Krievija briest pārmaiņām

 
©F64

Ar virsrakstā teikto nav jāsaprot, ka šīs pārmaiņas Krievijā tūlīt, tūlīt iestāsies. Visticamāk, tās būs jāgaida vēl pietiekami ilgi, taču nevar nepamanīt, ka dziļi tautas apziņas dzīlēs gruzd neapmierinātība un šur tur starp sūnām spraucas varai draudīgas dūmu strēlītes. Šodien Krievijā valsts svētki – Krievijas diena (1990. gada 12. jūnijā Krievijas (vēl kā PSRS savienotās republikas) parlaments pieņēma deklarāciju par valstisko suverenitāti), taču šie svētki mūsdienās tiek vērtēti visai divdomīgi, jo cieši saistās ar Jeļcinu un PSRS sabrukumu, kas abi šodienas Krievijā ir negatīvi ietonēti jēdzieni.

Brīdī, kad lasāt šīs rindas, atrodos Maskavā, kur šodien paredzēti ne tikai svētku pasākumi, bet arī Krievijas galvenā, faktiski vienīgā īstā opozicionāra Alekseja Navaļnija rīkotā protesta demonstrācija pret korupciju valstī. Šādas demonstrācijas paredzēts rīkot vairāk nekā 200 (!) Krievijas pilsētās, radot šiem svētkiem īpašu vēsturisku nozīmi.

Lai arī činavniecības (ierēdniecības) koruptīvā būtība Krievijā nekad nav bijusi sabiedrības īpaši nosodīta, tagad šī tēma aktualizējusies, jo zudušas nekaunības un zagšanas mērogu robežas. Pat Krievijas lepnuma - kosmodroma Vostočnij - būvstrādniekiem netiek izmaksātas algas, jo piešķirtā nauda, kamēr nonākusi no pašas augšas līdz apakšai - strādniekiem, pa ceļam nozagta. Cita lepnuma, futbola stadiona Zenit-Arena būvniecībā izmantoti ziemeļkorejiešu vergi, jo nauda šī pasaules dārgākā stadiona būvniecībai noklīdusi dažādu politbiznesmeņu un viņu draugu kabatās.

Tā kā jau vairākus gadus reālie ienākumi vairumam Krievijas iedzīvotāju nepieaug, Putina, Medvedeva un viņu draugu jaunbūvējamās pilis desmitiem un simtiem miljonu eiro vērtībā izraisa pieaugošu sašutumu vienkāršajos cilvēkos. Līdz šim daudzi uz dažādām nelikumībām un Krievijas jauno kņazu kastas greznību pārmērībām raudzījās caur pirkstiem, sirdsmieram klausoties TV stāstus par Krievijas varenības atdzimšanu, par celšanos kājās pēc ilgās stāvēšanas uz ceļiem un tamlīdzīgas pašapziņu vairojošas vakara pasaciņas, taču tagad, pateicoties mazo lidaparātu dronu iespējām, visas šīs (patiesībā stipri bezgaumīgās) pilis tiek uzfilmētas un ar sulīgiem komentāriem publiskotas internetā. Pēc šo publikāciju apskates cilvēkam jau pavisam citādi ausīs skan Medvedeva slavenais teiciens - naudas nav, bet jūs tur turieties. Tauta redz, ka valstij naudas cilvēkiem nav, taču jaunajam nomenklatūras krējumam valsts nežēlo miljardus.

Krievijas sabiedrībā pamazām norimst Krimas radītā patriotiskā eiforija un izgaist Putina dievišķās varonības oreols. Arvien vairāk cilvēku aiziet no telepropagandistu uzkonstruētās paralēlās realitātes un atgriežas reālajā pasaulē, kur Krievija ir tehnoloģiski atpalikusi un pārējai pasaulei nepievilcīga vieta. Neviens īpaši uz dzīvi Krievijā neraujas un Krieviju kā paraugu, kam līdzināties, neliek. No šīs atskārsmes, vismaz zemapziņas līmenī, neizbēgt pat dedzīgākajiem putinistiem, lai arī ko viņi sev necenstos iestāstīt.

Tajā pašā laikā skaidrs, ka Putins ir izveidojis politiski represīvu sistēmu, kurā mierīga varas pāreja demokrātiskā ceļā nav iespējama. Navaļnijam (tāpat kā jebkuram citam Kremļa neakceptētam kandidātam) nākampavasar paredzētajās prezidenta vēlēšanās nav izredžu. Šādas sistēmas galvenie trūkumi ir divi. 1) Ja nav atgriezeniskās saites un vietu varas hierarhijā nosaka nevis darbi, bet gan lojalitāte (uzticība vadonim), tad pieaug sistēmā pieļauto kļūdu skaits, kurām uzkrājoties sākas neatgriezeniski sistēmas bojājumi. 2) Ja tautai nav iespējas kanalizēt savu neapmierinātību un tā paliek sabiedrības iekšienē, tad tas draud ar nekontrolējamu sprādzienu.

Lai cik ilgi Putins valdītu, vēsturiskā ziņā tas būs tikai mirklis. Nav šaubu, ka Krievija atgriezīsies uz normāla civilizācijas attīstības ceļa. Šodienas Navaļnija rīkotās demonstrācijas ir kārtējais mēģinājums samazināt plaisu starp reālo laiku, kurā dzīvo pasaule, un to iedomāto 20. gadsimta pirmās puses izpratni par lietām, kas valda Putina un viņa domubiedru galvās. Pēc šo demonstrāciju apmēra un varas iestāžu reakcijas uz tām varēsim spriest, kāds ir iekšējais spiediens Krievijas sabiedrībā un ko varam gaidīt jau tuvākajā nākotnē.