Kādu kopt ir neizsakāmi grūti, sākumā nemaz nav skaidrs kā to pareizi darīt, vēlāk izveidojas puslīdz pieņemama sistēma, kā to darīt, kā visu savienot ar darbu, sadzīvi un arī naudas lietām, jo kopjams slimnieks prasa vairāk līdzekļus. Četrus mēnešus kopu savu māti kā nu pratu, sākumā bija ļoti, ļoti grūti, jo vienkārši nepratu ne guļošam palagus nomainīt, ne pamperus uzlikt. Vēlāk nez kā iemācījos un tiku galā labi. Bija divi darbi, skrēju no viena pie mātes, no mātes uz otru darbu. Tajā laikā pat īsti nejutu, ka spēki sen izsīkuši, visu viena paspēju līdz pašam galam, vienkārši bija jāpaspēj.... kad māti aizveda uz morgu es vienkārši nokritu bez samaņas, atjēdzos slimnīcā...vēl šodien nav skaidrs, kā tiku galā///....
adeira, Tu esi īsts sirds cilvēks, nu mamma aizgāja, bet ir jau vēl citi , kam mainīt pamperus - ķeries tik klāt - tu taču nezortē cilvēkus, vajag pamperu - iedod viņai to, nenožēlosi.
Kur tad tētiņš?