NEPLP inertums – neprofesionalitāte vai drauds valsts drošībai?

„Aukstā kara” laiki atgriežas – tā šodien vaimanā daudzi mūsu politiķi, gluži kā no letarģiskā miega pamodušies, neaptverot, ka šis „aukstais karš”, kas vērsts pret mūsu valsti, nav rimies ne brīdi kopš tā laika, kad atkarojām savu neatkarību.

Notikumi Ukrainā ar savu skarbumu un relatīvo tuvumu Latvijas robežām beidzot atvēruši nevienas vien acis – šis ideoloģiskais karš nav tikai varenās kaimiņvalsts rotaļas starptautiskās politikas telpā, tas jebkurā brīdi var pāraugt reālā darbībā un novest pie Latvijas valstiskuma likvidācijas. Tādēļ atliek vien brīnīties par to bezatbildības pakāpi, ar kādu līdz šim valdošie politiskie spēki izturējušies pret valsts informatīvās telpas pārraudzīšanu un attīstību - pie kam nevis ieviešot prastu cenzūru vai voluntāri diktējot kādus ideoloģiskus priekšrakstus, bet gan patiešām ilgtermiņā strādājot kvalitatīvas un vispusīgas informācijas aprites nodrošināšanā, kas atvertu visus Latvijās mītošos iedzīvotājus.

Noteicošā loma šajā darbā ir Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei, kuras tiešajos pienākumos ietilpst raidošo mediju darbības uzraudzība un attīstība. Pēc manas visdziļākās pārliecības, ne iepriekšējās uzraudzības institūcijas, ne NEPLP tās pašreizējā sastāvā ar šie pienākumiem galā netiek. Vēl vairāk – atsevišķas pazīmes uzrāda tādu neprofesionalitātes un savādas nekompetences līmeni, kas, ņemot vērā atsevišķu padomes locekļu izglītību, liek aizdomāties, vai tikai informatīvas telpas attīstības lēnā gaita nav apzinātu darbību rezultāts? Paanalizēšu vien publiski redzamos faktus.

Tikai pirms trim mēnešiem, kad Krievijas algotņu zābaki jau mīdija neatkarīgās Ukrainas zemi, mūsu NEPLP pēkšņi pamanīja, ka atsevišķi Krievijas kanāli ir „tenendenciozi, neobjektīvi un nodarbojas ar kara propogandu”. Interesanti, ka mūsu mediju uzraugi to ieraudzīja vien tad, kad tieši no sabiedrības puses arvien noteiktāk sāka izskanēt prasības par pretsparu Krievijas paustajai propogandai. Tad NEPLP, gan pēc ilgas ministināšanās un nespējas paust pat puslīdz kompetentu viedokli par iespējamo ideoloģisko pretdarbību, pēkšņi izšķirās par „varonīgu soli” un ierobežoja viena Krievijas TV kanāla translēšanu Latvijas teritorijā. No vienas puses it kā jau varētu atbalstīt šādu rīcību, ja vien to būtu pavadījusi atbilstoša motivācija, skaidrojums un – pats galvenais - ja šāda radikāla rīcība būtu kāda ilgtermiņa plāna sastāvdaļa. Nekā tāda nebija un NEPLP darbība šodien izskatās vien pēc gaužām formāla soļa, īpaši ņemot vērā, ka reāli naidīgās propogandas straumi šī slēgšana neietekmēja ne par mata tiesu. Turklāt gandrīz vai komisks izskatās kanāla darbības ierobežošanai noteiktais termiņš - uz trim mēnešiem. Vai Ainārs Dimants un Gints Grūbe (tieši par TV jautājumiem atbildīgais) domā, ka 8.jūlijā Krievijas kanāls pēkšņi būs „pāraudzis” vai „labojies”? Domāju, ka diezin vai. Patiesībā šīs darbības kalpoja vien par labu aizbildinājumu nekā nedarīšanai pēc būtības. Jo par būtību nevaru uzskatīt arī minēto NEPLP locekļu vāvuļošanu par sabiedrisko mediju attīstības perspektīvām.

Jau kopš apstiprināšnas pašreizējā sastāvā 2012.gadā viens no NEPLP formulētajiem uzdevumiem ir darbs pie jauna sabiedriska medija veidošanas. Nepārstāstot visa šā procesa vēsturi (īpaši jau arī nav ko pārstāstīt, pieminēšanas vērti ir vien vējā izmestie vairāki simti tūkstoši latu par jaunā medija koncepcijas izveidi, kuru vēlāk neatbalstīja ne Saeima, ne nozares profesionāļi), gaužām loģisks šķiet jautājums – vai bez nekonkrētu vīziju apceres, NEPLP šo nu jau varāk kā divu gadu laikā nevarēja panākt radikālu jau esošo sabiedrisko mediju kvalitātes uzlabošanu? Vai strikti formulēts sabiedriskais pasūtījums vispār pastāv? Vai kvalitatīvu autorraidījumu īpatsvars (kas ir arī viens no pilnvērtīgas informatīvās telpas veidošanas pamatnosacījumiem) ir palielinājies? Vai ziņu diensta darba iespējas ir paplašinājušās? Vai Latvijas iedzīvotājiem ir nodrošināta iespēja uzzināt par kaimiņvalstīs – Lietuvā, Igaunijā, arī Ukrainā notiekošo, retranslējot šo valstu veidotus ziņu raidījumus?Vai ir realizētas visas iespējas piesaistīt arī cittautiešu auditoriju jau esošajiem TV un radio kanāliem, kuriem uzticēts veikt šo valstisko pasūtījumu (piemēram, kaut vai titrējot būtiskus un kvalitatīvi veidotus TV raidījumus un izvērst kamapaņu nelatviskās auditorijas piesasitīšanai)? Varbūt, ka kāds šādu NEPLP darbību ir pamanījis, personiski man tas nav izdevies, es saredzu vien tukšu pļāpāšanu un valsts naudas šķērdēšanu pagaidām bez jebkāda taustāma ieguvuma. Ļoti baidos, ka arī ideja par jauna krievu valodā raidoša kanāla veidošanu ietilpst šajā kategorijā – būtībā nav izskanējis neviens puslīdz sakarīgs vārds par šāda jauna medija saturisko piepildījumu, nemaz jau nerunājot par praktiski realizējamu pasākumu plānu, lai ieinteresētu un piesasitītu paredzēto mērķauditoriju.

Tāpēļ man kā cilvēkam un savulaik arī politiķim, kurš bijis tiešā saskarē ar valsts drošības garantēšanas jautājumiem, arvien biežāk nākas aizdomāties – kas īsti ir NEPLP vājās darbības pamatā? Viens iemesls varētu būt vienkārša nekompetence, tomēr šādai versijai it kā par sliktu runā vadošo NEPLP locekļu sagatavotība un pieredze. Bet varbūt īstie cēloņi ir saskatāmi, ja vien uz šo pašu „sagatavotību” paraugās no mazliet cita skatpunkta.

Ainārs Dimants, kurš ieņem NEPLP vadītāja posteni, mediju jautājumos tiek uzskatīts par ļoti zinošu personu, arī viņa CV liecina par plašu izglītību. Vien zināmas bažas raisa fakts, ka „lauvas tiesu” no savām zināšanām A. Dimants savulaik ieguvis mācoties.... Maskavā. Pie kam laikā, kad Kremļa ideoloģiskā propoganadas mašīna sāka strādāt ar īpaši intensīvu vērienu un maz ticams, Krievijas ideoloģijas veidotāju uzmanībai paslīdēja garām arī kāda jauna censoņa A. Dimanta studijas Maskavā. Krievija vienmēr ir izmantojusi visus veidus, lai audzinātu un veidotu savas „neredzamās frontes” kareivjus un piedāvātās izglītības iepējas vienmēr ir bijis viens no visiecienītākajiem paņēmiem jaunu personu piesaistē, pie kam, šai personai pašai to varbūt tā īsti nemaz neaptverot un neapzinoties. Vai savulai sētā sēkla ir uzdīgusi? Ja raugās no Latvijas sabiedrības vēl dziļākas sašķelšanas un informatīvās telpas mazspējas saglabāšanas viedokļa, ko tieši vai netieši raisa NEPLP darbība, šādu iespēju pieļaut nav nemaz tik grūti.

Savukārt Gints Grūbe, par kura zināšanām TV jautājumos arī it kā nerodas ne vismazākās šaubas, tāpat nav izcēlies ar reāliem darbiem NEPLP, jo tukšvārdīgās intervijas un raksti, ar kuriem viņš pēdējā laikā pārpludina rakstošos medijus laikam jau par tādiem nebūtu uzskatāmi. Bet G. Grūbi „var saprast” – paralēli NEPLP viņš pats aktīvi turpina darboties mediju biznesā un šī darbība tieši pēdējos gados kļuvusi īpaši intensīva. Tikai atkal kāda maza nianse. Arvien noteiktāk sāk izskanēt informācija, ka savu tagadējo amatpersonas statusu G. Grūbe tā mazlietiņ un nedaudz laikam jau tomēr izmanto personiskā biznesa uzplaukumam un attīstībai. Te daži tūkstoši no paša uzraudzītās LTV, te daži simti tūkstoši no kino attīstībai domātas valsts naudas, pie kuras viņa firma kaut kā neviļus īpaši intensīvi sākusi tikt tieši pēc G. Grūbes kļūšanas par valsts amatpersonu, te vēl daži iekšēji darījumi par labu savai firmai citās stuktūrās, kuru vadībā NEPLP loceklis nonācis utt.

Būtiskākais šādos gadījumā nav vis nedaudz aizdomīgā veidā saņemtās naudas plūsmas apjoms vai pat juridiski jautājumi – ir vai nav valsts amatpersona tieši pārkāpusi likumu vai tikai atradusi veidu kā to apiet. Svarīgākais ir kas cits – jebkurš indivīds, kurš ir gatavs ielaisties kompromisos gan ar likumu, gan savu sirdsapziņu, kļūst par vieglu dažādu manipulāciju potenciālu objektu. Kaut kādas pēdas paliek vienmēr, radot iespēju iedarboties kaut vai ar sīku šantāžu palīdzību, turklāt vienreiz sasmērētas rokas ar katru nākamo reizi sasmērēt vēl vairāk kļūst arvien vieglāk un vieglāk. Šādā sitācijā esoša valsts amatpersona kļūst par visgardāko kumosu tiem, kuru profesionālajos pienākumos ietilpst valsts amatpersonu rīcības vēršana noteiktā virzienā. Savukārt, ja šie profesionāļi tieši vai netieši darbojas kādas naidīgas ideoloģijas labā, tad situācija jau kļūst ļoti bīstama un pat dramatiska. Es negribu apgalvot, ka tā vai cita konkrēta amatpersona šo robežu jau ir pārkāpusi, tomēr no Latvijas drošību sargājošo iestāžu puses šādu iespēju ignorēšana būtu ļoti tuvredzīgs solis.

Nobeigumā es vēlos aicināt Saeimas deputātus – varbūt beidzot ir pienācis pēdējais laiks reāli pievērsties valsts ideoloģijas radīšanai, tās iedzīvināšanai un procesa kvalitatīvai vadībai? Varbūt ir laiks ļoti rūpīgi izvētīt visu šajā jomā iesaistīto amatpersonu rīcību, piemērotību un atbildības pakāpi? Ideoloģisko pretinieku propogandas mašīna strādā ar pilnu jaudu un mūsu inertums un nespēja saredzēt lietu patieso būtību beigu beigās var izrādīties mūsu jaunatkarotajai brīvībai traģiski liktenīgi.