VAKARA ZIŅAS: Mazvērsītei 50 gados labi dzīvojās arī bez vīrieša

Muzikoloģi, grāmatu autori un ilggadējo «Latvijas radio 2» raidījumu vadītāju Daigu Mazvērsīti vairāku gadu garumā izdevies iepazīt ne tikai kā mīlošu triju dēlu – Kārļa, Ernesta un Alberta – mammu, dzīvesgudru un viedu, bet arī stipru sievieti. Daigai gan netīk, ja viņu dēvē par stipru, tad jau drīzāk elastīgu. Šajā pavasarī viņai ir divkārši svētki – nupat kā atzīmēta 50 gadu jubileja, bet jau 11. aprīlī «Arēnā Rīga» «Latvijas radio 2» ar grandiozu koncertu svinēs 20. dzimšanas dienu.

– Kad sazvanījāmies, lai sarunātu laiku intervijai, atzini, ka laiks ir deficīts, jo šobrīd raksti grāmatu par latviešu leģendāro komponistu UIdi Stabulnieku. Tavā kontā jau ir vairākas grāmatas par leģendāriem un tautā mīlētiem latviešu mūziķiem. Kurā brīdī tu sāki pievērsties rakstniecībai?

– Stāsts, kā es pievērsos rakstniecībai, ir ļoti sarežģīts. Jau pirms 15 gadiem man radās idejas, ka ir jāraksta grāmatas. Tobrīd bija modē «Likteņstāsti» – pēc formāta mazas grāmatiņas. Kādā latviešu uzņēmēju dienu pasākumā satiku grāmatizdevēju Anitu Mellupi un ieminējos, ka vēlētos uzrakstīt grāmatu. Uz to Anita man atbildēja, ka es varētu uzrakstīt par Uldi Stabulnieku. Taču ideja toreiz palika nerealizēta. Tajā pašā laikā man piedāvāja rakstīt grāmatu par Margaritu Vilcāni, bet apgāds «Zvaigzne» to noraidīja. Saņēmu arī piedāvājumu no Aigara Grāvera uzrakstīt grāmatu par grupu «Jumprava». Tā bija mana pirmā grāmata, un Stabulnieka tēma palika otrajā plānā. Loģiski, kad komponists Stabulnieks aizgāja mūžībā, es veidoju viņam veltītu piemiņas raidījumu, rakstīju ievadvārdus pēcnāves ierakstu albumā «Es mīlu dzīvi skaisto». Cilājot un pētot savus materiālus, jo arī viņa dzīves laikā esmu veidojusi par komponistu raidījumus, secināju, ka man ar Stabulnieku ir divas lielas un saturīgas audio intervijas. Turklāt viņš ir tik lielisks stāstnieks, ka negribējās viņa savulaik ierunāto materiālu glabāt tikai atvilktnē. Izpētīju arī Latvijas Radio pieejamo informāciju par Stabulnieku. Lai arī sākotnēji bija pavīdējusi doma, ka Ulda meita Elīza pati rakstīs to grāmatu, taču gāja laiks un grāmatu plauktos nekas neparādījās. Zvanīju komponista atraitnei Rutai un vaicāju, vai es varētu rakstīt šo grāmatu. Ruta bija ļoti atsaucīga un noteica: «Lai Dievs palīdz!» Aizbraucu pie komponista atraitnes, un viņa man ļāva sameklēt Ulda pierakstus un notis. Dzīvokļa, kur savulaik dzīvoja komponists, sen vairs nav. Viņa papīri un notis, salikti kastēs, stāvēja pagrabā un mazliet oda pēc pelējuma. Iespējams, ir pazudusi kāda kaste, jo es tā arī neatradu Stabulnieka ar roku rakstītās dziesmas «Tik un tā» notis.

Grūti ir saprast, kādēļ tik maz Stabulnieka komponētās mūzikas nošu ir izdotas, praktiski nekas. Savulaik žurnālos un avīzēs ir publicētas dziesmu «Solījums» un «Zvaigžņu zaglis» notis. To pašu var arī teikt par komponistu Mārtiņu Braunu. Tādēļ apsvēru arī ideju izdot Stabulnieka nošu krājumu, bet sāku šaubīties, jo nav galvenā, nav «Tik un tā».

Vēl gan neesmu līdz galam pabeigusi pētniecisko darbu. Piemēram, Stabulnieka teātra mūzika ir vairāk nekā 30 izrādēm. Un tagad atšifrēt, kurš nošu lanckariņš pieder kurai partitūrai... Liekas, ka visu esmu sanumurējusi, kā vien varēju, bet ir jau vēl instrumentālās skices, ko es nezinu. Skaidrs, ka arī izrādes režisors nevar pēc notīm atpazīt.

Nu, katrā ziņā veicu savu kārtējo izmeklētāja darbu. Divi gadi būs riņķī, kā dzīvoju ar Stabulnieku. Beidzamos mēnešus rakstu intensīvi, jo viss ir sašķirots un nākusi arvien lielāka apgaismība. Tā būs grāmata – portreta tēlojums ar Stabulnieka citātiem, notīm un bildēm. Mēs jau nenovērtējam komponista milzīgo muzikālo devumu.

Dzīves misija paskaidrot, kas labs un vērtīgs

– Radio noteikti ir piemērota platforma, lai ik reizi atgādinātu par tādām leģendām kā Stabulnieks un citiem, kas atstājuši savus nospiedumus latviešu mūzikā.

– Jā, tā ir mana galvenā misija – kultūrvēsturnieciskā darbība. Atgādināt cilvēkiem, ka mums ir ļoti daudz komponistu, ar ko lepoties. Cilvēki brīžiem staigā, degunus zemē nolaiduši, un domā: «Ko tad mēs, latvieši? Braucam uz Īriju zemenes lasīt.» Taču, atskatoties pagātnē, var apjaust, cik mēs esam bagāti. Ar to vajadzētu ikdienā lepoties.

– Iespējams, ka neprotam lepoties ar saviem panākumiem?

– Varbūt mēs skaļi neprotam lepoties, iespējams, to darām klusībā. Savulaik tas skaitījās nepiedienīgi. To sauca par iedomību un lielību. Ulda Stabulnieka gadījumā jau var teikt to pašu. Viņam bija sveša lielība vai lepošanās. Tāpēc arī viņš nevarēja iekļauties rūgtajā kapitālismā. Ja tu neej ar lepni paceltu galvu un visiem nestāsti, cik esi lielisks un ģeniāls, tad par tevi neviens neko nezina. Tagad mums katrs štrunts ir superzvaigzne. Un visi tiek dēvēti par jaunajiem, daudzsološajiem, ģeniālajiem un talantīgajiem, kaut arī nav nevienu koncertu nospēlējuši. Uldis bija audzināts, kā Padomju Savienībā tika pieņemts, ka esi skrūvīte lielajā mehānismā un visiem kopā jāstrādā kolektīvā.

Kapitālismā katrs ir par sevi, un ne tikai Uldim Stabulniekam, bet ļoti daudziem lieliskiem māksliniekiem vajadzēja pašiem cīnīties par savu eksistenci, jo viņi tika izstumti no aprites. Un to katrs nevar. Redz, tādēļ arī radio var nākt talkā un paskaidrot, kas ir labs un vērtīgs. To arī cenšos darīt ne tikai radio ēterā, bet arī ar grāmatu un savu publikāciju palīdzību. Tā ir mana misija, kāpēc esmu šajā pasaulē.

– Kad kolēģiem stāstīju, ka došos intervēt Mazvērsīti, visi kā viens noteica: «Daiga ir latviešu mūzikas enciklopēdija.» Skat, kā «Latvijas radio 2» klausītāji tevi ir iepazinuši, kā viedu, zinošu un dzīvesgudru sievieti.

– Drīz jau būs 25 gadi, kā strādāju radio. Neviens jau vairs neatceras, bet savulaik divus gadus reizi mēnesī veidoju mūzikas avīzi «Una». Toreiz pie «Avota» redakcijas Aivars Kļavis izdomāja, ka vajag izdot mūzikas avīzi. Tas bija papīra deficīta laiks un žurnālam pietrūka papīra, tādēļ tika izdota četru lapu avīzīte. Vēl tagad atceros, ka ceturtais avīzes numurs momentā tika izķerts, jo uz vāka bija mūziķa Artūra Duboka sieva Patrīcija ar milzīgu dekoltē un caurspīdīgā kleitiņā. Cilvēki droši vien pirka avīzi, jo domāja, ka tās iekšlapās būs raksti nevis par mūziku, bet ko citu. Vai spēsiet noticēt, ka pirmā numura tirāža bija 35 000 eksemplāru? Protams, tirāža sāka sarukt. Izputēja arī «Avota» redakcija, un 1992. gadā avīze vairs neiznāca. Taču tobrīd Gunārs Freidenfelds mani uzaicināja strādāt uz Latvijas Radio otro programmu un veidot avīzes muzikālo pielikumu. Tas bija laiks, kad vārdu internets neviens nezināja un sāka parādīties pirmie kompaktdiski. Sākās kompaktdisku raidīšana, bet radio tolaik nebija fonotēkas. Naudas, ko pirkt diskus, nebija, un mēs pārtikām no humānās palīdzības – no magnētiskajām lentēm, ko sūtīja no Vācijas pēc Berlīnes mūra krišanas. Tas laiks bija drausmīgs. Ar Gunāru Freidenfeldu divus gadus veidojām ģeniālu raidījumu sēriju «Latvju roks no A līdz Z». Taču mums bija iedoti tikai divi lenšu ruļļi, un mēs katru nākamo raidījumu rakstījām iepriekšējam raidījumam pa virsu. Rezultātā tas viss ir aizgājis nebūtībā – mūsu fantastiskie ieraksti, raidījuma koncepcija, kas tagad būtu zelta fonds un klausāms internetā.

Pirmais pagrieziens latviešu mūzikas radio izveidē bija 1995. gadā. Sākās juku laiki. Dzintris Kolāts tolaik kļuva par Latvijas Radio ģenerāldirektoru. Mums paplašināja raidlaiku. Toreiz saucāmies 99,5 attiecīgajā frekvencē un radio reklāmas sauklis bija «Kam vēl nav 100, tas var!». Ierosināju no divpadsmitiem dienā atskaņot latviešu mūzikas programmu. Starp citu, pats Kolāts sākotnēji iebilda pret latviešu mūzikas radiostacijas izveidi. Viņš teica, ka nebūs ko spēlēt. Lai gan arvien vairāk sāka parādīties diski un mēs strādājām pie fonotēkas paplašināšanas, pārrakstot mūzikas ierakstus no kasetēm un lenšu ruļļiem.

Kādā brīdī to visu drošā tvērienā pārņēma Uldis Duka, bet, kā tas notika, es nemācēšu pateikt, jo tas tika nolemts varas gaiteņos. Tolaik mani atbrīvoja no vadoša amata un es paliku veidot mūzikas jaunumu raidījumus.

Gāja pie Dzintra Kolāta un sita dūri galdā

– Tas nebija psiholoģiski smagi, ka pēkšņi vienā dienā uzsaka vadošu amatu?

– Man tas bija pārsteigums, jo tad jau līdz šim biju slikti strādājusi. Es jau nesaku, ka esmu brīnišķīga programmu vadītāja. Uz radio es nācu ar citu mērķi, jo pēc savas būtības neesmu radio dīdžejs. Man sagādā problēmas tarkšķēt ēterā un runāt visādas muļķības. Man patīk runāt par lietu un informēt. Tāpēc arī veidoju mūzikas jaunumu programmu, jo tā niša tolaik bija brīva. Mūzikas jaunumu programmu pēc desmit gadu pastāvēšanas diemžēl skāra krīze. Vēl tagad dažs labs šo programmu atminas ar zināmu sentimentu. Diemžēl tolaik regulāri saņēmu direktora Ulda Dukas zvanus uz ēteru ar jautājumiem, kas tie par murgiem, ko es atkal raidu. Un es allaž taisnojos, ka tā ir grupa «Kartāga» vai «Inokentijs Mārpls». Uzskatīju, ka vienreiz atskaņot latviešu mūzikas grupu radīto mūziku un paskaidrojot, kāpēc es to raidu, nav nekāds grēks. Taču direktoram Dukam bija izteikta šlāgerdomāšana. Tas ir ļoti pareizi, jo viņš bija ekonomists savā būtībā. Protams, veikalā jāliek tās preces, ko pircējs vēlas un kas viņam patīk. Direktors uzskatīja, ka mūzikas programma ir jāveido saskaņā ar klausītāju vēlmēm. Mana vaidēšana, ka Latvijā vismaz ir 1000 cilvēku, kas arī murgaino mūziku klausās un vēlas būt lietas kursā par mūzikas jaunumiem, tomēr tika uzklausīta.

Man vienmēr sirdi ir grauzis, ka Latvijas Radio bēniņos un vēlāk pagrabā lenšu ruļļos guļ un drūp kopā Edgara Zvejas, Valentīnas Butānes un arī Raimonda Paula pirmā dziesma, kas sakomponēta 1956. gadā. Ja valstij būtu mazliet vairāk saprāta par vēsturiskām vērtībām, tad ļoti daudz naudas būtu nepieciešams radio fonotēkas saglabāšanai. Digitalizēt vajadzētu visu pēc kārtas, jo tad jau mēs sašķirosim, kas ir kas. Taču viss drūp un brūk. Un lentes jau ne vienmēr bija kvalitatīvas. Manuprāt, šobrīd vēsturiskie ieraksti skan stipri par maz. Vajadzētu izveidot pamatīgu digitālo bibliotēku, kur ikviens, kas vēlas noklausīties, piemēram, politiķa Jāņa Kalnbērziņa 1941. gada runu, to var noklausīties. Zinu, ka lēnām kaut kas tiek darīts, bet pārsvarā ar «Bellacord» platēm un citiem retumiem, bet arī Latvijas Radio būtu jāsniedz šis digitālās fonotēkas pakalpojums. Piemēram, brīnišķīgās raidlugas. «Ilgu tramvajs» ar aktrisi Antru Liedskalniņu. Lai cilvēkiem ir iespēja atveldzēt dvēseli! Es ļoti pārdzīvoju, ka jaunie aktieri vairs nemāk Raiņa dzeju runāt. Latvijas Radio ir daudzi brīnišķīgi paraugi. Kaut vai Elīnas Zālītes dzeja, kuru runā tādas leģendāras aktrises kā Lidija Freimane un Elza Radziņa. Tā dzeja skan kā mūzika. Lūk, tas ir mans dārgums, kāpēc es sēžu radio un nekur prom neiešu.

Nē, cīnīties arī vairs neiešu. Savulaik gāju un cīnījos, jo man bija ārkārtīgi liels jaunības maksimālisms. Gāju pie Dzintra Kolāta un situ dūri galdā. Uz ko viņš man atbildēja, ka vajag vispirms komisiju, kas izvērtē, ko digitalizēt. Visi saka: «Naudas nav, naudas nav!» Taču, pirmais, kur investēt naudu, ir vēsturiskā mantojuma saglabāšana.

– Vispopulārākās latviešu radiostacijas «Latvijas radio 2» klausītāji tevi mīl un gaida tavus raidījumus teju vai katrā mājā.

– Otrdienās no 15.00 līdz 18.00 tiešajā ēterā vadu raidījumu «Ceļojums». Un vēl mans dzīvais ēters ir jaukais vēstuļu raidījums «Lielā vēstuļu balle», kur man nav nekādas teikšanas par muzikālo programmu, jo mūziku izvēlas radio klausītāji.

Pret mani vērstā cilvēku mīlestība izpaužas gluži kā vecos laikos, kad veikalā pazīst un iedod kādu atlaidi. Balsi jau noteikti pazīst, taču cilvēki tagad ir tik steidzīgi, ka viņiem nav laika teikt komplimentus vai mīlestības apliecinājumus. Galvenais jau pašam sevi un savu nodarbošanos mīlēt. Labi, ka neviens nelamā.

Galvenais ir labs miegs savā gultā

– Beidzamajos gados tu no Rīgas esi pārcēlusies ar bērniem uz Baldoni. Nav grūti izbraukāt uz darbu galvaspilsētā?

– Baldonē dzīvoju kopš 2003. gada. Varu rēķināt pēc jaunākā dēla Alberta, kuram ir 12 gadu. No Rīgas uz Baldoni aizgāju bērnu dēļ, lai viņiem būtu lauku gaiss, olas, skola blakus, lai var ar divriteņiem skraidīt un pa mežu izstaigāties.

Te arī varu nodoties savam otram lielākajam hobijam aiz rokdarbiem – dārza apsaimniekošanai. Man ļoti patīk pavasaris, kad vēl nekā nav un dārzs ir tīrs un kārtīgs, bet kad viss sprāgst vaļā, man sākas depresija, jo jūtu, ka drīz būs Jāņi un vasara jau galā.

Redz, man ir tā laime, ka rakstīt es varu arī no mājām. Cik man ir bijusi iespēja izvēlēties labi apmaksātu darbu ar stingru darba režīmu, es vienmēr izvēlos sadrumstalotu darba laiku – drusku radio, drusku rakstīšanai, lai varu vairāk būt ar bērniem. Tagad, kad ir internets, varu strādāt no mājām, likt programmas, apskatīt visu radio fonotēku. Datorizēšana ir krietni atvieglojusi mūsu darbu.

– Vairāku gadu garumā, komunicējot ar tevi un skatoties, kā audzini trīs dēlus, raksti grāmatas un vēl strādā radio, šķiet, ka tu esi velnišķīgi stipra sieviete.

– Man nepatīk vārds stipra. Es neesmu stipra. Man ir arī vājuma brīži un emocijas. Es esmu drīzāk elastīga. Jānospļaujas gan trīs reizes pār kreiso plecu, bet pagaidām man ir milzīgas darba spējas, kuras līdz ar gadiem iet mazumā. Tāpēc jūtu, ka vajag piebremzēt. Ja senāk varēju pie manuskripta sēdēt līdz pat trijiem naktī, tagad par to ir jāaizmirst. Tagad man kā Koko Šanelei galvenais ir labs miegs, turklāt savā gultā.

– Nekad arī neesmu redzējusi, ka tev ir Auna horoskopa zīmei tik raksturīgā ugunīga daba, ka tu nespētu kontrolēt savas emocijas.

– Man ir pacietība. Es esmu rokdarbniece. Jaunībā no vecmāmiņas vadmalas pašuvu sev mēteli, kas vēl tagad stāv skapī. Esmu radio cilvēks no dzimšanas. Sēdēju pie radio, izšuvu un tamborēju. Tādēļ radio man ir ļoti mīļš. Arī mans tēvs Uldis Mazvērsītis visu mūžu Latvijas Radio nostrādāja par labošanas un mērīšanas daļas iecirkņa priekšnieku – savā būtībā radiotehniķi. Viņš bija staigājošā enciklopēdija, jo visa viņa dzīve bija pagājusi radio. Tiesa, varu gan apgalvot, ka radio neesmu nonākusi pa blatu. Esmu īstenojusi savu bērnības sapni, jo man liekas, ka visām meitenēm bērnībā gribas kļūt par aktrisēm.

– Savulaik par tavu šķiršanos ar otro vīru un laulību, kas nebija nekāda medus maize, rakstīja teju vai visi Latvijā iznākošie preses izdevumi. Tagad laikam esi brīva no attiecībām?

– Jā, vari ierakstīt, ka esmu no attiecībām brīva sieviete. Pirms miega es mēdzu lasīt, lai nav jādomā tikai par darbu. Šobrīd man patrāpījies speciālais izdevums par laimi. Un tajā rakstīts, ka cilvēka primitīvākās baudas ir sekss un ēšana. Tad nu es varu teikt, ka no šīm divām baudām man ir ēšana. Tāpēc esmu pieņēmusies svarā par pieciem kilogramiem. Un aiz mīlestības pret sevi laikam ēdu par daudz. Taču ceru, ka tūlīt jau sāksies dārza darbi un liekais svars izkusīs.

28. martā nosvinēju savu 50. jubileju un sapratu, ka dzīve jau ir pusē. Es ļoti rūpīgi tagad gribu izvērtēt, ko darīšu, jo laika ir maz, bet es vēl tik daudz gribu pagūt izdarīt, uzrakstīt, piedzīvot un apskatīt.

– Tu tik labi izskaties savos gados, ka noteikti fiziski jūties daudz jaunāka, nekā vēsta pases dati?

– Jūtos kā 18 gados. Mārtiņam Freimanim cepuri nost, jo viņš mani ļoti labi saprata un izjuta. Neilgi pirms viņa aiziešanas man bija sarunāta tikšanās «Piecos vilkos», kad Mārtiņš ar savu balzama glāzi meimuro man garām un krīt ap kaklu. Uz ko es pikti atsaku, lai liekas mierā, vai neredz, ka man saruna. Bet Mārtiņš saka, ka nevar beigt par mani priecāties, ka, lai arī esmu daudzbērnu māte, bet izskatos un uzvedos kā tīnis. Varbūt tas ir stulbi, bet neesmu izaugusi. Visa mana dzīve iet nevis uz priekšu, bet atpakaļ. Tagad dzīvoju ar Uldi Stabulnieku 1985. gadā, kad operetes teātrī Uldim par godu 40 jubilejai bija operetes svētki.

Vispār tas tik ir skats! Man nav speciālas darbistabas. Mana guļamistaba ir arī mana darbistaba. Visa mana divguļamā gulta ir nokrāmēta ar papīru kaudzītēm, kuras es katru vakaru novācu un katru rītu atkal izkrāmēju. Tad kādu vakaru, kad nevarēju vairs parakstīt, vaicāju Uldim, kā tikt uz priekšu. Un saņēmu viņa svētību. Naktī sapnī redzēju Uldi, kurš pienāca klāt un nobučoja mani uz vaiga. Līdzīgi bija, kad rakstīju par operdziedātāju Jāni Zāberu. Taču, kad tapa grāmata par komponisti Elgu Īgenbergu, tad gan tā nebija, viņa uz manu darbu raudzījās ar skepsi.

– Sarakstītās grāmatas neuzskaiti, bet kas ir tie labvēļi, kas tavai grāmatai palīdz nonākt pie lasītājiem?

– Domāju, ka izdevniecības ar manām grāmatām neiedzīvojas īpašos mīnusos. Rakstīšana ir dārgs hobijs. Paldies operdziedātājam Jānim Zāberam, ar viņa grāmatu es varēju nopelnīt. Pārsvarā mans honorārs ir dažas Valsts Kultūrkapitāla fonda stipendijas, un ne jau tās lielākās. Katrā gadījumā grāmatu rakstīšana nav peļņas darbs.