Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā daudzi aicināja nejaukt vienā katlā Putinu, Krieviju, krievu valodu un krievvalodīgos cilvēkus. Tika uzsvērts, ka valoda pati par sevi nav vainīga un nav atbildīga par politiķu lēmumiem. Šie argumenti balstījās idejā, ka nedrīkst kolektīvi vainot cilvēkus viņu izcelsmes vai dzimtās valodas dēļ. Tomēr laika gaitā arvien biežāk izskan jautājums – vai šī robeža praksē vienmēr ir tik skaidra, kā sākotnēji šķita?