Edgars Rinkēvičs: "Diplomātija ir maratons"
Saruna ar ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču par Rīgas samita rezultātiem, tikšanos ar Baltkrievijas prezidentu, par ES stratēģiju attiecībās ar Krieviju, kā arī par to, vai ministrs personiski piedalīsies gaidāmajā Eiropraidā 2015.
– Austrumu partnerības samits Rīgā bija mūsu EP prezidentūras kulminācijas punkts. Kādas jaunas iezīmes šis samits parādīja?
– Pirmā iezīme, kas nebija tik jūtama iepriekšējos trijos samitos, bija tā, ka ir daudz vairāk viedokļu dažādības starp pašiem partneriem. Esam pieraduši, ka ir ES un partneru grupa. Tagad teritoriālās vienotības jautājumi un kā tos atspoguļot vienā vai otrā paragrāfā, jautājumi par kopējo nostāju saistībā ar notikumiem Ukrainas austrumos, arī par to, cik tālu runāt par brīvās tirdzniecības līgumu iedzīvināšanu, un attiecīga dialoga nepieciešamību ar Krieviju vairāk tika diskutēti starp partneriem nekā starp ES un partneriem. Tā ir jauna iezīme. Otra lieta, ka bija jūtams Krievijas Federācijas spiediens uz atsevišķiem partneriem gan politiski, gan ekonomiski par to, kādai jābūt Rīgas deklarācijas [satura] valodai. Lai arī izskanēja dažādas spekulācijas, Rīgas samita deklarācija nav vājāka par iepriekšējām, un ES apliecināja gatavību turpināt darbu ar saviem Austrumu partneriem arī tālāk. Taču tas tiks darīts ar daudz individuālāku pieeju.
– No praktiskā viedokļa svarīgs jautājums Ukrainai un Gruzijai bija bezvīzu režīma ieviešana ar ES. Kad tas varētu tikt ieviests?
– Ja Ukraina un Gruzija pabeidz visus savus mājasdarbus, kas ir saistīti gan ar likumu bāzi, gan tehniskiem jautājumiem, un būs pozitīvs EK atzinums, tad 2016. gads ir absolūti reāls termiņš.
– Starp partnerības valstīm savdabīgā situācijā atrodas Baltkrievija. Jūs esat viena no tām retajām ES oficiālajām amatpersonām, kas pirms samita tikās ar Baltkrievijas prezidentu Aleksandru Lukašenko.
– Patiešām biju viens no pirmajiem ES ārlietu ministriem, kurš apmeklēja Minsku un tikās gan ar Baltkrievijas ārlietu ministru, gan prezidentu. Pēc zināma attiecību pasliktināšanās perioda, kas iestājās pēc 2010. gada decembra notikumiem Minskā, tā bija pirmā tāda līmeņa vizīte. Ar Baltkrievijas pusi jau labu laiku runājam par attiecību normalizāciju. Ja raugāmies uz to kā uz ES stratēģisko mērķi, tad nav mums mērķa Baltkrieviju «pārvilkt savā pusē». Tā ir absolūta Baltkrievijas izvēle, kādu veidot savu iekšējo un ārējo politiku.
– Vai sarunās ar Baltkrievijas prezidentu tika skarts jautājums par viņa personisku ierašanos Rīgā?
– Jau februārī viņš skaidri paziņoja, ka Rīgas samita apmeklēšana nav viņa pašmērķis. Viņa galvenais uzdevums ir, lai Baltkrievijas un ES dialogs attīstītos pozitīvā gultnē. Manas vizītes laikā Minskā man bija ļoti daudz jautājumu no žurnālistiem – vai esmu atvedis ielūgumu, kur ir aploksne? Tajā brīdī ielūgumu pat vēl nebija, un mēs realizējam ierasto praksi, ka ielūgumi tiek nosūtīti katrai partnervalstij un par tās dalības līmeni lemj pati šī valsts. Ja jūs palasāt Baltkrievijas puses vērtējumu par Rīgas samita rezultātiem, domāju, ka mums šo labvēlīgās sadarbības gaisotni ir izdevies noturēt. Tas nenozīmē, ka mēs nerunāsim arī turpmāk par lietām, kas satrauc ES, piemēram, politisko brīvību ierobežošana.
– Kāda, jūsuprāt, bija saruna no cilvēciskā viedokļa, un kādu iespaidu prezidents atstāja – cik lielā mērā saruna bija atklāta un cik diplomātiski piesardzīga?
– Ņemot vērā diplomātisko etiķeti un praksi, no manas puses nebūtu korekti atklāt visu sarunas saturu, bet gribētu teikt, ka saruna norisinājās ļoti atklāti, mēs nebaidījāmies runāt par sensitīvām tēmām – politiskajām brīvībām un politieslodzītajiem, runājām gan par attiecībām ar ES, gan savstarpējām attiecībām. Mēs arī apspriedām situāciju Ukrainā. Mums var atšķirties uzskati par dažiem iekšpolitiskiem jautājumiem, kuri katrai no pusēm var likties nepieņemami, bet es redzēju, ka uz atsevišķiem jautājumiem – par situāciju Ukrainā, par sadarbību ar ES – Baltkrievijas prezidents skatās visnotaļ reālistiski un konstruktīvi. Neslēpsim, mēs tiešām augstu vērtējam to lomu, kādu Baltkrievija ir spēlējusi kā vidutāja, kā vieta, kur notika jau divas Minskas formāta sarunas.
– Baltkrievijas prezidents ilgāku laiku atradās spēcīgā diplomātiskā izolācijā. Vai ir indikācijas, ka šī izolācija varētu tikt pārrauta un Lukašenko tiktu vairāk iesaistīts Eiropas politiskajā procesā un vidē?
– Negribētu nodarboties ar prognozēm, kā būs, ja būs. Gribētu tikai teikt, ka stājos ārlietu ministra amatā 2011. gada oktobrī, kad Baltkrievijas un ES attiecības lielā mērā atradās zemākajā punktā. Atceros 2012. gada pavasari, kad tika nopietni diskutēts par ekonomiskām sankcijām, melnā saraksta paplašināšanu, un mēs kā tuvākais kaimiņš daudz darījām, lai līdzsvarotu dažādu valstu vēlmi piemērot šīs sankcijas kā atbildi uz 2010. gada demonstrāciju izklīdināšanu un politieslodzīto parādīšanos. Mēs centāmies atrast pareizo līdzsvaru, lai šo sankciju apjoms būtu samērīgs un neradītu problēmas mums un ES kopumā. Jau 2013. gada pavasarī uzņēmāmies iniciatīvu un es pats biju Vitebskā tikties ar toreiz jauno Baltkrievijas ārlietu ministru Vladimiru Makeju, lai atsāktu politisko dialogu. Politieslodzīto skaits ir samazinājies, bet viņi vēl ir, un mums jāsaprot, ka tālāka attiecību normalizēšana noteikti ietver šo politieslodzīto jautājuma risināšanu. Tas, vai Lukašenko kungs varētu ierasties kādā vizītē, lielā mērā ir atkarīgs no viņa. No tā, cik lielā mērā viņš un Baltkrievija ir gatava virzīties pa šo attiecību ar ES normalizācijas ceļu. Jebkurā gadījumā mums ir radusies laba bāze, lai šis dialogs attīstītos visos līmeņos, bet vēl ir problēmas, kuras ir būtiskas kolēģiem daudzās dalībvalstīs.
– Mēs esam kaimiņi, mums ir nozīmīga ekonomiskā sadarbība, un līdz ar to esam ieinteresēti sadarbībā. Vai valstis, kurām Baltkrievija ir tikai tāda dīvaina valsts, kurā valda, kā mēdz teikt, «Eiropas pēdējais diktators», nebremzē šo tuvināšanos?
– Nē. Kad biju Vitebskā, turp devos ar ES kolēģu atbalstu un pēc tam gandrīz visus apzvanīju, izstāstot par vizītes rezultātiem. Tas veidoja pamatu, lai atjaunotu dialogu. Tajā pašā laikā ir šie principiālie jautājumi, kuri nekur nepazūd. Mēs nevaram sagaidīt milzu lēcienus Baltkrievijas pusē tajā vai citā jautājumā. Varbūt kādam var šķist, ka diplomātijā vienai vizītei ir jāatnes mega panākumi. Diplomātija nav sprints, diplomātija ir maratons. Tā ir ļoti pacietīga un darbietilpīga profesija, kur, lai sasniegtu minimumu, bieži vien ir jāstrādā mēnešiem un pat gadiem.
– Krievija cenšas radīt iespaidu, ka ES ir sašķelta attiecībā uz to, kā izturēties pret tās politiku. Cik lielā mērā ES politika attiecībā uz Krieviju ir konsolidēta, un vai ir pamats šiem Krievijas centieniem?
– Gribētu atgādināt, ka līdz šim ES savos lēmumos un lēmumu izpildē ir bijusi vienota. Domāju, arī turpmāk mēs redzēsim, ka esam vienoti. Cita lieta, ka esam 28 dalībvalstis. Mēs šeit daudz runājam par notikumiem Ukrainā, par Baltkrieviju, par Austrumu partnerību, un tas ir normāli, jo tas skar mūsu politiskās un ekonomiskās intereses. ES dienvidu valstis šobrīd ir ļoti nobažījušās par situāciju ap Vidusjūru. Migrācija, terorisms, Islāma valsts, Lībija – tie ir jautājumi, kas ir ļoti nopietni. Šo jautājumu aktualitāte un svarīgums katrai valstij ir atšķirīgs, un negribētu teikt, ka Austrumu reģiona problēmas ir svarīgākas nekā Dienvidu problēmas. Abi reģioni ir vienlīdz bīstamā situācijā un vienlīdz apdraud ES drošību, katrs savā, atšķirīgā veidā. Tāpēc bieži vien diskusijas – vai tā ir Lībija, situācija Ukrainā vai attiecības ar Krieviju – sākas ar ļoti dažādiem viedokļiem, bet beigās pēc garām diskusijām spējam panākt kopīgu viedokli. Dažiem ir vilšanās, kāpēc nav pietiekami stingras nostājas, bet citiem tieši otrādi. Galvenais ir tas, ka spējam nonākt pie kopsaucēja. Krievijas propagandas mašīna ikvienu viedokļu dažādību cenšas pasniegt kā ES vienotības beigšanos. Nu nav šī vienotība beigusies.
– Vai pēdējā gada laikā Eiropas politiskajā vidē ir mainījusies izpratne par Krievijas politiku un Putinu?
– Jā. Neapšaubāmi.
– Pēc Krimas aneksijas bija iespaids, ka Rietumos vispār nesaprot, kas notiek.
– Sākumā, patiesību sakot, bija šoks. Jau Viļņas samitā bija lielā drāma – parakstīs Ukraina asociācijas līgumu vai ne. Nedēļu pirms samita Ukrainas prezidents Janukovičs paziņoja, ka neparakstīs. Tad tomēr beigu beigās parakstīja. Braucot projām no Viļņas, diez vai kāds varēja iedomāties, ka Ukrainas sabiedrībā notiks tādi procesi, kas novedīs pie Maidana, Janukoviča krišanas un tālākajiem notikumiem. Neviens tobrīd nevarēja iedomāties, ka 21. gadsimtā ir iespējama prettiesiska Krimas aneksija, pilnībā ignorējot starptautisko tiesību normas un slēgtos līgumus, sākot ar Budapeštas memorandu un beidzot ar divpusējiem Krievijas un Ukrainas līgumiem. Sākotnējā reakcija bija vienkārši šoks. Demokrātiskās sabiedrībās zināma attieksmes pārvērtēšana prasa laiku. Pārvērtēšana beidzās, un parādījās izpratne, ka esam nonākuši gluži jaunā, negribas šo nodrāzto terminu lietot, bet labāku nevaru atrast, ģeopolitiskajā realitātē, pēc Malaizijas boeinga notriekšanas. Līdz tam bija sarunas – jā, nu Krimas neatzīšanas politika, notikumi Ukrainas austrumos, bet tas ir tālu, jāskatās, kam tur īsti taisnība, utt. Tajā brīdī, kad bojā gāja ļoti daudz ES un citu valstu pilsoņu, notika šis psiholoģiskais lūzums un parādījās sapratne, ka mums ar Krieviju laikam vairs nekad nebūs tādas attiecības, kādas tās bija pirms Krimas aneksijas un notikumiem Ukrainā. Kādas būs šīs attiecības, tas joprojām ir diskusiju jautājums.
– Vai ES ir izstrādāta stratēģija, kādā veidā turpināt attiecības ar Krieviju?
– Sāk veidoties zināma vienprātība, kādai ir jābūt ES stratēģijai attiecībās ar Krieviju. Tā nav noformulēta kādā oficiālā dokumentā. Jau šobrīd ir pilnīgi skaidrs, ka ir jāiesaistās dialogā ar Krieviju par visdažādākajiem pasaules politikas jautājumiem un tas ir jāturpina, lai cik neproduktīvs tas dažreiz liktos. Jāmācās no vēstures, kur 1. pasaules karš savulaik izcēlās, jo šāda dialoga starp tā laika spēlētājiem nebija nemaz. Vienlaikus ir skaidrs, ka bez spiediena mehānisma, atturēšanas mehānisma iztikt nevar. Plašākā, arī NATO kontekstā, runājot, šis atturēšanas elements ir NATO klātbūtne Austrumeiropā, kas parāda, ka ir noteiktas līnijas, kuru pārkāpšana būs ļoti, ļoti dārga. Tāpēc šeit ir pastāvīgas karaspēka mācības.
– Mēs bieži pieminam NATO 5. pantu, bet tā piemērošana var notikt, tikai visām NATO dalībvalstīm panākot vienprātību. Ja kaut viena dalībvalsts iebilst, tad šis pants netiek iedarbināts. Vai nepastāv bažas, ka militāra apdraudējuma gadījumā NATO var iestigt garās diskusijās un mēs palikt vieni?
– Gribētu uzsvērt, ka pašreizējā situācijā, kad šeit atrodas mūsu sabiedroto spēki, tiešu militāro apdraudējumu nav. Ja tīri teorētiski rīt kāds mēģinātu, no vienalga kuras puses, šķērsot robežu, tad šie spēki varētu atbildēt. Mēs esam pieraduši pie klasiskā 5. panta, pie situācijas, kāda bija pēc 2. pasaules kara, kad NATO veidojās. Kopš pagājušā gada notiek darbs, lai 5. pantu spētu piemērot arī hibrīdkara apstākļos, kad nav tik skaidri nodalīts – te nāk iekšā tanki vai lido lidmašīnas; kad parādās zaļie vīriņi, notiek kiberuzbrukumi un tamlīdzīgi. Par to tika spriests Velsas samitā, un ir dots uzdevums sagatavot reaģēšanas paketi šādiem gadījumiem. Man nav nekādu šaubu, ka 5. panta efektivitāte gadījumā, ja tiktu pārkāpta mūsu valsts suverenitāte, būs pietiekama. Visas NATO dalībvalstis ir skaidri apliecinājušas, ka saprot šo situāciju. Man daudzi kolēģi ir teikuši, ka viņi nekādā gadījumā nevarētu militāri atbalstīt Ukrainu, jo tā nav NATO dalībvalsts, bet Baltijas valstu drošība viņiem ir absolūts solidārs pienākums, tāpēc šeit mācībās piedalās ļoti dažādu valstu karavīri, tajā skaitā no dienvidvalstīm. Tomēr neaizmirsīsim arī paši savu atbildību. Tas ir stāsts par 2% aizsardzības izdevumu no IKP. Arī mūsu bruņotajiem spēkiem ir jābūt spējīgiem cīnīties. Nevar dzīvot ar izjūtu, ka mums viss pienākas – NATO spēki, ES nauda, visa veida atbalsts – un mums nekas par to nav jādod pretī, jo esam tādi mazi, neaizsargāti un ar ļoti grūtu vēsturi.
– Šis pretī došanas jautājums parādās arī saistībā ar bēgļu kvotu problēmu.
– Manuprāt, šis nav labākais bēgļu problēmas risinājums. Ļoti daudzām valstīm ir nopietnas pretenzijas, un tās ir kategoriski pret šīm obligātajām kvotām. Obligātums šeit nepalīdzēs, un tas ir diezgan neefektīvs piedāvājums, jo lielākajai daļai no šiem bēgļiem galamērķis nav Baltijas vai citas Austrumeiropas valstis. Viņu galamērķis ir Skandināvija, Lielbritānija, Francija, Vācija. Pat, ja viņus šeit izvietotu, mēs nevarēsim viņiem liegt pārvietošanās brīvību ES ietvaros, jo tas būtu pretrunā ar ES pamattiesībām. Nedomāju, ka šis priekšlikums tādā redakcijā kā tagad tiks pieņemts, jo ļoti daudzām valstīm ir nopietni iebildumi.
– Kā šo jautājumu risināt, jo skaidrs, ka bēgļu plūsma nemazināsies?
– Ir pilnībā jāmaina ES imigrācijas politika. Uzņemot šos bēgļus, mēs neatrisinām pamatcēloni, kurš ir Lībijā, Āfrikā, visa Subsahāras reģiona nestabilitātē.
– Tūlīt Rīgā notiks Eiropraids 2015. Vai tajā piedalīsieties?
– Es šajā laikā atradīšos ļoti tālā (Fidži, Jaunzēlande, Austrālija) komandējumā, pārstāvot ES. Kas attiecas uz Eiropraidu, tad gribētu aicināt visus – gan gājiena dalībniekus, gan tos, kuriem tas nepatīk – būt savstarpēji saprotošiem un iecietīgiem. Gribu cerēt, ka Latvija sevi parādīs kā augstākās raudzes ES valsts, kur visi viedokļi tiek cienīti un nav nekādas agresijas.