Pētnieks: pašreizējās Baltā nama vērtības pamatīgi iedragā ASV un Eiropas attiecības

Tas, kādas vērtības pārstāv pašreizējā Baltā nama administrācija, pamatīgi iedragā ASV un Eiropas attiecības, intervijā LETA atzīst Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks, Analītikas un vadības grupas "PowerHouse Latvia" direktors Mārtiņš Vargulis. Analizējot ASV jauno Nacionālās drošības stratēģiju, par kuru jau sajūsmā izplūdis Kremlis, Vargulis norāda, ka tā ir pagrieziena punkts tajā, kā ASV redz starptautisko drošības sistēmu un savu lomu tajā. Ar šo dokumentu ASV pasaka, ka tā vairs nebūs globālā policiste.

Vairāki starptautisko domnīcu analītiķi, kā arī vairāki Eiropas valstu līderi ir izteikuši, ka ASV jaunā Nacionālās drošības stratēģija ir radikāls un bīstams dokuments, kā arī norādījuši, ka tā ir iejaukšanās Eiropas iekšējās lietās. Kā jūs vērtējat šo dokumentu no ASV un Eiropas attiecību skatupunkta?

Tas ir ļoti būtisks dokuments un pagrieziena punkts tajā, kā ASV redz starptautisko drošības sistēmu un savu lomu tajā. Starptautisko drošības arhitektūru, kas tika radīta pēc Otrā pasaules kara un Aukstā kara beigām, veidoja ASV, un tai kopā ar Eiropu ir bijušas vienādas intereses, vienota vērtību izpratne un vienots redzējums, kā veidot attiecības ar citām valstīm. Izmaiņas ASV nostājā sākās jau ar ASV viceprezidenta Džeimsa Deivida Vensa runu Minhenes Drošības konferencē šā gada sākumā.

Tas, kādas vērtības pārstāv pašreizējā Baltā nama administrācija, pamatīgi iedragā ASV un Eiropas attiecības. Tas nav tikai spēriens, lai mudinātu Eiropu ieguldīt vairāk savā aizsardzībā, sakot, ka tā ir paļāvusies tikai uz amerikāņu drošības spilvenu, kas ir tiesa. Jaunā stratēģija piedāvā pilnīgi citas vērtības un skatījumu, kāda ir ASV un Eiropas civilizācija. Dokumentā tiek runāts par Eiropas civilizācijas "iznīkšanu", ka pēc 20 gadiem tā būs pilnīgi citāda.

Ar šo dokumentu ASV pasaka, ka tā vairs nebūs globālā policiste. Tā ir atgriešanās pie Monro (piektais ASV prezidents Džeimss Monro) doktrīnas, uz kuru stratēģijā ir arī atsauce. Monro doktrīnas uzstādījums bija vienkāršs: Eiropa nejaucas ASV interešu zonā - Ziemeļamerika un Dienvidamerika, bet Amerika nejauksies Eiropas lietās. Monro doktrīna definēja, ka ASV galvenās drošības intereses ir tās kaimiņvalstīs jeb tuvu tām.

To pašu atspoguļo arī jaunā drošības doktrīna, pasakot, ka ASV nav gatava iesaistīties citos reģionos, piemēram, Eiropā, nodrošinot savu bruņoto spēku klātbūtni vai finansiālus un militārus ieguldījumus. Tajā pašā laikā dokuments pasaka, ka nākotnes lielā ģeopolitiskā cīņa notiks Indijas Klusā Okeāna reģionā, un Ķīna ir apdraudējums numur viens. Ķīna tiek definēta kā primārais apdraudējums ASV nacionālajām drošības interesēm, kas izpaužas galvenokārt ekonomiski.

Daudzi analītiķi izsaka izbrīnu, ka ASV vairs neuztver Ķīnu kā militāru apdraudējumu, tā vietā stājušās bailes no Venecuēlas narkotirgoņiem.

Jā, Ķīna pamatā tiek uztverta nevis kā drošības, bet ekonomisks apdraudējums. Un tas Trampa izpratnē ir visbūtiskākais apdraudējums. Atcerēsimies, kā Tramps pamatoja drošības garantijas Ukrainai vēl pirms visiem miera plāniem - ar vienošanos par derīgajiem izrakteņiem, kas nozīmē, ka Ukrainā būs ASV biznesa intereses. Kādas labākas garantijas jums vēl nepieciešams nodrošināt?

Stratēģijā ir atsauce, ka Ķīna ir dubultojusi savu tirdzniecības bilanci ar lielāko daļu pasaules valstu, kas tiek uztverts kā būtiskākais izaicinājums ASV. Dokumentā netiek minēts, ka tuvotos militāra konfrontācija ar Ķīnu vai Krieviju, šīs valstis tiek uzlūkotas tikai no biznesa perspektīvas.

Arī ES vājums tiek pamatots ar to, ka 1999. gadā no kopējā pasaules IKP tā veidoja vairāk par 20%, taču pašlaik tie ir vien 14%. Trampa skatījumā bizness nosaka politiku, taču mēs dzīvojam ģeopolitiskos apstākļos, kad tas ne vienmēr atbilst patiesībai.

Pēc stratēģijas spriežot, ES, kas ir 27 valstu sabiedrība, kuras iedzīvotāju skaits pārsniedz ASV, tomēr netiek uzskatīta par globālu spēlētāju. Kāpēc tā?

Pirmkārt, un galvenokārt, Trampam ES fenomens nav saprotams, jo viņš raugās caur lielvaru perspektīvu. Tramps arī pie sevis vizītēs ir aicinājis ne jau ES, bet konkrētu valstu līderus, kuriem viņa ieskatā ir vara. Tramps netic pārnacionālām institūcijām, ASV no vairākām arī ir izstājusies, piemēram, no Parīzes klimata nolīguma.

Vai Trampa neticība pārnacionālām institūcijām attiecas arī uz NATO?

Mazākā mērā, jo ASV tajā ir vadošais spēlētājs. Taču NATO Tramps saskaras arī ar izaicinājumiem, jo ne viss notiek pēc viņa prāta, tostarp arī attiecībā uz palīdzības sniegšanu Ukrainai. Trampa izvēlīgums, ar ko viņš runās un ar ko nē, ietekmē gan transatlantisko, gan ES vienotību. Vienkārši izsakoties, ja Trampam patīk Itālijas premjerministre, viņš runā ar viņu, tāpat kā viņam patīk spēlēt golfu ar Somijas premjeru. Tā nav nostāja, ka ASV ar ES ir vienotas kopējas vērtības. Līdz ar to Tramps vēl vairāk veicina atgriešanos pie lielvaru cīņām.

Vai pašreizējai ASV administrācijai svarīgāks ir jebkāds darījums, kura rezultātā tiek panākts miers, nevis tāds miers, kurš ir taisnīgs un respektē starptautisko kārtību?

Trampam ir vēlme pasludināt kārtējo miera līgumu, kuru viņš ir panācis un noslēdzis, un mazāk svarīgi, kas šajā plānā rakstīts. Svarīgākais ir "dīls". Tramps sevi pozicionē kā vienošanās lielmeistaru. Likumsakarīgi, ka vairāki no viņa pašpasludinātajiem miera līgumiem nestrādā, piemēram, Taizemes un Kambodžas gadījums. Vai mēs tiešām ticam, ka starp Indiju un Pakistānu ir ilgstošs miers? Vai Serbijas-Kosovas, Armēnijas un Azerbaidžānas līgumos ir atrisināti karu cēloņi? Uzspiežot ekonomisko varu, ir rasts īstermiņa risinājums, kas nestrādās ilgtermiņā.

Ko Eiropai nozīmē tas, ka ASV jauno stratēģiju ar sajūsmu uztver Kremlis, pasludinot, ka abām šīm valstīm ir kopējas vērtības? Kādas tam ir sekas?

Būtiskas. Skaidrs, ka Krievija šo situāciju izmanto savā labā. ASV stratēģijā rakstītais, ka Eiropa piedzīvo iznīkšanu (erasure), ir medusmaize Krievijai. Tā savu ideoloģiju būvē uz tā, ka tā ir konservatīva iepretī Eiropas liberālajām vērtībām. Tā ir pret iekļaujošu sabiedrību. Krievijas ideoloģijas pīlāri ir baznīca, konservatīvisms un pašpietiekamība. Arī ASV viceprezidents Venss Minhenē Eiropai pārmeta pārlieku lielu atvērtību pasaulei, aicinot to norobežoties. Tāds līdz šim nekad nav bijis Eiropas un ASV uzstādījums, īpaši pēc Aukstā kara beigām. Līdz ar to vērtību izpratnē Krievijai un ASV ir zināmas līdzības.

Vai tam sekos kādas izmaiņas saistībā ar ASV iesaisti NATO?

Jā. Mēs jau redzam praktiskas darbības, piemēram, ASV izvāc savu karaspēku no Eiropas, konkrēti Rumānijas. Domāju, ka šādus paziņojumus, ka ASV izvāc savu karaspēku no kādām ES valstīm, mēs nākotnē vēl dzirdēsim. Tas ir ļoti riskanti. Kad Konradam Adenaueram jautāja, cik karavīru jums vajag, lai atturētu PSRS no iebrukuma, viņš atbildēja, ka vienu Amerikas karavīru ar ģimeni un karogu. Eiropa negrib karot, bet atturēt. Amerikas karavīru klātbūtne ir labākā Kremļa atturēšana. ASV karaspēka izvākšana var Kremlī radīt dažādus maldīgus aprēķinus, ka nebūs palīdzības.