Varbūt bērns vispār bija padarīts par kalpu. Zinu ģimenes, kur vecāki savus tiešos pienākumus pārliek uz vecāko bērnu pleciem. Paši izklaidējas, it sevišķi, ja mazie bērni ir no jauna partnera un visa uzmanība jāvelta "jaunajai skaistajai" dzīvei.
Mēs bijām 6 bērni. Mūsu mamma nekad nelika vienam otru uzraudzīt. Viņa teica, ka tā liela nervu slodze, ar kuru bērns var netikt galā. Agrāk nelietoja tādu smalkumu kā "psiholoģija". Izrādās, ka viņai bez augstām skolām pietika dzīves gudrības.
Dažiem veicas ar vecākiem, bet dažiem ne. Bet sadarīt tādas šausmas, tur jābūt Ku-kū.
Tā nu mēs audzinam tos bērnus uz šodienu -un ir redzami rezultāti.Vecāki ar bērniem maz nodarbojās,runā.Iespiež telefonu ,vai pleieri rokās -miers mājās un daunis aug bez kādas iekšējas morāles.
Tieši tā, šai paaudzei nav īstās, reālās dzīves. Tā visu laiku, nepārtraukti atrodas virtuālajā, ja no tās gribam viņus atbrīvot, viņi dusmojas, krīt izmisumā, pat līdz pašnāvībai.
Kāpēc apsaukā bērnu? Pieaugušie vainīgi!
Pagaidi, nevajag to attiecināt uz visiem. Es neesmu tie "Mēs"