2003. gadā ar dziesmu "Tu esi vasara" Latviju pieskandināja desmitgadīgā, jautrā čigānu puikas Dzintara Čīčas balss. Uz skatuves viņš ir joprojām, taču tagad līdzās dziedāšanai nopietnu vietu viņa dzīvē aizņēmis arī bokss.
Dzintars pats neslēpj, ka pirms vairākiem gadiem nespētu noticēt, ja kāds teiktu, ka Čīča kāps ringā uz aizvadīs īstas boksa cīņas. Taču tagad tas jau ir noticis, bet 25. novembrī Dzintars "Synottip Fight Club" ietvaros cīnīsies Rīgā, "Radisson Blu Hotel" Elizabetes ielā.
Ar sportu Dzintars allaž bijis uz tu. Ja ne pats skrējis vai boksējies, tad vismaz sekojis līdzi aktuālajiem notikumiem sportā. Viņa tētis nodarbojies ar vieglatlētiku un mazliet arī ar cīņas sportu. Pats Dzintars boksu pirmoreiz pamēģināja pirms sešiem gadiem, kad trenējās Talsos pie Arņa Ritenieka. Bokss patika, taču nebija pietiekami daudz brīvā laika, ko veltīt treniņiem, jo gandrīz visu laiku paņēma pamatdarbs - dziedāšana. "Sākumā nebiju nekas," atceras Čīča, kurš līdz tam nekad nebija trenējies boksā. "Taču man patika un tas mani dzina uz priekšu. Skatījos motivējošus video. Ar laiku sanāca arvien labāk, treneris teica, lai turpinu, jo progress ir redzams."
"Neko sliktu par viņu nevaru teikt. Boksa iemaņu ziņā viņš ir talantīgs," uzskata Ritenieks, kurš Dzintaram ielicis boksa pamatus. "Kad strādāja, tad atdeve no viņas puses nebija slikta. Pāris cīņas aizvadījām jau tolaik, un tajās viņam klājās diezgan labi. Tagad viņam līdz neesmu sekojis, bet domāju, ka viss var sanākt, ja viņš to ļoti grib. Vēlu visu to labāko."
Dzīvojot Rīgā, Dzintars cīņas sporta klubā "Profesionālis" pie Andreja Maslova un Gata Ābeles trenējās MMA, bet jau pēc pāris mēnešu treniņiem ne bez veiksmes palīdzības (bija jāuzvar tikai vienā cīņā) pat izcīnīja savu pirmo čempiona jostu. "Man vajag adrenalīnu, krosiņus varēšu skriet, kad man būs 60-70 gadi. Tāpat ir vēlme izmēģināt sevi jaunā lauciņā. Ja mani tas neaizrautu, tad es ar to nenodarbotos. Taču jūtu, ka varu."
Tomēr pēc "Profesionāļa" viņš vairāk nekā divus gadus netrenējās, jo dzīve piespieda doties pasaulē - Dzintars piestrādāja gan Krievijā, gan Anglijā. 2016. gads Čīčas karjerā bija piesātināts, tam sekoja kūlenis privātajā dzīvē, kam sekoja atgriešanās Anglijā. Tur viņš atsāka boksa treniņus, bet pēdējos trīs četrus mēnešus tam ir pievērsies pilnā nopietnībā, trenējoties divreiz dienā.
"Ņemot vērā, ka Dzintars lielāko savas dzīves daļu ir dziedājis, bet boksa treniņiem veltījis tikai īsu laika posmu, viņš ir talantīgs un stiprs puisis," Sabilē dzimušo Dzintaru raksturo viņa pašreizējais treneris Kreigs Teilors. "Ja viņš turpinās trenēties, tad viņam ir labas izredzes boksā kāpt augstāk."
Mūzika un bokss. Čīča saka, ka šīs abas sirdslietas viņš turpinās apvienot. Lai gan pirms gaidāmās cīņas lielāko daļu laika aizņem treniņi, novārtā nav atstāta arī balss vingrināšana, jo februāra vidū jau ieplānota tūre pa Latvijas lielākajām pilsētām. Vai Dzintaram nav bail, ka uz skatuves būs jākāpj ar zilu aci? "It kā jau tas ir riskanti," smejas dziedātājs-bokseris. "Man pašam būtu neērti kāpt uz skatuves ar vizbulīti zem acs, bet draugi un fani gan jau spētu to pieņemt. Ceru, ka līdz tam tomēr nenonāks, jo starp cīņām un koncerttūri būs pietiekami daudz laika."
Sestdien, 25. novembrī Čīčas pretinieks profesionālajās boksa, MMA un kikboksa sacensībās "Synottip Fight Club" būs daugavpilietis Ēriks Kalašņikovs - gana pieredzējis sportists, kurš līdzšinējās 15 cīņās izcīnījis astoņas uzvaras, septiņas no tām ar nokautu. Dzintars neslēpj, ka šai cīņai ir liela nozīme viņa nākotnei boksā. "Mans mērķis nav aizvadīt tikai vienu cīņu un atgriezties uz skatuves. Ja es kaut kam pieķeros, tad daru to nopietni. Vēlos būt čempions. Valsts, Eiropas, pasaules..."
"Gribu, lai cilvēki saprot, ka šis nav nekāds joks vai šovs popularitātes celšanai. Tas ir nopietni. Negribu aizvadīt vienu cīņu un pamest boksu. Vēlos pierādīt, ka mūziķi prot ne tikai dziedāt," piebilst 24 gadus vecais Dzintars, kurš vienu cīņu jau paspējis aizvadīt, Anglijā pieveicot savu pretinieku ar tehnisko nokautu (skatīt video zemāk). Boksā kā jau šovbiznesa pasaulē ierasts sportistiem parasti tiek piedēvētas zīmīgas iesaukas. Čīča atzīst, ka pie tādas pagaidām vēl nav ticis, taču noprotams, ka tai varētu būt kāda saistība ar mūzikas pasauli.
