Rezerves vārtsargs
«Kad astoņpadsmit gados sāc strādāt valsts vadošajā izdevumā, kurš raksta par tēmu, kas tevi interesē un kuru saproti, vairs īsti apkārt neskaties. Iespēja dzīvē apvienot patīkamo ar lietderīgo ir viena no svētībām, kuru ir grēks neizmantot,» saka Ingmārs Jurisons, jaunais žurnāla Sporta Avīze redaktors.
No jaunā gada izdevums ticis ne tikai pie jauna redaktora, bet pārtapis par mēneša žurnālu.
Runājot par darbu jaunajā amatā, Ingmārs atzīst, ka tas liek aizdomāties par lietām, kurām ikdienā nepievērš uzmanību. Tomēr, kad taujāts, kas ļauj veiksmīgi vadīt žurnālu, viņš ilgi nedomā un atbild, ka galvenā panākumu atslēga ir saliedēta komanda, īpaši tad, ja materiālu veido neliels cilvēku skaits. Otrs ne mazāk svarīgs priekšnoteikums ir rāmjos neielikts redzējums. «Ir jābūt atvērtam prātam uz idejām un jāpiemīt skatījumam, kas ikdienas tempā neiederas,» viņš saka un uzteic mēneša formātu, kas ļauj pārdomāt radušās idejas. Laika rezerves nesteidzīgi sniedz iespēju apsvērt plusus un mīnusus, informācijas lietderību un to, kāds būtu vislabākais tās pasniegšanas veids.
Bez lūkošanās apkārt
Ingmārs izdevumā Sporta Avīze strādā 16 gadus. Viņš neslēpj, ka iepazinis to «līdz kaulam» un šajā laikā nostiprinājusies pieredze, kas bijusi loģisks stimuls tam, ka tagad ir tā redaktors. Tomēr viņš noliedz, ka līdz ar jauno statusu ir iesēdies tronī un komandē pārējos, – ikdienas darbs un sadarbība nav ietekmēta. «Neuzskatu, ka esmu kļuvis par pirmo čali ciemā. Uzskatu, ka tas ir tāpat kā sportā, piemēram, hokejā. Ja kaut kas neiet, treneri nomaina vārtsargu nevis tāpēc, ka vārtsargs ir slikts, bet lai sapurinātu komandu un mainītu domāšanu, vidi un apstākļus. Mēs bijām iestrēguši rutīnā. Mainoties laikam un informācijas telpai, nedēļas ritms bija kļuvis par ikdienas skriešanu un mēģinājumu notvert to, ko drukātajos medijos vairs nevar izdarīt. Tāpēc uzskatu šo par ideju, ar kuru mēs atgriežamies pie tā, kā Sporta Avīze sākotnēji bija radīta – skatīties uz lietām citādi. Un šobrīd es esmu rezerves vārtsargs, kas iestājies vārtos.»
Sporta žurnālistiku Ingmārs uzskata par loģisku izvēli karjeras izveidē, nevienam citam variantam pat neizkristalizējoties. Jau no mazotnes viņš pastiprināti interesējies par sportu – trenējās, apmeklēja sporta skolu un vēlākos gados nopietni pievērsās basketbolam. Tomēr sapni par basketbolista karjeru izjauca iegūtā trauma, un Ingmārs nokļuva situācijā, kad bija jāizdomā, kā savā ikdienas dzīvē iekļaut interesi par sporta pasauli. «Mans tēvs [Egīls Jurisons] ir viens no pieredzējušākajiem sporta žurnālistiem Latvijā, kas tobrīd bija centrālā sporta laikraksta Sports redaktors, un, protams, viņš man ierosināja pamēģināt šajā jomā. Visu bērnību biju audzis un dzīvojis pa Preses nama gaiteņiem, tāpēc redzēju, kā viss notiek,» Ingmārs atminas un bilst, ka tas šķitis pieņemams solis – pamēģināt rakstīt. Domāts – darīts, un 1994. gada 2. decembrī laikrakstā Latvijas Avīze bija lasāma pirmā topošā sporta žurnālista publikācija. Divus gadus vēlāk viņš apņēmīgi devās uz jaundibināto izdevumu Sporta Avīze ar vēlmi izmēģināt spēkus tur. Jādeg
Runājot par darba ritmu un kā tas ietekmē privāto dzīvi, žurnāla redaktors noteic, ka šajā profesijā nav normēti darba laiki un domāšana. «Nevar deviņos ieslēgties un piecos izslēgties. Sports ir lieta, kas notiek sešpadsmit līdz astoņpadsmit stundas, ziemā pat divdesmit četras. Tāpēc nav iestrādājies savs bioloģiskais pulkstenis, kas nosaka, cikos ceļos un pārnāku; kur ir viena dzīve, bet kur – otra. Priekšrocība ir, ka varu izbrīvēt darba dienas, bet par brīvdienām mājinieki zina – tas nav laiks, kad būšu mājās.»
Pirms pieņemt aicinājumu kļūt par žurnāla redaktoru, Ingmāru brīdināja, ka šī ir lieta, kurā, lai to izdarītu labi, būs jādeg. «Un degt nenozīmē, ka piecos varēs izslēgt mūžīgo uguni un no rīta atkal ieslēgt. Ja dara, tad kārtīgi, jo pretējā gadījumā lasītājs to jutīs.» Šobrīd Ingmārs nevēlas domāt, cik spēcīga ir viņa liesma, pirms tā apdzisīs. Viņš vien cer, ka spēs darīt savu darbu, neiztērējot spēka rezerves, un darīs to pēc labākās sirdsapziņas. Līdztekus jaunajam amatam žurnālā Sporta Avīze Ingmārs ir arī galvenais redaktors medijā Sportacentrs.com, tāpēc nenoliedz, ka atbildības izjūta brīžiem raisa pārdomas, cik daudz un ilgi viņš spēs no sevis sniegt visu tik kvalitatīvi, cik iespējams. «Bet, godīgi sakot, šobrīd vairāk dominē adrenalīns un azarts paveikt lietas labi, nevis domāt par to, kas būs pēc tam. Bet degt es gribu. Tā man kādu laiciņu ir jau pietrūcis.»
Sports darbā un ārpus tā
Būdams sportisks un savu profesiju izvēlējies, pamatojoties tieši uz aizraušanos ar konkrēto nozari, Ingmārs savus vaļaspriekus lielākoties saista ar sportošanu. Pirmā mīlestība pret basketbolu nav apdzisusi, un visus šos gadus tas caurvijis Ingmāra dzīvi. Ne vieta, ne kompānija basketbola spēlēm kopš vidusskolas laikiem nav mainījušās. Viņš atzīst – domubiedru sievas un bērni nav vienmēr apmierināti, ka ģimenes galvas katru sestdienu pazūd sporta zālē, bet tā ir dzīves neatņemama sastāvdaļa, no kuras neviens no viņiem nav gatavs atteikties. Ziemas sezonā uzsvars liekams uz basketbolu, bet vasarā tas ir golfs – aizraušanās, ko Ingmārs dēvē par slimību, ar kuru sirgst jau aptuveni četrpadsmit gadus. «Nevar to saukt par dižu sportošanu, bet tas prasa lielu psiholoģisko slodzi – domāšanu un koncentrēšanos. Pēc nostaigātiem desmit līdz divpadsmit kilometriem šādā pastāvīgā sasprindzinājumā negribas vairs iet uz dejām.» Ingmārs paskaidro, ka Latvijā golfs ir stereotipiem caurvīta nodarbošanās un noteikti nav tik viegls, kā nespēlētājam var šķist. «Tas prasa koncentrēšanos, izaicinājumus un ir vienīgais sporta veids pasaulē, kurā sacenties nevis ar pretinieku, bet sevi un dabu. Nekad dzīvē nenoritēs divas vienādas spēles, un tas mani piesaista – katru reizi stāties pretī kam nebijušam.