MARATONS: Līdz finiša taisnei
a pusmaratona distance varētu būt pa spēkam praktiski jebkuram, tad maratons (42 km) ir pasākums, kur primārais ir morālais briedums un tikai pēc tam – fiziskie aspekti .
Bieži no garo distanču skrējējiem dzirdēts, ka patiesībā viss skrējiens ir galvā, fiziskās grūtības un sāpes paliek otrajā plānā. Taču jau sākumā būtiski ir saprast, ka tas laiks, kas būs jāpavada, lai kvalitatīvi sagatavotos 42 kilometru un 195 metru pieveikšanai, prasīs sava dzīvesveida pakārtošanu skriešanai. Tas attiecas gan uz laiku, kas tiks pavadīts treniņos, gan uzturu, kuram pirmām kārtām jābūt atbilstošam, lai organismam pietiktu enerģijas un spēka treniņus izturēt, bet nerastos liekais svars. Ēdienam līdz nākamajam treniņam jāspēj pārstrādāties.
Divi vai 42 kilometri – skriešana pēc būtības nemainās, tāpēc traumas garo distanču veicējiem parasti rodas tieši lielā apjoma dēļ. Vieglatlētikas treneris Juris Beļinskis uzsver, ka tipiskākās maratona skrējēju traumas saistītas ar kaula plēves iekaisumu un ceļu locītavu likstām. Tomēr pamatā problēmas rada nevis pati distance, bet blakusapstākļi, piemēram, nonēsāti apavi, kuru dēļ locītavas noslogojas nevienmērīgi. Otra problēmu grupa var kļūt aktuāla, ja cilvēks treniņu procesā nav pievērsis pietiekamu uzmanību vispārējiem fiziskajiem vingrinājumiem, nenostiprinot muguras muskulatūru. Pie šīs pašas traumu grupas pieskaitāma arī nepiemērota pēdas kondīcija (pēda nav pietiekami trenēta). Abas nepilnības var izraisīt Ahileja cīpslas iekaisumu, jo, nevienmērīgi noslogojot apakšstilba muskuļus, ķermenī veidojas asimetrija. Parasti jau skriešanas laikā cilvēks spēj konstatēt, ka radusies problēma Ahileja cīpslā, bet azarts visbiežāk liek šīm sāpēm nepievērst uzmanību. Tomēr treneris min, ka, tieši sajūtot šādas sāpes, ir jāapstājas, jo diskomforta sajūta vairākumā gadījumu tikai turpinās progresēt. Laikus apstājoties un nedaudz pavingrojot vai veicot vieglu masāžu sāpošajā vietā, muskulis, visticamāk, atslābs un vairs nesagādās tādas sāpes.
Lai arī liekas, ka pēc maratona ķermenim nepieciešama kārtīga izstaipīšanās, J. Beļinskis min, ka ar šo darbību jābūt uzmanīgiem: „Muskuļi ir tādā sasprindzinājumā, ka pārmērīga staipīšana var novest pie to plīsuma. Ja pēc īsākām distancēm muskuļi uz stiepšanu atsaucas un padodas, maratona slodze rada sasprindzinājumu, uz ko stiepšanai nebūs atbildes reakcijas. Vislabākais muskuļu rehabilitācijas veids tūliņ pēc skrējiena ir masāža. Otrs patīkamais atslābināšanās līdzeklis ir ūdens procedūras, piemēram, vanna ar jūras sāli, lai paātrinātu atjaunošanās procesu. Tikai jāatceras, ka siltajā ūdenī jāieslīgst tikai līdz diafragmai, jo, iegremdējoties dziļāk, mainās asinsrites pretestība, un tas jau tā nogurušajai sirds un asinsvadu sistēmai var radīt nevajadzīgas slodzes izmaiņas.”
Ar ūdeni saistītā rehabilitācijā obligāti iekļaujama arī šķidruma uzņemšana pēc skrējiena, apmēram litru ūdens sadalot vienmērīgā daudzumā un stundas laikā izdzerot. Nevajadzētu dzert uzreiz visu litru, jo tas, līdzīgi kā karstā vannošanās, radīs sirds pārslodzi.
Pirms kāda laika populārs bija uzskats, ka pēc kārtīgas fiziskas slodzes viens no labākajiem muskuļu atslābināšanas veidiem ir pirts apmeklējums. J. Beļinskis atzīst, ka pirts kā muskuļu relaksācijas pasākums lieliski noder, tomēr, līdzīgi kā ar karsto ūdeni vannā, arī pirts ir papildu slodze sirdij, tāpēc kārotā atslābinājuma vietā var nākties saskarties ar nepatīkamu iznākumu.
„Maratons ir ļoti ekstrēma slodze ne tikai cilvēkiem, kuri ar sportu nodarbojas amatieru līmenī, bet pat profesionāļiem. Pasaules rekords maratonā pieder Patrikam Makau no Kenijas, un tas ir divas stundas, trīs minūtes un 38 sekundes. Tātad vidējais ātrums – virs 20 km/h. Tas ir vērā ņemams ātrums, un, pat apzinoties, ka amatieris nespēs veikt šos 42 kilometrus tādā intensitātē, jebkura darbība, kas nav pienācīgi veikta sagatavošanās posmā, var novest pie traumām,” stāstījumu pabeidz J. Beļinskis.