Opozicionārs Lodziņš

Gāja uz Vāciju, attapās Francijā

Naktī viņš pie vīna pudeles vēlreiz pārdomāja dzīvi, bet tad sakrāmēja divas somas. Vienu, pilnu ar sporta inventāru iesvieda autobusā, ar kuru nākamajā rītā bija jādodas mājupceļā, bet uz pleciem uzlika otru, kurā bija sapakotas zeķes, apakšbikses, pāris krekli un bikšu pāri, kā arī zobu birste. Pirmkārt, bija pēc iespējas ātrāk jātiek prom no pilsētas, jo skaidrs, ka nākamajā dienā viņu sāktu meklēt. Rodžers devās uz dzelzceļa staciju. Bija agrs rīts un biļešu kases vēl nestrādāja, tādēļ nācās izmantot biļešu automātu. Uzdevums nebija no vieglajiem, jo svešvalodu bagāžā viņam mētājās pa trim vārdiem angļu un vācu mēlē. Tomēr pēc pusstundas ar biļeti rokā un atlikušajiem divdesmit Šveices frankiem viņš jau sēdēja vilcienā uz Berni.

Ieradies galvaspilsētā, Rodžers aizmiga uz soliņa terasē, bet, pamodies secināja, ka apkārt jau saauguši galdiņi un kafejnīcu sāk ieņemt pirmie apmeklētāji. Par pēdējo naudu izdevās sazvanīt mātes brālēnu Amerikā un sarunāt, lai viņam rezervē viesnīcu līdz pirmdienai, kad plānots doties uz ASV konsulātu. Citas alternatīvas tobrīd nav bijis. Bet pirmdien viņš saprata, ka Amerika viņu ar atplestām rokām vis negaida. Labi, ka konsulātā vismaz ļāva vēlreiz sazvanīties ar radiem, kuri ieteica doties uz Rietumvācijas pilsētu Freiburgu, kurā atrodas Daugavas Vanagu īpašums. Konsulātā viņam iedeva adresi un novēlēja laimīgu taciņu.

Bet pateikt ir vieglāk nekā izdarīt. Piecu dienu ilgais ceļojums uz Freiburgu sākās ar braucienu pa zaķi uz Bāzeli, kas atradās Šveices, Rietumvācijas un Francijas robežu krustpunktā. Robežas tolaik vēl nebija atvērtas un tika stingri kontrolētas, tādēļ radās problēma - kā iekļūt Vācijā? Brīdi minstinājies, Rodžers sadabūja bukletu ar pilsētas karti, lai noskaidrotu, kurā virzienā ir viņa ceļa mērķis. Taču, nogājis dažus kilometrus līdz piepilsētai, viņš atģida, ka atrodas nevis Rietumvācijā, bet gan Francijā. Izmisums sāka pieņemties spēkā. Netālu izdevās saskatīt kravas automašīnu stāvlaukumu un prātā iešāvās doma - jāsameklē kāds PSRS pilsonis un jālūdz palīdzība. Bet pēc mirkļa apziņā uzpeldēja arī šīs idejas negatīvais scenārijs. Ja nu biedrs par mani izlems noziņot PSRS konsulātam, būs dimbā.

Sakopojis atlikušās apņēmības rezerves, Rodžers aizklīda līdz Reinai, kuras otrā pusē jau bija redzami Rietumvācijas karogi. Abās pusēs franču un vācu muitnieki, bet pa vidu tilts, kas domāts tikai transportam, ne gājējiem. Tumsas iestāšanos viņš sagaidīja paslēpies blakus esošajos krūmos, tad paķēra plecos somu un devās pretī nezināmajam. Tilts tobrīd bija pilns ar automašīnām, bet Rodžers, seju savilcis nekaitīga vientiesīša grimasē, soļoja pāri tiltam un garām vāciešiem, kuri ceļiniekam pat nepievērsa uzmanību. Taču vēlāk, nakts vidū dzelzceļa stacijā apjukušo un bezmērķīgi klīstošo puisi vācu muitnieki tomēr ievēroja.