Mēdz teikt – ja mīl, tad otram pat pēdējo kreklu…
Tomēr reizumis pārlieku liela aptekalēšana un rūpes var radīt arī pretēju efektu - mīļotais(ā) sāk dejot otram uz galvas, paģēr aizvien jaunu kaprīžu izpildīšanu, nerēķinās ar otru, komandē un dricelē kā savu uzticamo piemājas suņuku, kas bikli iztapīgām acīm veras saimniekā… Taču vienā brīdī vadzis var lūzt un mīlas kritiens beigties klasiski bēdīgi - ar konfliktu vai šķiršanos. Šoreiz divi stāsti par pēdējo.
Pirmais stāsts.
Viņš gribēja «femme fatale», viņa piedāvāja kotleti
Signe ir beigusi Medicīnas institūtu un strādā par ķirurģi. Medicīna bija meitenes aicinājums un tradīcija paaudžu paaudzēs - Signe nāca no mediķu dinastijas un jau kopš bērnības bija iepazinusi šīs profesijas tradīcijas. Tētis ķirurgs, nodaļas vadītājs, mamma - pediatre, bet vecaistēvs kardiologs. Tāpēc pēc vidusskolas pats par sevi šķita saprotams, ka jāstudē medicīna, lai gan Māris - viņas draugs kopš vidusskolas - mēģināja Signi pierunāt kopā ar viņu stāties aktieros. Signei bija visi dotumi, lai apgūtu arī skatuves mākslu - meitene gariem matiem, zilām acīm, labu dikciju, bet Signe drauga pierunāšanai neļāvās. Tiesa, Māris netika aktieros un tad metās, kur vēl varēja pagūt - viņš nolēma, ka būs inženieris. Abi bija pāris jau divus gadus, un, kad Signe sāka studijas, tēvs viņai nopirka nelielu dzīvokli, abi ar Māri uzsāka kopdzīvi. Vecāki, ievērojot godpilnās tradīcijas, gan nedaudz paburkšķēja, ka vispirms jāapprecas, tikai tad var dzīvot kopā, bet Signe atbildēja: vispirms mācības, tad kāzas un pēc tam bērni. Nu, liela meitene, pati zina, ko dara, nosprieda senči un likās mierā. Signe bija pedantiska perfekcioniste - mājās visam vajadzēja būt kārtīgam, noliktam savās vietās, grīdai katru dienu uzmazgātai, putekļiem noslaucītiem, Māra krekliem izgludinātiem. «Tagad tā domājot un atskatoties uz bijušo, saprotu, ka Māris bija ļoti labi iekārtojies - viņš zināja, ka man ir turīgi vecāki, kas mīļajai meitiņai, tas ir, man, neko neliedza, jo biju vienīgais bērns ģimenē, es Māri ļoti mīlēju un biju lepna, ka viņš - skolas meiteņu siržu karalis, kurš spēlēja ģitāru, zināja skaitīt dzejoļus no galvas, kompānijas dvēsele, bija izvēlējies mani. Un es viņu aptekalēju, rūpējos - sākumā skolā palīdzēju ar mājasdarbiem, ieskaitēm, rakstīju viņa vietā sacerējumus, vēlāk, kad sākām dzīvot kopā, kā cāļu māte ligzdiņā viņu apčubināju un, lai arī biju nogurusi pēc lekcijām, vienmēr centos pagatavot siltu ēdienu, vienmēr viss viņam bija sakārtots, sagludināts,» atminas Signe. «Jā. Ko tikai es nedarīju mīlas dēļ,» viņa piebilst. «Mārim ar studijām neveicās, pareizāk sakot, viņam nepavisam nepatika tas, ko viņš mācās, tāpēc nebija brīnums, ka pēc pirmā kursa viņš mācības pameta. Bet darīt kaut ko vajadzēja. Centos visādi viņu atbalstīt un uzmundrināt, lai nenokar degunu un mēģina vēlreiz uz aktieriem, ja jau reiz tas ir viņa dzīves aicinājums. Un ar nākamo piegājienu viņš iestājās! Tas mums bija tāds prieks, tāds pārdzīvojums! Sarīkojām riktīgu tusiņu ar riktīgām atskaņām! Taču tad viss mainījās - kad Māris sāka studēt, mākslas vārdā vakaros viņš vēlu nāca mājās, reizēm vispār neatnāca vai piezvanīja un pabrīdināja, ka ar kursa biedriem jāmēģina etīde. Es tik māju ar galvu un, lai arī man nepatika ne viņa iedzeršanas, ne nakts etīdes, centos būt saprotoša un no rīta sagaidīju ar sulas glāzi un aspirīnu.» Tā tas turpinājās vairākus gadus. Signe un Māris joprojām bija kopā, bet neprecējās. Kad draudzenes viena pēc otras izgāja pie vīra un sāka dzemdēt bērnus, Signe uz zinātkārajiem jautājumiem, kad tad būs viņas kārta, draiski atbildēja: «Nākamajā vasarā!» «Bet patiesībā man bija diezgan skumji ap sirdi, jo aizvien vairāk jutu, ka ar Māri emocionāli attālināmies. Viņam vairs nepatika mūsu seno draugu ballītes, viņam bija vajadzīga sevis apliecināšana aktieru un režisoru kompānijās, Mārim šķita, ka dzīve tik ātri skrien, ka jāsteidz visu paspēt, citādi kaut ko vēl nokavēs. Tiesa, ārēji it kā viss bija kārtībā - mēs joprojām dzīvojām kopā, es par viņu rūpējos, kopā braucām uz radu jubilejām, šad tad, kad biju sabozusies, viņš pārsteidza ar kādu dāvaniņu vai ziedu pušķīti un savām aktieriski meistarīgajām izdarībām atkausēja manu sirdi, un es atkal visu rūgtumu noriju.» Signe spriež, ka varbūt tā tas būtu turpinājies, ja vien kādudien, liekot mazgāt veļu, viņa no Māra drēbēm nebūtu sajutusi sieviešu smaržu aromātu, kas nu noteikti nebija viņas, bet vēl pēc dažām dienām atklājusi tradicionāli nodevīgu lūpu krāsu uz baltās apkaklītes. «Izskaidrošanās tradīciju cienīgi es viņam kreklu parādīju un prasīju, ko tas nozīmē. Māris atjokoja, ko es ņemoties, vai tiešām esot greizsirdīga, tas taču ir no mēģinājuma ainas. Viņš mani cieši apķēra un teica: «Mana mazā muļķīte, vai tiešām tu man netici? Man taču nevienu citu, izņemot tevi, nevajag.» Un es nomierinājos.» Miers gan nebija ilgs, jo apmēram pēc nedēļas draudzene stāstīja, ka redzējusi Māri mašīnā kopā ar kādu meiteni skūpstāmies. Es atkal neticēju, bet tad draudzene teica: «Davai, pamēģināsim! Es viņam piezvanīšu!» Lai arī negribēju dot Māra numuru, beigās piekritu, un Anda, mana draudzene, uzslēgusi telefonu uz skaļumu, zvanīja Mārim. «Hallo, vai Māris?» viņa jautāja samtainā balsī. «Māris,» skanēja atbilde. «Te Ilze,» draudzene turpināja. «Kāda Ilze?» viņš jautāja. «Tu neatceries? Es gan nevaru aizmirst mūsu tikšanos.» Anda turpināja runāt lēnām tikpat zemā balsī. «Ilze, Ilze, ā, jā! Ilze! Ko tu dari?» Māris jautāja. «Domāju par tevi,» teica Anda. «Varbūt tad satiekamies?» Māris piedāvāja, un Anda sarunāja randiņu. «Nu redzi, kāds viņš ir, bet tu neticēji!» Anda Cēzara uzvaru cienīgi uzgavilēja, bet es sašļuku. Protams, Anda netaisījās iet uz randiņu, bet es aizgāju, lai paskatītos pa gabalu, vai tiešām Māris būs ar sarkanu rozi, kā tika runāts. Labāk droši vien nebūtu gājusi, jo viņš tur tiešām bija! Asaras rīdama, skrēju mājās, viņš pārradās vēlu un iereibis. Kad gribēju izrunāties, viņš mani atgrūda: «Liec mierā! Esmu noguris!» Trakākais bija tas, ka jutu - jo vairāk viņš mani atgrūž, jo vairāk man viņu vajag. Jutos kā trusītis pie pitona krātiņa. Nākamajā rītā - un tā bija sestdiena - nolēmu ar Māri runāt vēlreiz. Pirms tam viņš visādi mēģināja mani apvārdot, ka esmu viņam vienīgā, ka viņš mīl tikai mani, bet šoreiz bija citādi. Vai nu paģiru drosme, vai sirdsapziņa, bet Māris atklāja, ka meklē savu «femme fatale» jeb liktenīgo sievieti, nevis kotlešu cepēju, ka viņam apnikušas manas pārlieku lielās rūpes un čubināšanās kā vecmāmiņai ap trīsgadīgu bērnu, ka viņam tas labums un plānošana ir līdz kaklam. Viņš bija diezgan naidīgi noskaņots, saģērbās un teica, lai mājās negaida. Šādu pavērsienu nebiju gaidījusi, paliku mājās, sāku raudāt, pārdzīvoju, piezvanīju draudzenei, viņa atbrauca, mierināja un teica, ka viss būs labi. Brīvdienās viņš tā arī nepārradās, bet pirmdien, kamēr biju lekcijās, viņš bija izvācis visas savas mantas no dzīvokļa, bet atslēgu iemetis pastkastītē. Tā beidzās mana pirmā kopdzīves pieredze un lielā skolas laika mīla.
Vēlāk, kad sāpes bija rimušas un es jau biju kļuvusi par ārsti, apprecējos ar savu kolēģi, mums ir divi bērni. Māri esmu dažas reizes redzējusi teātrī. Nekāds dižais raksturlomu atveidotājs no viņa nav sanācis, bet kaut ko viņš spēlē. Skatoties uz viņu, domāju: vai tiešām tas bija tas cilvēks, kuru tik akli mīlēju? Toreiz nesapratu, ka pārlieku liela mīla var radīt nevis vēl lielāku jūtu bangoņu, bet gan pretestību un apnicību.».
Otrais stāsts.
Viņa gribēja Lielisko, viņš izvēlējās mammu
Liene ir 35 gadus veca sieviete, strādā labi atalgotā darbā bankā, brīvajā laikā iet uz jogu, apmeklē operu, teātri, lasa, ar vīriešiem var diskutēt par hokeju un futbolu, ir asprātīga un zinoša. Daudzi nesaprot, kāpēc Liene ir viena, jo viss it kā viņai pie vietas - i seja un augums, i prāts un iznesība. Pirms deviņiem gadiem viņa izšķīrās no sava bērna tēva, pēc tam dažus gadus samierinājās ar mīļākās statusu, taču šo lomu pārtrauca, kad satika savu īsto, vienīgo, Lielisko. Vismaz toreiz viņai tā šķita. «Iepazināmies internetā kā jau daudzi mūsdienās, ilgi sarakstījāmies, un jau pēc pirmajām vēstulēm sapratu, ka man šis cilvēks patīk. Viņam bija laba valoda, humora izjūta, izrādījās, ka mūs interesē vieni un tie paši grāmatu autori, mūzika, sakrīt viedokļi par norisēm pasaulē un tā tālāk. Tā kā interneta iepazīšanās man nebija sveša, jo pēc šķiršanās no bērna tēva ieskatījos tur regulāri, lai gan, ja godīgi, neko prātīgu tur neatradu un beigu beigās samierinājos ar mīļākās lomu, nu tā - tīri veselībai. Un tad pēkšņi kādudien man uzrakstīja Nils. Viņš nebija no Rīgas, tāpēc sākumā vairāk tīksminājāmies viens par otru internetā, pēc tam jau sekoja sarunas pa telefonu un tad - apmēram pēc mēneša - pirmais randiņš! Viņam bija darba darīšanas Rīgā, un vakarā nolēmām satikties. Kā es gatavojos, pucējos! Un, kad viņu satiku «dzīvajā», sapratu, ka tas ir VIŅŠ! Manas dzīves vīrietis! Gara auguma, tumši brūniem matiem, mugurā gaiši zils krekls, kas vēl vairāk izcēla viņa iedegumu, kājās sandales un baltas bikses. Nils strādāja celtniecībā par būvuzraugu, braukāja no viena objekta uz otru, bet viņa mājas bija Alūksnē. Viņš bija šķīries, no pirmās laulības viņam bija tikpat veca meita, cik mans dēls, šķiroties dzīvokli bija atstājis sievai un jau gadus piecus dzīvoja kopā ar mammu,» stāsta Liene. Abu pirmais randiņš notika karstā vasaras vakarā, tāpēc pēc pasēdēšanas āra kafejnīcā Vecrīgā Nils piedāvājis izbraukt ar kuģīti. «Man viņš ļoti patika, tāds izlēmīgs, stalts,» atceras Liene. Kad izvizināšanās ar kuģīti beigusies un pēc ilgākas klejošanas pa naksnīgajām ielām pienācis laiks šķirties, jo pamalē jau teju gatavojusies aust gaisma, Nils uzprasījies uz kafiju. «Es, protams, sapratu, kas tā būs par kafiju, bet tad es tā padomāju: ja man viņš patīk, vai man ir jātēlo labi audzināta meitene, kura zina, ka pirmajā vakarā ar puisi ni un ni, vai tomēr ļauties un darīt, kā gribu?! Beigu beigās - man taču ir 35 gadi! Un viens labi pavadīts vakars taču ir viens labi pavadīts vakars. Turklāt dēls bija sporta nometnē.» Liene uzaicināja uz kafiju, un Nils no Lienes dzīvokļa izgāja nākamās dienas vakarā. «Kad viņš aizgāja, domāju - nu redzēs, piezvanīs vai ne, lai gan viss liecināja par to, ka arī viņam šis randiņš un tā turpinājums ļoti patika. Bet, protams, viņš piezvanīja jau nākamajā dienā, apjautājās, kā jūtos, un teica, ka ir jau saskumis pēc manis. Šie vārdi man ļoti patika, un norunājām, ka nedēļās nogalē viņš atkal brauks uz Rīgu.» Apmēram pēc mēnesi ilgas braukāšanas un randiņiem Rīgā Nils Lieni uzaicināja ciemos uz Alūksni. «Nekad nebiju bijusi šajā pilsētā, tāpēc man šķita interesanti redzēt ne tikai to, kā Nils dzīvo, bet arī apskatīt pilsētu. Sarunājām, ka atprasīšos no darba agrāk un viņš mani autoostā sagaidīs piektdienas vakarā. Te jāpiebilst, ka esmu no tām sievietēm, kuras nemāk braukt un nekad nesēdēs pie auto stūres, jo zinu, ka sarežģītā situācijā es apjukumā saķeršu galvu un iebraukšu grāvī, nevis mācēšu pieņemt pareizu lēmumu. Par to biju pārliecinājusies, kad mans bijušais mani mācīja braukt un viss vienmēr beidzās ar konfliktiem. Tāpēc nemaz nedomāju par mašīnu un tiesībām. Turklāt līdz brīdim, kad man sākās braukāšana uz Alūksni, auto arī nebija nepieciešams - Rīgā kājām, ar sabiedrisko vai taksi varēja ērti nokļūt visur, kur vajag. Pie mammas uz Lielvārdi braucu ar vilcienu.» Taču uz Alūksni ar taksi mazliet par dārgu, tāpēc Liene sēdās autobusā, lasīja grāmatu un gaidīja tikšanos. Ne tikai ar Nilu… Tur taču bija arī viņa mamma! Liene bija nopirkusi mammai simboliskā dāvanā konfektes (un tikai pēc tam uzzināja, ka viņai ir cukura diabēts! Ārprāts, šitādu izgāšanos - viņa vēlāk pārdzīvoja), bet Nilam nopirkusi viņa iecienīto konīti un kliņģeri. «Kad pēc neveiklas iepazīstināšanas bija jāsēžas pie galda, jutu, ka mamma mani visu laiku vēro. Viņa nebija no tām lādzīgajām lauku sieviņām, nē… Tas bija onkuls brunčos. Riktīgs dragūns, kurš dricelējis, kā vēlāk uzzināju, gan savu nelaiķa vīru, gan tagad komandē Nilu. Un kas trakākais - viņš arī padevīgi mammu klausīja.» Par laimi, mammai vakarā bija jāskatās seriāli, tāpēc Liene un Nils varēja vakara turpinājumu netraucēti pavadīt divatā. To viņi izmantoja steigšus, dodoties uz Nila istabu. Nākamajā dienā pēc brokastīm Nils veda Lieni ekskursijā pa pilsētu, uz ezeru. «Tās bija skaistas brīvdienas. Ja vien vēl pa vidu nebūtu mammas, būtu ideāli,» nosaka Liene. Un kopš tā laika trīs gadus katru piektdienas vakaru (ar retiem izņēmumiem, kad Nils atbrauca uz Rīgu) Liene sēdās autobusā un no Rīgas mēroja tālo ceļu uz Alūksni, bet svētdienas vakarā atgriezās Rīgā. Sākumā dēlu līdzi neņēma, bet ar laiku arī Ralfs - Lienes desmit gadus vecais dēls - brauca mammai līdzi uz Alūksni vai palika kopā ar vecmammu. «Daudzi man teica, vai es neesmu traka, tā braukājot? Lai taču viņš biežāk brauc uz Rīgu. Lai nāk strādāt uz Rīgu. Uz draugu jautājumu, cik ilgi es tā braukāšu, parasti atbildēju, ka viņš taču pēc darba noguris, bet kas ta man - no bankas uz autoostu un prom. Patiesībā ar laiku noguru gan, taču negribēju piespiest Nilu braukt uz Rīgu, baidījos, ka tad viņš vispār neatbrauks. Biju tā samīlējusies, ka man likās - attālums taču nav šķērslis.» Tad Nils pazaudēja darbu. Lienei šķita, ka viņas rokās iekritis kārava dūzis, un viņa steigšus metās palīdzēt mīļotajam darba meklējumos. Jo - ja viņa atrastu Nilam darbu Rīgā, viņš varētu pārcelties. Veltījusi krietni daudz pūļu, Liene caur paziņām atrada vairākus Nilam piemērotus variantus, taču viņš visus izbrāķēja - tad alga par mazu, tad nav interesants objekts, tad vēl un vēl. «Es mēģināju gan šā, gan tā, lūdzu atbraukt uz Rīgu, bet viņš aizbildinājās, ka nav laika un vispār Rīga viņam nepatīk. Tikai tad man nokrita rozā brilles un es sapratu, ka Nils negrib kustēt ārā no Alūksnes, negrib neko mainīt savā dzīvē, jo viņam ir labi tā, kā ir - pa nedēļu mamma viņu apčubina un pabaro, brīvdienās atbraucu es - ir sekss, laba atpūta. Pārējo laiku var pavadīt, kā gribi. Tad es izspēlēju pēdējo trumpi - dzimšanas dienā viņam uzdāvināju ceļojumu uz Ēģipti. Domāju - varbūt tur mūsu attiecībās kas mainīsies, varbūt viņš izlems nākt uz Rīgu. Taču ceļojums neko nemainīja, es viņam atkal gan šā, gan tā mēģināju pielīferēties, lai viņš pārceļas uz Rīgu, bet viņš atrunājās, ka nevar atstāt mammu vienu, pēc tam izspēlēju nākamo kārti - piedāvāju, ka es varētu pārcelties pie viņa uz Alūksni, uz ko viņš atrunājās, ka nevarēs mani uzturēt un divistabu dzīvoklī trijatā būšot par šauru. Vissmieklīgākais ir tas, ka mūsu lieliskais ceļojums pēdējā vakarā noslēdzās ar mana Lieliskā vīrieša paziņojumu, ka vispār es viņam esot par labu. Ka man vajag kādu citu. Tādu, kas ir manis cienīgs. Un tad es apsmējos - ciniski, pati par sevi: nez kur es šos vārdus biju dzirdējusi? Ā, nu ja, no sava bijušā, kurš pirms šķiršanās teica, ka viņam manis esot par daudz. Par daudz uzmanības, rūpju un mātišķuma.» Tā tas bija toreiz, tā tas ar Lieni notika pirms gada. Viņa palika viena ar savu grābekli. «Bet zinu - nākamreiz būšu gudrāka. Vismaz centīšos,» viņa smaidot nobeigumā piebilst.