārniem un likās ka varētu vēl turpināties šī jaukā party, taču mūsu jauko kopā būšanu pārtrauca lidmašīnas kapteinis ar paziņojumu. Apmainījāmies ar jaunajiem draugiem kontaktiem un sarunājām Lisabonā satikties pie Santa Žusta pacēlāja, lai varētu atzīmēt mūsu jautro lidojumu un iepazīšanos...."
Draugi..kāds redz problēmu,kāds iespējas. Vai vienkāršāk sakot : "Cits peļķē redz dubļus, cits zvaigznes atspīdam. Ko kurš vēlas saskatīt"
Būsim pozitīvāki....visiem jauku dienu un izdošanos!
Paldies. Tiešām skaisti un gudri uzrakstīts. Grūti iedomāties sevi tādā situācijā, jo man ir visas šādā situācijā iespējamās fobijas- bail no augstuma, slēgtām telpām, un, protams no nokrišanas no augstuma :), un - bet loģiski, ka situācijā, kad manuprāt viss būtu slikti, vajadzētu domāt, ka peļķē atspīd zvaigznes, nevis ir tikai dubļi... Laiku pa laikam to pavisam aizmirstu, kaut ļoti cenšos savākties. Lidmašīnā, protams, tik un tā nekāpšu (man arī lifts ir "neiespējamā misija"), bet daudzās situācijās vajag un var saņemties, galu galā, ja jau viss ir pavisam slikti , tad nav nozīmes vai tas notiks ar smaidu vai gaudojot, nu un tad tak jau labāk ar smaidu. Vēlreiz paldies par uzmundrinājumu un skaistākam skatam uz dzīvi. Veiksmi Jums.
Parasti nereaģēju uz šāda tipa rakstiem, taču šoreiz ielikšu nelielu scenāriju, kā lietas varēja notikt...vai skatu uz šo milzīgo problēmu no mazliet cita skatu punkta.
"...Lidojums uz Lisabonu bija vienreizējs, nevis kaut kāds parasts ik nedēļas pārlidojums.To tik lielisku pat gribot nevarētu sarunāt. Tajā ieguvu daudz interesantas un pamācošas atziņas un protams daudz jaunus draugus. Ja nebūtu dažu apstākļu, tad aizlidotu uz Lisabonu kā parasta lauku pele, bez nekādiem kolorītiem iespaidiem un piedzīvojumiem. Nu lūk...tad nu pie lietas:
"...Lidmašīnu uz skrejceļa pagrieza atpakaļ tehnisku iemeslu dēļ. Cilvēki kļuva stresaini, neapmierināti un sāka ar bažām raudzīties viens otrā. Man savukārt tas bija vienreizējs iemesls, lai pavērotu, paskatītos uz cilvēku reakcijām stresa situācijās, jo arī mans žurnālistes darbs un profesionālā izaugsme balstās uz šiem novērojumiem.
Lidojums protams kavējās...taču , par cik esmu ļoti pozitīva un atvērta meitene, tad piemiedzu ar aci stjuartam ( kurš tā jau bija nobijies par radušos situāciju) un sarīkoju lidmašīnā mēmo šovu ar tik pat jautriem puišiem no citām valstīm, kuri sēdēja turpat iesānis.Lidoja daži portugāļi, kuri mācēja uzdziedāt dažus gabalus no Fado. Ak, kā mēs izsmējāmies...laiks pagāja vēja spārniem un likās ka varētu vēl turpināties šī jaukā party, taču mūsu jauko kopā būšanu pārtrauca lidmašīnas kapteinis ar paziņojumu. Apmainījāmies ar jaunajiem draugiem kontaktiem un sarunājām Lisabonā satikties pie Santa Žusta pacēlāja, lai varētu atzīmēt mūsu jautro lidojumu un iepazīšanos...."
Draugi..kāds redz problēmu,kāds iespējas. Vai vienkāršāk sakot : "Cits peļķē redz dubļus, cits zvaigznes atspīdam. Ko kurš vēlas saskatīt"
Būsim pozitīvāki....visiem jauku dienu un izdošanos!
Skaisti uzrakstīts!
Paldies. Tiešām skaisti un gudri uzrakstīts. Grūti iedomāties sevi tādā situācijā, jo man ir visas šādā situācijā iespējamās fobijas- bail no augstuma, slēgtām telpām, un, protams no nokrišanas no augstuma :), un - bet loģiski, ka situācijā, kad manuprāt viss būtu slikti, vajadzētu domāt, ka peļķē atspīd zvaigznes, nevis ir tikai dubļi... Laiku pa laikam to pavisam aizmirstu, kaut ļoti cenšos savākties. Lidmašīnā, protams, tik un tā nekāpšu (man arī lifts ir "neiespējamā misija"), bet daudzās situācijās vajag un var saņemties, galu galā, ja jau viss ir pavisam slikti , tad nav nozīmes vai tas notiks ar smaidu vai gaudojot, nu un tad tak jau labāk ar smaidu. Vēlreiz paldies par uzmundrinājumu un skaistākam skatam uz dzīvi. Veiksmi Jums.