Asins un apelsīna krāsā pielietā debesu pamale liecināja, ka saule kuru katru brīdi iegrims jūras dzelmē un rīt būs vēl viena skaista diena.
Zaiga stāvēja jūras krastā ar pustukšu šampanieša pudeli, ik pa laikam iemalkojot jau mazliet atšālējušos dzērienu, un aizdomīgi noteica: «Cerams!» Vēl bija jāgaida minūtes divdesmit, kamēr Tomass ar savu «HarleyDavidson» pa ceļam no Palangas uz Liepāju piebrauks un savāks viņu Bernātu pludmalē. Ai, vēl viņa pagūs! Sieviete novilka stringa apakšbikses, sasēja ar tām biezos matus astē un devās jūra peldēties pa pliko. Brienot jūrā, viņa izpleta rokas kā putns, un domās atausa laiki, kad augumā un garā lielais leišu vīrietis, kurš dzīvē vienmēr bijis «bezpriģeļņiks» un siržu lauzējs, sagūstīja un savaldzināja viņas brīvi mīlošo garu uz mūžu.
Brīvību alkstošais putns
Zaiga vienmēr bija brīva savās domās un uzskatos. Jau no mazotnes viņu nevarēja ielikt rāmjos neviens, bet ielēkt aizraujošās trakulībās viņa bija gatava katru mīļu brīdi. «Manus uzskatus un pārliecību, ka pasaule nav tikai melna un balta, veidoja tētis. Iedzēris viņš ņēma mūs ciemos pie saviem draugiem čigāniem, gucuļiem un krieviem. Viņš bija ļoti sabiedrisks un izpalīdzīgs. Vakaros abām ar māsu tētis aizrautīgi stāstīja neticami raibus piedzīvojumus no dažādām pasaules malām, tur sastaptiem cilvēkiem un tradīcijām. Mums nebija svarīgi, vai aizraujošajos stāstos ir kaut niecīga daļa patiesības. Tagad zinu, ka tās bija viņa fantāzijas, jo padomju laikos uz ārzemēm neviens netika, bet mēs, mazas būdamas, alkām šos stāstus dzirdēt atkal un atkal no jauna,» saka Zaiga. Būdama sīks skuķis, viņa reiz pierunāja vai pusi ciema bērnu doties uz privātmāju dārziņiem noraut tur visas koši sarkanās tulpes un tad staigāt pa mammas kantori ar puķu klēpjiem, dalot tās izbrīnītajiem darbiniekiem. Vakarā gan pamatīgi sūrstēja par nedarbu nozilinātais dibens, bet jau nākamajā diena meitēns ziņkārīgi metās iepazīt pasauli no jauna. Viņa varēja pazust uz pusi dienas mežā un aizmirst par laika tecējumu vai gulēt pār upi lokā izliektajā vītolā un stundām ilgi skatīties tekošā ūdenī. Pēc tam atkal paciest niknās mammas sadoto pērienu ar gumijas šļauku no veļasmašīnas «Rīga» un pārdomās par cilvēku sūro dabu vērties lielām acīm debesīs, redzot katrā mākonī dīvainu lietu vai zvēru. Veca čigāniete, reiz tēvam ar meitu viesojoties barakās, tikai nomurmināja par «nemiera garu» un nosauca melnīgsnējo meitēnu par putnu. Kāda sena leģenda arī vēsta, ka čigāni agrāk ir bijuši putni, kas, lidojot virs zemes, ieraudzīja zeltā laistāmies pili. Ilgu mākti, putni jeb čigāni ielaidās pilī, kas bijusi pilna ar mājputniem. Tie bijuši pārsteigti par čigānu - putnu daili un sākuši košos putnus kārdināt ar dārgakmeņiem un zeltu, lai tikai dzīves košie lidoņi paliek pilī. Tie mēģināja celties spārnos, bet zelts viņus vilka atpakaļ. Alkas pēc brīvības bijušas tik spēcīgas, ka čigāni vicināja spārnus, līdz pārvērtās cilvēkos. Tikai viņu dvēseles palika tās pašas - tās joprojām pieder putniem, kas vienkārši aizmirsuši lidot! Tāda bija arī Zaigas būtība - būt brīvai un lidot! Viņa ticēja spokiem, dzīvei pēc nāves, nejaušībām un zīmēm no augšas! Viņa bija pa vairākiem lāgiem, maza būdama, redzējusi spokus un zināja, ka tie nekā ļauna nedarīs. Vēlāk viņa guva pārliecību, ka jābaidās ir no dzīvajiem, nevis mirušajiem.
Skolas laika simpātijai sadragāta dzīve traģiskā avārijā
Mīlestības lietās Zaigai kaut kā gan negāja. Puiši, kas iekrita sirdī, vai tas, kurš bija nolūkojis viņu, allaž iekūlās kādā ķibelē vai vēl ļaunāk - ņēma nelabu galu. Viss sākas jau skolas laikā ar Ati, kurš mācījās vienu klasi augstāk par Zaigu. Puisim bija motocikls, ar ko viņš lidoja pa grants ceļiem uz skolu, bet pēc ballēm lepni aizvizināja meiteni uz mājām. Motocikls pagājušā gadsimta 80. gados nebija ekstra lieta, bet jaunskunga statusu meiteņu acīs spēkrats «Jawa» noteikti pacēla. Nav ko slēpt, arī starp puišiem mūždien notika mērīšanās jeb dižošanās, ar ko nu katrs varēja - motocikliem vai izmīlēto meiteņu skaitu. Atis jau pāris reizes bija izvizinājis Zaigu no skolas uz mājām, bet nu abi stāvēja zem liepas pie divstāvu «hruščovkas» un kaislīgi bučojās. Kuru katru brīdi uz tuvējo fermu slaukt govis varēja doties kaimiņu Vaļas tante, un viņi būs pieķerti. Tas nozīmē, ka kolhozā par viņiem runās vismaz nedēļu un mammas stingrā roka atkal var pacelties pēc gumijas šļaukas. Nu kas mūsdienās per meitēnu 16 gados?! Nav jau Pindacīšas laiki no «Skroderdienām Silmačos», nodomāja Zaiga. Puisis viņai ļoti patika, bet kaut kāds nemiers jau toreiz stipri tirdīja sirdi. Viņai likās vai tikai šķita, ka rīta blāzma torīt bija prasoši sarkana? «Es nenoticēju savām izjūtām un trauksmei, kas pieauga ar katru sekundi. Atvadījos no Ata ar kaislīgiem skūpstiem, un solījāmies sazvanīties. Viņš strauji uzņēma apgriezienus, pamodinādams vai pusi ciema, un aizbrauca kā vēja nests uz savām mājām blakus pagastā. Es neaizmigu, bet varbūt tas bija caurais rīta miegs, kad griezīgi iezvanījās telefons. Prātā bija viena doma - lai tikai vecāki nepamostas, bet uz manu pieklusināto «Hallo!» klausulē neviens neatbildēja. Savādi, nodomāju. Tā arī vairs neaizmigu, bet mamma abas ar māsu agri mūs piecēla un aizdzina svētdienas rītā rauties kolhoza biešu laukā. Pirmdienas rītā visa skola burtiski mutuļoja par nelaimes gadījumu uz dzelzceļa. Tas bija noticis ar manu puisi, ar manu Ati! Viņš rīta stundā traucies mājās, neapstājies pie zīmes «stop» un ar moci tika parauts zem vilciena. Atis traģiskajā negadījumā zaudēja abas kājas un savos 17 gados ticību dzīvei. Viņš negribēja nevienu redzēt, arī mani. Bet es jutu tos nosodošos skatus pakausī gan skolā, gan no apkārtējiem. Tie bija klusi, griezīgi un nosodoši kā šausmenēs, čukstus atkārtojot visu laiku tikai vienu - viņš brauca no tevis, tu esi pie visa vainīga!» atceras Zaiga. Laiks sadziedē dvēseles, bet ne aizvainojumus uz dzīvi. Atkopies pēc traģiskās avārijas, Atis ratiņkrēslā vienu brīdi mēģināja atgriezties skolā un mācīties, bet izturēja tikai pusgadu. Psiholoģiski tas viņam izrādījās par smagu. Diemžēl bēdas viņš sāka slīcināt alkoholā, kas arī iegrūda viņu vēl dziļākā postā.
Varmākam seju izkropļoja kaimiņu suns
Zaiga pārdzīvoja notikušo, bet visvairāk viņai kremta, ka jauneklis viņu nelaida pie sevis. Viņi tā arī nekad vairs neizrunāja notikušo. Vēlāk Zaigas ceļi aizvijās uz Rīgu. Viņa bija nolēmusi mācīties Latvijas Universitātē, kas piedāvāja pirms iestājeksāmeniem trīs reizes nedēļā mācīties sagatavošanas kursos. Grūti jau bija izbraukāt pēc skolas uz galvaspilsētu un tad no rīta ar pirmo autobusu doties uz skolu, bet apņēmības Zaigai nekad nav pietrūcis. Viņa bija cieši nolēmusi stāties Filoloģijas fakultātē uz «bibliotekāriem». Tieši grāmatas viņai deva vislielāko brīvību, ļaujot pārcelties uz citām pasaulēm un izdzīvot vārdos ietērptās izjūtas, pat ja tas noris citu cilvēku dzīvē. Todien, vēlā rudens vakarā, mācības Rīgas centrā beidzās ap deviņiem. Zaiga ar 2. tramvaju atgriezās Pārdaugavā un soļoja uz nesen mirušās vecmāmiņas dzīvokli. Mazā Nometņu iela bija klusa un spokaina. Viņa dzirdēja aiz muguras vīrieša soļus, bet tomēr izlēma caur sētu ātrāk nokļūt līdz dzīvoklim. Viņa iegriezās tumšajā caurejā starp mājām, kad izdzirdēja gumijas čaukstēšanu. «Atceros, ka man prātā iešāvās doma, kāpēc gan kādam aukstā naktī jāvelk rokās gumijas cimdi, bet, galvu nepagriezusi, pa kāpnītēm aši uzkāpu līdz mājām. Es dzirdēju soļus pavisam tuvu un tad gan nobijos, jo acu priekšā ieraudzīju bildi, ka guļu uz zemes ar atvērtām acīm. Ak dievs! Sāku iet ātrāk. Un tad tas notika! Pie pašas mājas sienas no aizmugures man virsū uzmetās vīrietis. Viņam rokās bija gumijas cimdi. Es jutu to raksturīgo gumijas smaržu. Viņš spieda ciet man muti un uzstājīgi čukstēja pie pašas auss: «Tiho, tiho.» (Klusu, klusu - krievu valodā). Es neatceros, kā sauca kaimiņu suni, bet spēju tikai saukt «Džeri! Džeri!». Tas suns sāka ārdīties, it kā nelabo ieraudzījis. Tās bija sekundes simtdaļas, kad zvēram izdevās pārkļūt pār augsto sētu. Mēs no bērnības tam «bāskervilam» nekad netuvojāmies. Tas bija kategoriski aizliegts! Un tad tas suns metās viņam virsū. Es tiku atmesta pie sienas, kad suns, pacēlies augumā, koda viņam sejā, nelaidās vaļā un plosīja. Viņš kliedza. Nezinu, kas sunim bija noticis, bet seja tam vīrietim viennozīmīgi ir sakropļota vēl šobaltdien, to varēja redzēt arī nākamajā dienā pēc palikušajiem asins plūdiem, bet man izdevās iebēgt mājās. Es paliku dzīva,» šausminošos notikumus atceras Zaiga. Nav zināms, kas vīrietim patiesi bija prātā. Katrā ziņā ne jau kas labs, bet Zaiga tonakt policiju neizsauca. Viņa zvanīja radiem, tie histērijā raudošo meiteni nomierināja un lika simt reižu pārliecināties, ka durvis ir cieši aizslēgtas. Jaunā sieviete notikumu mazajā Pārdaugavas ieliņā centās aizmirst. «Ja redzat, meitenes, Pārdaugavā gara auguma tumsnēju un kārnu vīrieti ar sakropļotu seju, bēdziet - tas ir varmāka,» nosaka Zaiga.
Kāzu kleitu ar asinssarkanu atblāzmu
Arī šis notikums varētu šķist loģisks iznākums, kad kāds kļuva par kropli tikai netiešas iejaukšanās dēļ. Tomēr dzīve trešajam cēlienam bija pataupījusi vēl traģiskākus notikumus. Studiju gados universitātē Zaiga sestdienās un svētdienās bieži atgriezās ciemā pie mammas un tēta. Kas gan var būt labāks par mammas taisītām brokastīm brīvdienās, ilgo laiskošanos gultā, vecāku sarūpēto «humāno palīdzību» dzīvei Rīgā iekš burciņām un zaļumiem, kā arī svētdienas vakarā tēta iespiesto kabatas naudu tai dārgajai studentu dzīvei Rīgā! Viņai visa kā bija gana, arī brīvības, un kas gan to spēj novērtēt labāk par pašiem studentiem! Studējot otrajā kursā, viņa iemīlējās izskatīgajā ciemata puisī Renārā. Apsēsti ar mīlestību savā jaunības trakumā, viņi te mīlēja viens otru, te šķīrās. Kaislības sita tik augstu vilni kā spāņu seriālos. Viss ciems viļņojās līdzi jauniešu mīlas stāstam. «Kā nu ne - abi skaisti, jauni, traki un tā samīlējušies, ka režisoram Streičam par šiem abiem tiešām būtu jāfilmē pašmāju mīlas seriāls,» runāja tantiņas. Renārs bija traks uz visādām izdarībām, kunga dūšā dziedāja zem logiem sirdsmīļajai serenādes, greizsirdības trakumā ar «stopiem» drāzās uz Rīgu, naktīs nelaida viņu vaļā no savām rokām un turēja līdz pašam rītam. Viņa mīlēja tikpat kaisli kā čigāniete, atdodoties mīļotajam ar skaļu kvēli un prasot vēl un vēl! Tikpat piparaini asi viņa varēja padzīt mīļoto, lai pēc dažām dienām abi saceltu skaļu izskaidrošanās vētru, kas vienmēr beidzās ar vētrainu seksu un mūžīgu solījumu - mīlēt vienam otru. Viņi un radi bija tikpat kaismīgi un laimes pilni, kad grūtniecības tests apstiprināja Zaigas aizdomas par bērna gaidībām. Laulības un kāzu rīkošana bija nākamais saprātīgais solis. Mazliet bažīgu darīja tas apstāklis, kā Zaiga pabeigs studijas, bet visi radiņi solījās palīdzēt gan ar mazuļa pieskatīšanu, gan finansēm. Tas bija cerību un sapņu laiks. Kāzām viss jau bija sarūpēts - par galdiem un muzikantiem sarunāts, vedēji sarunāti no vecāku puses. Zaigas baltā līgavas kleita jau nedēļu kā bija atvesta no šuvējas un stāvēja pakārta uz aizkaru stangas, vilinot meiteni izsapņot līdz pašiem smalkumiem - kāda būs viņas, precētas sievas, ģimenes dzīve un cik laimīgi divatā ar vīriņu to dzīvos. Nē, trijatā, pēc dažiem mēnešiem jau šūpulī būs viņu bērniņš. Viņu mazulītis. Zaiga tonakt palika mājās viena, jo Renārs nedēļu pirms kāzām taisīja ballīti saviem draugiem. «Atkal debesis bija koši sarkanas, un, kad šķita, ka stari no logiem tā kā atblāzmojas uz manas līgavas kleitas, es iedomājos par asinīm, un man kļuva neomulīgi. Tas viss uzdzina trauksmi. No pagātnes uzvirmoja atmiņas. Skatījos uz balto kleitu un izmisīgi gribēju sev līdzās Renāru. Neko vairāk. Tikai viņu! Es aizmigu, un sapnī man logā sitās liels putns! No rīta manā istabā ienāca vecāki, aiz viņiem draugi. Un tad… tad viss sākās. Viņi visi sāka runāt par avāriju, ka viens draugs bijis pie stūres, Renārs priekšā sēdējis blakus šoferim, aizmugurē vēl bijuši puiši. Visi stipri iedzēruši, un uz grants ceļa līkumā mašīnu sanesa, tā ietriecās kokā... un mana Renāra, mana cilvēka uz šīs pasaules vairs nav. Viņš ir miris. Tad nomiru arī es...» klusi nosaka Zaiga. Viņa nestāsta par vistraģiskāko laiku dzīvē, tikai nosaka, ka nesaprot, kā izdevās nodzīvot vienu dienu, tad nākamo un atkal nākamo. Vecāki un draugi apelēja pie nedzimušā bērna dzīvības un atmiņām par Renāru. Zaigai piedzima meitiņa ar Renāra acīm. Tagad jau viņa ir liels bērns, kurai pašai sava dzīve ejama. Bet kas notika ar Zaigu?
Arī Ziemeļpolā kūst ledus!
«Savā prātā daudzkārt domāju un domāju, līdz izspriedu, ka esmu nolādēta! Kāpēc manā dzīvē vīrieši tiek sakropļoti vai nonāvēti? Vai vaina ir tiešām manī, kāds uzlicis man lāstu? Nu kāpēc ar mani tā notiek? Kāpēc man ir nojausma par kaut kādiem notikumiem, pirms tie realitātē īstenojas? Man ir liktas Taro kārtis, esmu bijusi pie zīlniecēm un dziedniekiem. Viņi saka - tā notiek. Veca dvēsele, kas mantojusi viedumu. Bet kam man tādas spējas vai «redzējums», ja riņķī mirst cilvēki,» skumīgi secina Zaiga. Viņa palika viena ilgus, ilgus gadus. Līdz pirms diviem gadiem rokkoncertā Kauņā, «Žalgiris» arēnā, iepazinās ar lietuvieti. Gara auguma gaišmatainu vīrieti, kurš ir rokeris un mākslinieks vienā personā. Tomass ir tehniskais skaņotājs uz lielajiem koncertiem un kotējas kā profesionālis savā jomā. Tieši viņš lēnām solīti pa solītim «izvilka» kluso Zaigu uz ārpusi, lika attālināties visiem viņas dēmoniem un paskatīties uz dzīvi jēgpilni. «Man ir ļoti stabili un pārliecinoši ar viņu. Šķiet neticami, ka tādi vētras putni kā Tomass, kurš mīl viskiju, dievina vislabāko no motocikliem un atļaujas šad un tad uzdzīvot, varētu man sniegt mierinājumu. Precīzāk būtu teikt, viņš izvelk mani no sastinguma. Atkausē mani pa gabaliņam no mūžīgā sasaluma, piemēram, pasniedzot pašai savu ķiveri, ko uzvelku, sēžoties un viņa ellīgi dārgā «hārlīša», aizvedot uz kādu koncertu vai atglaužot garos matus, kad viskija ir bijis stipri par daudz,» nedaudz ar ironiju piebilst Zaiga. Viņa neplāno dzīvi kopā ar Tomasu. Viņi tiekas pusceļā starp Latvijas un Lietuvas pilsētām, dzīves mazajām svinībām un notikumiem, ko mēģina sarūpēt un baudīt abi kopā. Viņi izskatās saskanīgs pāris, lai gan Zaigai ikreiz ietrīcas sirds, kad Tomass no leišiem ar moci cenšas pēc iespējas ātrāk nokļūt viņu norunātajā tikšanās vietā. Viņu dzīves ceļi ir krustojušies, un iespējams, kāds augšā tur vēlas, lai traģiskiem notikumiem apvītās sievietes dzīvē beidzot ienāktu miers un beigtos mūžīgais sasalums. Kāpēc gan ne, ja ledus kūst arī Ziemeļpolā!