Dažreiz pat nevar atpazīt garūgu slimu.
Vai es esmu garīgi slims? Es uzaugu kā trūcīgā persona. Mani vecāki ir bezdarbnieki-invalīdi. Man pēdējā laikā ir nostaļģija pēc komunisma, kaut gan tas nebija diži labāks par nacismu, tomēr propoganda izskaloja smadzenes, tādējādi samazinot sāpes no realitātes. Man apriebies ir kapitālisms. Vai bada laikā likumu ir jāievēro? Nauda ir laba, ja ir iespēja to nopelnīt. Tik šeit sanāk spēle vienos vārtos, pagaidām turīgie uzvar, bet es zaudēju.
Tāpēc i zaudē, ka nostaļģē pēc kaut kā tāda, kas nekad nemaz nebija iestājies(komunisms) un nekad arī neiestāsies.
Sāp īstenība? Vienkāršāk ir ieraut- būtībā, protams, arī bezjēdzīgi, taču mazāk kaitīgi, nekā veselu matriksu uzmaukt sev un saviem līdzcilvēkiem.
Tas skolnieks ir kaut kāds muldoņa!
Man ir naids pret buržuju nolaidību. Gribu pats tikt elitē. Tad es izrēķināšos ar saviem pāridarītājiem. Mani buržujkolēģi cietīs.
Garīgi slims, kā tāds uzņemts universitātē
Vismaz jautrs kursabiedrs bija. Ir par ko parunāt. Varbūt tur vardarbība zēla un plauka? Kas to lai zin? Vispār izskatās pēc atriebības. Čalim laikam atriebība kļuva par galveno mērķi dzīvē. Bet vismaz viņam bija vīriškība īstenot sapņus! Šāds ir jēdziens "vīrišķība" armijā. Vismaz viņš noslepkavoja pēc savas gribas. Nevis pildija komandu kā armijā. Pat noziegumus ir jādara no sirds. Andrejs nomira laimīgs. Viņš piepildija savu mērķi.
Vīrišķība īstenot sapņus??? :) Un kāpēc tad viņš beigās pats izdarīja pašnāvību?
Pie mums armiju pozicionē kā vīrišķību. Bet armija ir cilvēku galināšana, taču šis students šajā jomā izcēlās. Tāpēc viņš vīrišķīgi rīkojās.