Tad jau mazajiem jāpasaka ka bērnus nenes stārķis un arī kāpostos neatrod , bet jāstasta kā ir patiesībā .
Bērnība ir tik īss dzīves posms,nevajag to bojāt.Pāriešanai pieaugušo kārtā jābūt pakāpeniskai.Dziļi sirdī ticību Ziemassvētku vecītim,Lieldienu zaķim,zobu fejai utt. mēs saglabājam visu mūžu.Zinam,ka nav patiesība,bet ticam,pieņemam.Jo tās ir atmiņas no bērnības,kaut kas jauks un mīļš.
Vajadzēja palikt pie sava un rakstīt sūdzību uz tv.
Pircēja feedback vislabāk nodot uzņēmumam, kura preci reklamē neprasmīgi reklāmisti.
Man bērnībā tādas muļķības nestāstīja un man bija laba bērnība!
Tas ,ka 5 gadīgs tic,ka Salavecis nes dāvanas tas ir forši,bet ,ja tic pokemoniem,digimoniem,robokopiem un zombibrein (konfekšu nosaukums .miroņu smadzenes tulkojumā )tad tas ir vakars.Paldies dievam PSRS laikos tādu mēslu nebija.Bet ko gribat ,ja iznāk bērnu grāmata '' Kaka un pavasaris''.Bērnu grāmata par suņa sūdu čupas piedzīvojumiem.Vai '' Maskačkas stāsti'' kur grāmatai uz vāka attēloti zeki un narkomāni.Karlsons un Margaritas Stārastes šedevri nav aktuāli mūsdienās.
Nu kādreiz bērniem jau jāuzzina patiesība, bet vai tas jādara šādā formā? Reklāmu droši vien veidoši cilvēki bez bērniem.
Varbūt nevajag bērniem melot, tad nebūs jāraksta sašutuma vēstules, kad bērns uzzin patiesību. Turklāt vēl bērnus pieradināt pie reklāmām, tas jau vien liecina par māmiņas intelekta līmeni.
Atceros savulaik avīzēs un žurnālos bija dīvainību stāsti no ārzemēm un tur tika iesmiets, kad kādi vecāki iesūdzēja tiesā skolu, jo skolotājs esot pateicis, ka nekāda Santaklausa neesot.