Zemāk par zāli, klusāk par ūdeni – acīmredzot tāds patlaban ir Tiesībsarga biroja darbinieku un pārpalikušās vadības rīcības modelis, ja lūkojas uz notiekošo šajā institūcijā. Nekādu publisku skaidrojumu, nekādas analīzes. Varbūt arī nekas nenotiek Tiesībsarga birojā – vienkārši nav priekšnieka, bet visādi citādi viss ir kārtībā? Mēģinām šķetināt situāciju ar sociologu Aigaru Freimani un Saeimas deputātu, Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sekretāru Didzi Šmitu (AS).
Atgādināsim, ka tiesībsargs Juris Jansons ceturtdien, 22. maijā, neieradās Saeimā uz tiesībsarga gada ziņojuma nolasīšanu, jo apgalvoja, ka atrodas slimnīcā. Par savu turpmāko atrašanos amatā viņš domāšot, kad būs no tās izrakstīts. Tā bija jau piektā reize, kad Jansons neierodas Saeimā, kad tiek aicināts, un neierodas it kā objektīvu iemeslu dēļ. Darba nespēja izskatās ieilgusi. Baumas par Jansona patieso “slimību” pastiprinājās, un Saeimai nu būs nopietni jādomā, kā izkļūt no situācijas, jo atlaist tiesībsargu, kurš ilgstoši ir darba nespējīgs, nav nemaz tik vienkārši.
Vienlaikus aktuāls kļūst jautājums par Tiesībsarga biroja nepieciešamību. Birojā ir 62 darbinieki, ieskaitot Jansonu un viņa vietnieci Inetu Piļāni. Ja palūkojam amatus, acīs iekrīt dažas interesantas lietas. Tā, piemēram, Pilsonisko un politisko tiesību nodaļā strādā (?) desmit juridiskie padomnieki, divas vecākās juristes un viena juriste. Gandrīz tikpat aktīva ir Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļa, kurā ir septiņi juridiskie padomnieki, četri vecākie juristi, viena juriste. Un tā tālāk.
Ko dara visi šie cilvēki? Ak, jā, pirmām kārtām - saņem algu. Ja ņem vērā, ka iestādes vadītājs Juris Jansons pērn algā saņēma mazliet vairāk nekā 92 000 eiro, iestādes gada budžets, pie visu darbinieku algām pieskaitot samaksu par apkuri, elektroenerģiju, īri utt., varētu sasniegt - baidos pat nosaukt to skaitli… Tātad - neatbildēts paliek jautājums, ko dara padomnieku padomnieki.
Kā cilvēktiesību aizstāvības mehānisms ir darbojies iepriekš, gribējām uzzināt no Olafa Brūvera, kurš no 1997. līdz 2005. gadam bija Valsts cilvēktiesību biroja direktors. Šo biroju var uzskatīt par Tiesībsarga biroja priekšteci. Atbildot uz aicinājumu parunāt, Brūvera kungs atsūtīja ziņu: “Man ir žēl par izveidojušos situāciju Tiesībsarga birojā un ceru, ka drīzumā tā tiks pozitīvi atrisināta. No manas puses komentāru nebūs.” Jā, noslēpumainības plīvurā, kas ietin Tiesībsarga biroju, īsti iederas arī Brūvera kunga noliedzošie pērļu raksti.
Aigars Freimanis uzskata, ka jebkuras iestādes jēgu nosaka tas, kādu labumu no tās var gūt sabiedrība. “Te nu rodas vesela virkne jautājumu, bet nav kam tos pajautāt,” pasmaida Freimanis. “Nē, mēs varam pajautāt pašiem Tiesībsarga biroja darbiniekiem, kuri pateiks: mēs esam izcili, mēs darām to un to. Bet kam ir adresēti viņu lēmumi, spriedumi, pētījumi, izmeklējumi? Acīmredzot tiem, kuri ir reālie lēmumu pieņēmēji: politiķiem - valdībai un Saeimai. Varētu pajautāt politiķiem kā otrajai pusei: kāds ir konkrētais labums no Tiesībsarga biroja? Visticamāk, politiķi pateiks: paldies, viņi norādīja, viņi uzsvēra, viņi aktualizēja.”
Bet no šīs divu pušu “sarunas” efektivitāti nav iespējams “pasmelt”. “Visticamāk, katras šīs puses galā atrodas kāds simttūkstošnieku kluba pārstāvis,” ironizē Freimanis. “Es runāju par tiem, kuri algā gadā saņem 100 000 eiro. Jansonam mazliet pietrūka - viņam “tikai” 92 000 eiro. Ja Latvijā vidējā alga ir ap 1400 eiro (bruto, es uzsvēršu), tātad gadā ap 20 000 eiro, ja prēmijas vēl saņem. Bet tiesībsargs saņem četrarpus reizes vairāk! Par ko? Un es to saku bez jebkādas skaudības. Kur ir šīs iestādes panākumi? Kur ir valsts panākumi? Pēdējās vietas visos rādītājos! Ņemot vērā tautas vēsturi, manī briest romantiskas atmiņas par 1905. gada revolūciju…”
Bet Freimanis runā arī par trešo pusi. Un tie ir cilvēki, kuri ir vērsušies Tiesībsarga birojā, lai meklētu tajā palīdzību, kad nav varējuši saņemt šo palīdzību citās iestādēs. “Daudzi saka: visur Eiropā ir tiesībsarga biroji, mums arī vajag. Ko tik mums nevajag… Protams, ja palīdzība ir bijusi, tad šādi biroji mazliet, mazliet sevi attaisno. Bet manī tomēr ir šaubas,” saka Freimanis.
Viņš arī apšauba esošā tiesībsarga atrašanos savā amatā, jo “tiesībsargam ir jābūt cilvēkam ar vārdu, reputāciju un ietekmi”, taču tagad viņa situācija ir “dziļā krīzē”, Freimaņa vārdiem runājot. “Atceros, sākotnēji Jansons bija skaļš, pat agresīvs, viņš nebija nekāda kukažiņa, kurā neviens neieklausās. Jansons varēja atstāt iespaidu, un viņš arī atstāja,” spriež Freimanis, “bet kas notiek tagad? Valsts nespēj pati neko izdarīt, jāvēršas pie tiesībsarga.”
Freimanis uzskata: “Valsts pārvalde ar saviem bezgalīgajiem iestāžu atvasinājumiem ir kā tāds vēzis, kas ēd nost pašu organismu. Un valdošie ir tik nevarīgi, ka neko nespēj mainīt šajā situācijā. Atceros kādu LTV raidījumu, kurā ar skumjām acīm sēdēja mūsu finanšu ministrs Ašeradens - faktiski viena no augstākajām amatpersonām - un stāstīja, kā viņš neko nevar izdarīt. Ja tu nevari, tad ej prom! Kāpēc gan Valmieras teātrī garderobē nevarētu strādāt viens solīds kungs? Visiem pasniegtu mēteļus un maigi runātu. Nenoliedzami jauks cilvēks. Bet ne finanšu ministra amatā.”
Didzis Šmits atzīst, ka Saeimas komisijā par Juri Jansonu vēl nav runāts. “Atceros, ka Jansons neatnāca uz Saeimu, kad tika aicināts. Tas bija vairākas reizes. Ja veselības stāvoklis neļauj pildīt amatu, tad - vienalga kādu iemeslu dēļ - šis amats ir jāatstāj. Nevaru apgalvot, ka baumas par alkohola pārmērīgu lietošanu ir patiesas, jo neesmu ar sveci klāt stāvējis, bet runu apjoms par šo tēmu jau ir sakrājies,” teic Šmits.
“Manuprāt, normāli funkcionējošā valsts aparātā Tiesībsarga birojs būtu lieka institūcija,” uzskata Šmits, “bet, ņemot vērā visu to birokrātisko haosu, kas valda visās jomās, šāds birojs nereti tiek uzskatīts par vienīgo glābšanas salmiņu. Tādā ziņā Tiesībsarga birojs šobrīd ir nepieciešams. Un, ja kaut kādu iemeslu dēļ konkrētā persona nespēj šo iestādi vadīt, tad tas ir ļoti bēdīgi.”
Šmits ir gatavs piedalīties diskusijā par to, vai šī institūcija mūsu valstī ir vajadzīga. “Taču šodienas pirmais jautājums ir: vadītāja maiņa. Jānomaina vadītājs, jādod viens termiņš jaunajam vadītājam, tad jānonāk līdz secinājumam par institūciju kopumā. Šobrīd tiesībsarga veselības stāvoklis neļauj pat vērtēt šo institūciju. Tiesībsargs ir cilvēks, pie kura tu vērsties, ja pats netiec galā. Bet šobrīd tu nevari pie viņa vērsties, un tas ir ļoti slikti.”
