Okupantiem pusgada laikā tā arī nav izdevies nostiprināties Enerhodarā, sākas bēgšana. Skaidrojam, kāpēc tā

Krievijas karaspēks un okupantu izveidotā "administrācija" Zaporižžjas apgabala Enerhodarā steigā pamet pilsētu, līdzi ņemot salaupītās mantas, ziņapmaiņas platformā "Telegram" vēsta vietējo ziņu kanāls.

"Panika, bailes un sakāves gaidas, kas pārņēmušas okupantus Hersonas un Zaporižjas apgabalos, aizgājušas līdz Enerhodarai. Vakar (19. oktobrī) un naktī uz šodienu no Krievijas karavīru un pilsētas okupācijas "administrācijas" kompakti apdzīvotajiem rajoniem sāka izvest salaupītās mantas," vēsta Enerhodaras ziņu kanāls.

Cita starpā notikusi arī viesnīcas "Skifskij" masveida izlaupīšana. Okupanti un viņu līdzskrējēji no viesnīcas iznesa un sakrāmēja kravas automašīnās vai autobusos visu, ko vien varēja aiznest — televizorus, ledusskapjus, mēbeles, tējkannas un citus sadzīves priekšmetus.

Enerhodara ir viena no īpašākajām un neparastākajām pilsētām Ukrainā. Tā ir 50 tūkstošu iedzīvotāju pilsēta Kahovkas ūdenskrātuves krastā, kas Ukrainas apstākļiem skaitās vidēji neliela pilsēta, un tā ir speciāli uzbūvēta, lai būtu valsts enerģētikas galvaspilsēta. Visa pilsēta ražo tikai elektrību: Enerhodarā atrodas Eiropas lielākā atomelektrostacija, kas oficiāli nes Zaporižžjas AES nosaukumu (līdzīgi kā pie mums Pļaviņu HES patiesībā neatrodas Pļaviņās, bet gan Aizkrauklē). Tā ražo bāzes jaudu visu diennakti, kamēr patēriņa lielākajās stundās — no rītiem, darbalaikā un vakaros, kad cilvēki atgriezušies mājās — ieslēdzas divas termoelektrocentrāles. Itin viss Enerhodarā ir pakļauts elektroenerģijas ražošanai. Pilsētā pat viesnīcas dvieļi ir ar kodolreaktora simboliku — viesnīca skaitās AES filiāle un ir tās blakusbizness.

“Neatkarīgā” no Enerhodaras pirmo reizi ziņoja 2015. gada rudenī, kad tur notika pašvaldību vēlēšanas. Pilsēta izskatās vienlaikus plaša un kompakta, jo uzbūvēta tukšā vietā plānveidīgi pēc Otrā pasaules kara. Ielas ir platas un taisnas, blokmāju komplekti neaizēno cits citu, vienlaikus plānotāji padomājuši par dzīvojamo kvartālu tuvumu dabai — mežiņš sākas uzreiz aiz pilsētas, tās iekšienē ir liels parks, arī milzīgā ūdenskrātuve turpat tuvumā, tāpēc ļoti populāra ir ne tik daudz makšķerēšana, cik vēžošana. Gan TEC, gan AES atrodas pilsētas nomalē, lai iedzīvotāju darbs un dzīve noritētu nodalīti un lai AES seši pelēkie bloki nerēgotos pilsētas vidū (piecos no šiem blokiem ir iekšā reaktori, sestais ir mācību korpuss, jo uz šejieni brauc mācīties enerģētiķi ne tikai no Ukrainas).

Ieņēmuši Enerhodaru, okupanti centās ierīkot savu administrāciju, protams, pilsētas mērijas ēkā. Taču drīz vien to pameta, jo Enerhodarā šī administratīvā ēka ir liela, augsta, pilna ar mazu kabinetiņu labirintu, pie kam atrodas tāda kā klajuma vidū, līdz ar to jebkurš ukraiņu partizāns šajā ēkā sēdošos okupantus varētu apšaudīt no apkārtējām mājām, ne pārāk riskējot ar notveršanu. Līdz ar to Krievijas armija un tās daži vietējie atbalstītāji pārcēlās uz atomelektrostacijai piederošo viesnīciņu, bet drīz vien okupēja lielāko un modernāko privāto viesnīcu ūdenskrātuves malā, no turienes izdzenot īpašniekus. Taču tas viņus vasaras beigās nepasargāja no partizānu spridzekļiem.

Valsts brīvajā daļā ukraiņi, protams, to zināja un tāpēc pa ienaidnieku ieņemtajām viesnīcām vairākkārt uzblieza ar savu artilēriju no Dņipro otras puses. Krievi par to atriebās, regulāri apšaudot Nikopoli, kas atrodas lielās ūdenskrātuves otrā krastā.

Neizdevās arī iebrucēju plāns par AES pieslēgšanu Krievijas elektrotīkliem — jau rakstījām, ka tieši naktī uz 24. februāri Ukraina atslēdzās no postpadomju energotelpas un sinhronizējās ar Eiropas Savienības augstsprieguma tīkliem, vasarā pat uzsākot elektrības eksportu uz Rumāniju, taču šomēnes tas pārtrūcis pēc Krievijas raķešu triecieniem pa Ukrainas enerģētikas objektiem. Zaporižžjas AES vairākkārt tika ieslēgta un atslēgta no tīkliem, līdz tās reaktori tika apturēti.

Viena no versijām, kāpēc sākusi cirkulēt varbūtība par plāniem pēc Krievijas atkāpšanās no netālu esošās Hersonas uzspridzināt dambi Nova Kahovkā, ir tāda, ka tas būtu bīstami Zaporižžjas AES darbībai. Pat ja reaktori ir apturēti (kā patlaban), tie ir jādzesē. Savukārt dzesēšana notiek ar ūdeni no Kahovkas ūdenskrātuves, kas vairs neieplūdīs pa dzesēšanas caurulēm, ja ūdens līmenis nokritīsies, ūdenskrātuvei iztukšojoties pēc dambja bojāšanas. Vai tas var draudēt ar reaktoru pārkaršanu un bojājumiem, patlaban nav skaidrs, taču Krievijas darbības šajā karā ne vienmēr izcēlušās ar loģiku un pamatotību. Otra versija — ja Kahovkas ūdenskrātuves vietā būs gigantiska, dubļaina bedre 150 kilometru garumā, tad ukraiņi nevarēs to forsēt ar kuteriem un laivām, lai no Nikopoles krasta sāktu pakaļdzīšanos aizejošajiem pretiniekiem. (Ukrainas Bruņoto Spēku rīcībā ir vairākas upju kuteru flotiles, kas var ierasties lejup pa Dņipro, jo Kijivā ir specializēta kuģubūvētava, kas pieder eksprezidentam Petro Porošenko un ražo šādus kuterus.)

Jāpiebilst, ka okupantu uzsāktā aiziešana no Enerhodaras nav saistīta ar paralēli notiekošo bēgšanu no Hersonas apgabala — Enerhodara nav tajā teritorijā, kurā ukraiņi patlaban iespieduši Krievijas armijas grupējumu Dņipro labajā krastā, sašaujot visus abus tiltus, kas derīgi iebrucēju armijas apgādei. Tātad krievu mēģinājumi pamest Enerhodaru liecina par jauniem zaudējumiem Krievijas plānos. Vienlaikus skaidrs, ka atomelektrostacijā paliks spēcīgas krievu vienības, kas neatdos šo objektu līdz pēdējam — līdzīgi, kā tas notika Čornobiļas AES okupācijas laikā pavasarī.

Mūsu reportāža no Enerhodaras 2015. gadā: https://nra.lv/pasaule/153758-ukraina-skaita-balsis-un-parkapumus.htm