«Visas manas attiecības beigušās ar fiasko,» teic 34 gadus vecā Solvita. Viņa ar nožēlu secina: «Mēs piedāvājam sevi tiem, kam neesam vajadzīgi. Savukārt tie, kam esam vajadzīgi, nav vajadzīgi mums.»
«Kopā pavadot laiku, radās gan interesantas idejas, gan diženi nākotnes plāni. Optimisma un cerību pilni mēs traucāmies pa dzīvi, un nebija pat laika atvilkt elpu. Mani piesaistīja viņa neparastums un oriģinālā uzvedība. Mūsu simpātijas radās un tuvināšanās notika ne tikai uz seksuālās aizraušanās pamata, tur bija kaut kas vairāk. Sapratāmies no pusvārda un izjutām tādu kā garīgu radniecību.»
Dinamisks sākums
«Skolas laikā visi tie puiši, kas man izrādīja uzmanību, nebija īsti nopietni,» spriež Solvita. «Tādi ļoti bērnišķīgi un infantili. Ar tādiem varēja vien nedaudz pabučoties, neko vairāk. Studiju laikā un arī pēc tam man bija vairāki romāni, taču tie bija īslaicīgi un nenozīmīgi. Atmiņu vērtas ir vien dažas attiecības, bet arī tās diemžēl beidzās ar šķiršanos.»
Solvita piemin Gati, ar kuru iepazinusies uz ielas. «Viņš nāca mājās no drauga dzimšanas dienas ballītes - tāds jautrs, smaidīgs un nedaudz iereibis. Iepazināmies viegli un rotaļīgi. «Tik jaukā vakarā nedrīkst iet mājās,» viņš sacīja un aicināja pasēdēt kafejnīcā. Es piekritu. Kāpēc ne? Puisis bija simpātisks un šķita - arī interesants. Vienā laidā smaidīja un smējās. Man pielipa viņa atbrīvotība. Es pēkšņi sajutu, ka arī man ir labs garastāvoklis. Man pielipa viņa labā oma.»
Abu tuvināšanās notikusi nevis palēnām, bet gan ātri un vētraini. «Attiecību sākums mums izvērsās diezgan dinamisks,» atceras Solvita. «Kopā pavadot laiku, radās gan interesantas idejas, gan diženi nākotnes plāni. Optimisma un cerību pilni mēs traucāmies pa dzīvi, un nebija pat laika atvilkt elpu. Mani piesaistīja viņa neparastums un oriģinālā uzvedība. Mūsu simpātijas radās un tuvināšanās notika ne tikai uz seksuālās aizraušanās pamata, tur bija kaut kas vairāk. Sapratāmies no pusvārda un izjutām tādu kā garīgu radniecību.»
Solvita teic, ka Gatis bijis sapņotājs un romantiķis. «Pēc savas būtības - dzejnieks un mākslinieks. Tā šķita, viņš tiecās apturēt mirkli, lai par to patīksminātos. Reizēm bija gatavs priecāties par vismazāko sīkumu. Viņš bija kompānijas cilvēks. Spēja radīt jautru gaisotni un uzlabot garastāvokli citiem. Prata izrādīt interesi un sajūsmu. Reizēm likās, viņu interesē teju viss. Ar šo īpašību viņš mani pievilka. Man bija grūti iedomāties, kā iespējams atvairīt cilvēku, kurš tik patiesi par visu priecājas un atrod katrā cilvēkā to vislabāko, ko citi nav pamanījuši.»
Ne kaislības, ne greizsirdības
Tomēr ne viss bija tik nevainojami. «Kaut arī sabiedrībā mans mīļotais vīrietis prata radīt priekšstatu, ka viņam nav nekādu problēmu, reizēm mēdza būt ļoti kaprīzs. Pat jutās ļoti satraukts un nomākts, ja, piemēram, netika uzaicināts uz kādu pasākumu. Turklāt viņu tracināja, ja citi neuzklausīja viņa ieteikumus. Spēja ļoti apvainoties un nerunāt stundām ilgi.»
Solvita atceras, ka reizēm notikuši strīdi par dažādu pasākumu apmeklēšanu. «Tā kā Gatis bija ļoti sabiedrisks, viņam patika apgrozīties saviesīgos pasākumos. Taču man ne vienmēr tas patika, un šī iemesla dēļ reizēm izraisījās konflikti. Es pēc rakstura esmu būtne, kas nekad un nekur neuzkavēsies piespiedu kārtā, vienmēr atradīs iemeslu, lai pazustu. Es noteikti pretošos, ja tiks uzspiesta nelietderīga laika tērēšana. Mani ir grūti pārliecināt, reizēm tas pat ir bezjēdzīgi. Es varu iespītēties un rīkoties pēc saviem ieskatiem, neraugoties uz citu sašutumu.»
Solvita piebilst, ka pēc kādu divu gadu kopdzīves viņa jutusi, ka abu jūtas kļuvušas manāmi remdenākas. «Gatis attiecībās kļuva manāmi paviršāks, reizēm pat īsti neiedziļinājās, ko es saku. Mēs pamazām attālinājāmies viens no otra. Tajā pašā laikā - nebija arī izteiktu konfliktu. Mūsu attiecībās bija vairāk lietišķuma nekā emocionālas tuvības. Mūsu starpā vairs nebija ne lielu kaislību, ne greizsirdības. Abi sadzīvojām gandrīz vai kā labi kaimiņi - bez skandāliem un trauku plēšanas. Tomēr mēs nespējām emocionāli papildināt viens otru, nepratām atbalstīt un morāli palīdzēt. Bērnu mums nebija, jo ieceres par bērnu radīšanu atlikām uz vēlāku laiku, abi jutām, ka vēl neesam tam gatavi.»
Iesaka šķirties
«Protams, ne jau visu laiku mūsu attiecības bija nekādas,» atzīst Solvita. «Kādu laiku viņš pat centās attaisnot uz sevi liktās cerības. Man pat šķiet, ka viņš mīlēja mani. Protams, pa savam. Nedomāju, ka no viņa puses tā bija tikai un vienīgi seksuāla tieksme. Tur bija kaut kas vairāk. Katrā ziņā tajā visā bija gan nedaudz romantikas, gan nedaudz mīlestības. Es domāju, ka pie vainas bija ne tikai mūsu attiecību remdenums, bet arī vilšanās. Sākumā es par to nemaz negribēju domāt. Negribēju ievērot, kāds viņš patiesībā ir. Es redzēju viņā varoni un sajūsminājos. Slavēju un izteicu atzinību. Avansā viņam piešķīru titulu «Vislabākais vīrietis pasaulē». Tomēr kādā jaukā dienā es noņēmu savas rozā brilles un pārtraucu viņu cildināt un attaisnot.»
Tā viņi arī vilkuši savas attiecības, līdz nolēmuši aiziet pie psihoterapeita. «Tas ārsts bija nedaudz īpatnējs, ieteica mums šķirties. Stāstīja, ka viss ir pupu mizas, pats galvenais, kā pret to izturamies. Viņš secināja, ka mēs ar Gati esam diezgan līdzīgi. Mums sakrīt ne tikai dzīves uzskati, bet pat humora izjūta. Savstarpējā līdzība sākumā piesaista, bet vēlāk - garlaiko. Kļūst garlaicīgi arī seksuālajās attiecības - tām kaitē stila, uzskatu un domu vienveidība. «Jūs abi gaidāt jaunus emocionālus pārdzīvojumus, bet tos nesaņemat,» viņš teica. «Abi esat piemēroti draudzībai, bet ne laulībai.»
Tā arī viss beidzies. «Izšķīrāmies pavisam mierīgi, bez dusmām un naida. Var teikt, ka palikām draugi. Ja ne gluži labi draugi, tad katrā ziņā - labi paziņas.»
Randiņš kapos
Pēc šķiršanās Solvita kādu laika periodu pavadīja autonomā režīmā, tad nolēma mainīt savu dzīvesveidu. «Ar Arvīdu iepazinos internetā. Tas nebija nejauši, es apzināti meklēju attiecības. Arvīds bija pavisam cits tips, ļoti nopietns un svarīgs. Ietekmīgs uzņēmējs, kura paziņu lokā bija vairāki politiķi.»
Solvita piebilst, ka bija kāda būtiska problēma - Arvīds bija precējies. «Protams, es apzinājos, ka attiecības ar precētu vīrieti gandrīz nekad nebeidzas tā, kā to gribētu sieviete. Tam ir daudz piemēru. Mani brīdināja, ka labāk neiesaistīties tādās attiecībās, taču es neklausīju. Vai tad sieviete tādās situācijās vispār ieklausās saprāta balsī? Nē, taču. Emocijas gūst virsroku. Sieviete vienalga metas attiecībās, nepadomājot par sekām. Tomēr agri vai vēlu seko sāpīga atziņa, ka viss ir beidzies. Turpinājuma vairs nav. Tās ir kā smagas un nepatīkamas paģiras pēc jautras ballītes. Tomēr attiecību sākumā nekas neliecināja, ka mūsu attiecībām nebūs ilga turpinājuma.»
Solvita stāsta, ka Arvīds viņu vienlaikus gan suģestējis, gan kritis viņai uz nerviem. «Viņš bija ļoti prasīgs gan pret sevi, gan citiem. Viņa dzīves jēga bija pakārtota darbam, panākumiem un peļņai. Tie, kam darbs nebija pirmajā vietā, viņa skatījumā bija tikai puscilvēki. Viņš bija pārspīlēti pedantisks, izpildīgs un disciplinēts. Un tas man reizēm krita uz nerviem, taču savu nepatiku es neizrādīju.»
Bijuši arī plusi. «Piemēram, viņš vienmēr bija labi apģērbies. Taču man no tā bija maza jēga, jo viņš ar mani kopā neizgāja sabiedrībā. Viņš slēpās un nevēlējās tikt atklāts. Es viņam biju tāda kā slepena mīļākā, kuru viņš nevienam nerādīja. Atceros, mūsu pirmais randiņš notika kapos, viņš laikam bija nospriedis, ka tur viņu neviens neieraudzīs.»
Solvita piebilst: « Viņam piemita elegance un laba gaume, viņam patika komforts. Pat ikdienišķu maltīti viņam patika pārvērst par svētkiem. Vairākas reizes mēs pusdienojām īpašos restorānos. Kad vakariņojām pie manis mājās, viņš uzstāja, lai galda servēšanai tiktu izvēlēti visskaistākie trauki, visam bija jābūt augstā līmenī.»
Attiecības pa apli
«Kaut Arvīds ārēji bija nopietns un nosvērts, viņš spēja strauji uzliesmot. Un tam par iemeslu varēja būt jebkas. Viņš necieta, ja viņam kāds iebilda, nemaz nerunājot par to, ka kāds uzdrošinājās strīdēties. Strīdā viņš bija neprognozējams, jo uzskatīja, ka viņa viedoklis ir vispareizākais. Īpaši slimīgi uztvēra situācijas, kad viņam tika teikta patiesība tieši acīs. To viņš uztvēra kā rupjību un bezkaunību.»
Attiecības ilgu laiku riņķojušas pa apli, Solvita vēlējusies kaut ko vairāk, bet Arvīdam pieticis vien ar retām tikšanās reizēm. «Prasīju padomu savai draudzenei Kristīnei, kurai bija liela pieredze vīriešu lietās. Viņa ieteica pārāk neforsēt, bet uzvesties nogaidoši. Viņa uzsvēra, ka vīrietis atstāj sievu tikai tad, ja mīļākā ir daudz labāka par viņu. Tas nozīmē, ka man nepieciešams daudz vairāk pievērst uzmanības savam izskatam. Ja vīrietis ilgus gadus ir pieradis pie ģimenes, viņš to atstās tikai tādā gadījumā, ja mīļākā spēs nodrošināt maksimāli komfortablus dzīves apstākļus. Turklāt draudzene ieteica neapgrūtināt Arvīdu ar savām problēmām. «Viņam nav jāredz tavas ķibeles un asaras. Gādā, lai viņam ar tevi ir patīkami un priecīgi.» Vēl ieteica apgūt īpašu seksa tehniku, taču es šo ideju noraidīju. Arvīds pēc sava rakstura bija diezgan konservatīvs, viņš manu jaunradi vēl varētu pārprast.»
Solvita centusies ievērot draudzes norādījumus. «Es tiešām tā arī uzvedos - savas problēmas paturēju sevī un ne par ko nesūdzējos. Vienmēr sagaidīju viņu labā omā jeb, precīzāk sakot, bieži vien pietēloju, ka esmu labā omā. Viņam nebija ar mani nekādu problēmu, viņš jutās ērti un komfortabli. Kad jutu, ka kādā konkrētā jautājumā briest strīds, es jau iepriekš piekāpos. Apzināti nogludināju asumus, biju mierīga, saprotoša un paklausīga, taču - viņš vienalga negrasījās atstāt savu sievu. Viņam bija labi - ģimene ar sievu un diviem bērniem un vēl jauka mīļākā, kura nesagādā ne mazāko problēmu.»
Izklaide ārpus ģimenes
«Centos kļūt neaizstājama, taču man nekas nesanāca. Es nepārtraukti izrādīju, ka mīlu viņu, un viņš to labi apzinājās. Mūsu attiecību veidošanu pilnībā uzņēmos es. Viņam patika to visu vērot un labvēlīgi pieņemt. Tomēr viņš mani nenovērtēja. Man bija lemts tikai savākt drupatas no viņa ģimenes galda. Man trūka viņa mīlestības, uzmanības, iejūtības, ieinteresētības un rūpju. Vienīgais, ko viņš prata, skaisti runāt pa telefonu. Laikam tad, kad bija iedvesma, zvanīja man un runāja skaistus vārdus.
Kad cilvēks patiesi mīl, viņš gatavs vairāk atdot nekā prasīt. Tā kā Arvīds nemīlēja, viņš neko nebija gatavs dot. Šajās attiecībās nesakrita mūsu mērķi. Viņš vēlējās vien vieglu izklaidi ārpus ģimenes un dažādot savu seksuālo dzīvi, taču es - atrast vīrieti nopietnām attiecībām un veidot ģimeni. Tas nozīmē, ka šādās attiecībās ir ne tikai komplimenti un sekss, bet arī uzmanība, kopā pavadīts laiks, dāvanas un ceļojumi. Taču viņš pat nedomāja to dot, tas nebija viņa plānos. Viņš ne sevišķi augstu vērtēja mani, lai tērētu laiku un naudu.»
Vienubrīd Solvita pat apsvērusi, vai viņai nevajadzētu Arvīda sievai pavēstīt par savu eksistenci. «Ilgi šaubījos, tomēr nolēmu to nedarīt. Baidījos, ka tādā gadījumā viss beigsies vēl ātrāk. Arvīds nolūgsies sievai un paliks ģimenē, bet ar mani, protams, vairs netiksies.»
Viss turpinājies pa vecam, sagādājot Solvitai lielu vilšanos. «Tagad saprotu, viņam tā bija tikai spēle. Bez jebkādām saistībām un pienākumiem. Viņš labi zināja, ko man pasolīt, bet nemaz nedomāja savus solījumus pildīt. Viņš zināja, kā mani ietekmēt un vadīt. Un es iekritu viņa lamatās, spēlēju pēc viņa noteikumiem. Un tas bija saprotami, jo es biju viņā iemīlējusies. Tikai tagad, kad esmu atgriezusies ikdienas realitātē, es saprotu, ka biju vien palīglīdzeklis, lai viņš spētu pārdzīvot savas ģimenes krīzi. No manas puses bija romantika, kaisle un mīlestība, bet no viņa - vēlme nedaudz izklaidēties ārpus ģimenes.»
Mīlestība kā ūdenskritums
«Kad Arvīdam aizrādīju, ka viņš mani nemīl, viņš iebilda, ka tas nav tiesa. Teicu - ja viņš mani tiešām mīl, tad mīl pārāk maz, bet viņš atjokojās, ka nespēj mani mīlēt vairāk, jo tas viņam nav pa spēkam. Tik lielu mīlestību viņš nemaz nespējot pacelt.»
Solvita teic, ka viņa savā mīlestībā jutusies kā tādā ūdenskritumā. «Es viņam pārmetu, ka viņa dēļ esmu daudz ko upurējusi. Piemēram, atraidījusi divus pielūdzējus un ziedojusi viņam savu laiku. Reizēm atteikusies no interesantiem pasākumiem, lai tikai tiktos ar viņu. Arvīds brīnījās un teica, ka nekāda upurēšanās viņam nebija vajadzīga. Viņš bijis pārliecināts, ka mūsu attiecības ir interesantas mums abiem. Es iebildu un norādīju, ka viņam esmu bijusi kā tāda vairumtirdzniecības bāze, kurā viņš varējis paņemt visu, ko vien vēlas. Bez jebkādas maksas un pienākumiem. Man nepatika, ka viņš pievērsa man tik maz uzmanības. Es teicu, ka tā turpināties vairs nevar. Nespēju nemitīgi piekāpties un piemēroties viņa vēlmēm. Skaļi aizcirtu durvis, taču viņš izlikās, ka nekas nav noticis. Pēc kāda laika es atkārtoti izteicu pretenzijas, un tad - viņš vienkārši pazuda.»
Solvita neslēpj, ka bijusi ļoti dusmīga, jo sirds dziļumos vēl bija saglabājusies mīlestība. «Es cerēju uz pārmaiņām. Gaidīju, ka no viņa puses sekos izlēmīga rīcība. Cerēju, ka viņš mani neatlaidīs. Taču viņš uzvedās kā pašpārliecināts narciss. Viņš vienkārši pazuda. It kā nekad nebūtu bijis. It kā mūsu starpā veselus divus gadus nekā nebūtu bijis.
Es nesaprotu vienu: kāpēc viņš nevarēja pieklājīgi atvadīties? Atvadīties ar pateicību par to visu, kas mūsu starpā ir bijis. Nevis šķirties ar bēgšanu. Kāpēc kļūt par svešiniekiem vai pat - ienaidniekiem? Vai viņam bija kauns? Trūka drosmes?»
Jūtas nav televizors
Solvita centusies aizmirst Arvīdu, taču tas nav bijis viegli. «Es nespēju tā uzreiz - pārstāt mīlēt. Un līdz ar to nespēju pārstāt ciest. Un šīs ciešanas bija smagas un sāpīgas. Ja reiz esmu mīlējusi, es nevaru tā momentā izslēgt savas jūtas. Manas jūtas nav televizors, ko tik vienkārši ar pulti var regulēt. Lai gan to es ļoti gribētu - nospiest pogu un pārstāt ciest. Es sapratu, ka visu šo laiku es mānīju sevi, ka par savām pūlēm saņemšu pretī mīlestību un pateicību. Reizēm tāds pašapmāns, kas tiek atklāts, sāp vairāk nekā cita cilvēka meli. Sākumā biju noskaitusies, bija žēl zaudētā laika. Kamēr muļļāju attiecības ar viņu, es taču varēju nodarboties ar kaut ko jēdzīgāku. Taču vēlāk es sapratu, ka esmu guvusi vērtīgu pieredzi. Tagad labi zinu, ka nekad neko nevajag upurēt. Ja tu kaut ko dari, tad dari to labprātīgi un ar prieku, nevis ciešot un ierobežojot sevi. Ja kaut kas sagādā nepatiku, tad labāk to vispār nedarīt.
Tagad esmu viena, tas ir labs laiks, lai tiktu skaidrībā ar sevi. Lai saprastu, ko es īsti gribu. Esmu pārliecināta, ka reiz noteikti satikšu vīrieti, kas būs spējīgs ne tikai ņemt, bet arī dot.».