100 punkti piekrītu. Pacēlājs ir, bet ķeksītim. Kad esmu spiesta retas reizes braukt no Rīgas stacijas, ratus kaut kā nobakstu pa to stāvo nobrauktuvi, un bērns bakstās pats kājām. Kuros murgos stacijas administrācija var iedomāties, ka vairākas dienas iepriekš invalīdam jāplāno kur, kad cikos ar kuru tramvaju piebrauks pie Centralās stacijas. Vispār, lai publicē statistiku, cik ratiņnieku pa šiem gadiem jau pieteikušies cik tur dienas iepriekš uz braukšanu.
Bet tā tas ir visur. Tualetes un pacēlāji cilvēkiem ar kustību traucējumiem ir izbūvētas, finansējums ir apgūts, ķeksītis ievilkts, durvis aizslēgtas. Protams, atslēgas kaut kur ir, bet jāmeklē. Veselam cilvēkam tas ir nevajadzīgi izniekots laiks, bet cilvēkam ratiņos tas vēl ir apgrūtinoši un pazemojoši.
Šādos gadījumos sūdzība ES, piešķirto naudu atgriezt finansētājiem un no vainīgā kabatas.