Ukrainas stratēģija Krievijas sakaušanā: Hersona, Izjuma, Balaklija un “kara migla” kā ierocis

Pamazām sāk iezīmēties ukraiņu stratēģija pašreizējam pretuzbrukumam: ienaidnieku apmānīšana ir izrādījusies tikpat svarīgs ierocis kā amerikāņu “HiMARS” un pašu ražojuma raķetes “Neptun ”. Kāda tad ir Ukrainas stratēģija pretuzbrukuma īstenošanai?

Pretuzbrukumu skandināt ukraiņi pamazām sāka jau kopš brīža, kad Krievijas armija aprīļa sākumā atkāpās no iepriekš okupētajām teritorijām Sumu, Čerņihivas un Kijivas apgabalos — jebkura valsts, guvusi sākotnējos panākumus cīņā pret objektīvi spēcīgāku pretinieku, sāks izstrādāt plānus, kā atbrīvot arī pārējo teritoriju.

Kopš vasaras vidus Ukraina tāpēc visos veidos norādīja, ka neizbēgamais apjomīgais pretuzbrukums noritēs Hersonas virzienā, cenšoties atbrīvot šo pilsētu. Tam bija vairāki acīmredzami iemesli — Hersona ir vienīgā kāda Ukrainas apgabala galvaspilsēta, ko krievi bija pamanījušies ieņemt un okupēt, tā ir svarīga graudu eksporta osta un dzelzceļa galapunkts. Čornobajivkas priekšpilsēta ar tajā izvietoto Hersonas starptautisko lidostu jau vairāku mēnešu garumā izrādījās labs mērķis ukraiņu tālās artilērijas prettriecieniem — nezināmu iemeslu dēļ Krievijas armija vismaz 20 reizes atkal un atkal piepildīja okupēto lidostu ar savām aviācijas, cilvēku un karamateriālu rezervēm, uz ko Ukrainas Bruņotie spēki katru reizi šos krājumus nolikvidēja tiešā trāpījumā. (Ir grūti iedomāties vēl sliktāku vietu militāro rezervju uzkrāšanai par lidostu: skrejceļi un lidaparātu novietošanas laukumi ir ideāli pārskatāmi kā no gaisa, tā no satelītiem, tos var aplūkot jebkurš pretinieku atsūtīts novērotājs vai partizāns, savukārt pretuzbrukuma gadījumā lidlaukā nav atrodami nekādi šķēršļi, aiz kā paslēpties — vienlaikus uzbrucējiem ir ideāla redzamība, kur un pa ko šaut.)

Hersonas apgabalu par ticamu uzbrukuma vietu padarīja arī sekmīgie ukraiņu prettriecieni šajā pašā apkaimē martā un aprīlī. To rezultātā tās Krievijas Federācijas vienības, kas 24. februāra rītā izgāja no Krimas pāri Perekopam, lai ieņemtu Ukrainas dienvidus un tālāk dotos uz Kijivu, pie Mikolajivas tika sakautas un padzītas atpakaļ uz Čornobajivkas pusi, pazaudējot lielus personālsastāva un vēl lielākus tehnikas daudzumus.

Augusta pašās beigās sākoties ilgi gaidītajam ukraiņu pretuzbrukumam pēc tam, kad ar tālās darbības artilēriju tika iznīcināti visi abi krievu ieņemtie apgādes tilti pār Dņipro upi pie Antoņivkas un Nova Kahovkas, kā arī (katram gadījumam) trešais tilts pār Inhulecas upi, visi kā pašsaprotamu pieņēma faktu, ka uzbrukums tiešām notiek Hersonas virzienā, kā to bija gaidījuši gan vietējie, gan ārzemnieki. Un patiesi — Ukrainas armija atbrīvoja Visokopiļjas mazpilsētu Hersonas apgabala ziemeļos, tāpat arī vairākus mazākus apdzīvotos punktus. Iznīcināja visus konstatētos krievu pontonu savienojumus un pārceltuvju izveidošanas mēģinājumus, drošības pēc vēl uzblieza pa tiltiem, lai tos nekādi nevarētu ātri saremontēt.

Pēc tam, kad šie priekšdarbi bija sekmīgi veikti, izrādījās — tas vēl nav galvenais uzbrukuma virziens.

Galvenais pretuzbrukums sākās pēc nedēļas, un tas notika tieši pretējā frontes galā — no Harkivas uz Donbasa pusi. Ar lielu atvieglojumu metoties cīņās, Ukrainas aizstāvji atņēma pretiniekiem Balakliju un citas apdzīvotās vietas, lai dotos uz Izjumas pusi. Piecu dienu laikā tika atbrīvota lielāka platība nekā pirms tam Krievijas armija bija ieņēmusi pēdējo piecu mēnešu laikā Donbasā pie Lisičanskas un Sjeverodoņeckas. Šodien diezgan ticama izskatās iespēja, ka krievi paši pametuši Izjumas pilsētu, un ukraiņi sākuši to attīrīt no pretinieku atstātajiem spridzekļiem, lamatām, citiem sprādzienbīstamiem priekšmetiem.

Taču mazāks trieciens vienā vietā un galvenais prettrieciens pavisam otrā frontes galā — tā vēl nav visa Ukrainas stratēģija septembra kaujas darbībām.

Tikpat svarīgs stratēģijas moments ir bijusi Krievijas armijas rezervju (gan tehnikas, gan karotāju, gan munīcijas un pārtikas rezervju) savešana ap Hersonu. Vismaz mēnesi skandinot, ka plānā galvenais ir Hersonas atbrīvošana, pa to laiku šķaidot krievu aizmugures noliktavas ar “HiMARS” un ar tālās darbības artilēriju, vienlaikus trāpot pa zīmīgiem militārajiem mērķiem Krimā, sabombardējot tiltus pār Dņipro un riskējot gaišā dienas laikā demonstratīvi lidot ar triecienlidmašīnām Hersonas virzienā, ukraiņi motivēja krievus uzskatīt, ka pretuzbrukums gaidāms tieši tur.

Līdz ar to Krievijas armija saveda savas operatīvās rezerves Hersonas apgabalā, pie kam novietoja tās Dņipro labajā krastā, kur pastiprināja savas pozīcijas, cik nu varēja.

Tagad, kamēr Ukrainas karotāji pilnā ātrumā, cik vien bruņutehnikas iespējas atļauj, virzās no Harkivas iekšā Donbasā, pretinieku rezerves spēki un tehnika izrādās stāvam strupceļā — mīņājas uz vietas, nespējot izkustēties. Lai dotos palīgā savējiem Izjumas — Barvinkoves virzienā, Krievijas spēki netiek atpakaļ pār Dņipro, jo ar “HiMARS” iznīcināti vienīgie divi tilti, pa kuriem to varētu izdarīt. Pretējā virzienā doties un mēģināt vēlreiz ieņemt Mikolajivu nevar, jo tur ir pieredzējis Ukrainas spēku grupējums, kas vienreiz uzbrucējus pavasarī jau sakāvis un kopš tā laika kļuvis tikai spēcīgāks (ko pierāda Visokopiļjas nesenā atbrīvošana). Tāpat izvest dzīvo spēku un ieročus pa jūru no Hersonas ostas uz Sevastopoli nevar, jo Dņipro grīva līdz ar kuģu ceļu Melnajā jūrā atveras tieši uz Odesas pusi, kur — tāpat kā Mikolajivā — ir ukraiņu flotes bāzes, kas gatavas jebkurā brīdī jebkuram krievu kuģim sagādāt flagmaņa “Maskava” likteni.

Tātad, vairāk nekā mēnesi katru dienu skaļi daudzinot neizbēgamo pretuzbrukumu Hersonas apgabalā un to pat sekmīgi uzsākot Nova Kahovkas virzienā, ukraiņi ir iemānījuši pretiniekus līdz ar to rezervēm tādā vietā, no kurienes tie varēs izkļūt tikai lēni, ar milzu problēmām, pārāk vēlu un varbūt pat tikai tad, kad jau pretuzbrukuma rezultāts Donbasā būs izšķirts.

Ir vēl viens aspekts, kas Ukrainai liek vērst galveno prettriecienu no Harkivas apgabala uz Luhanskas pusi. Hersonas apgabals gandrīz viss sastāv no plakanas, bezgalīgas melnzemes stepes ar retiem kociņiem un krūmiņiem. Tajā nav atrodams nekāds aizsegs — pat ne ciemu drupas. Turpretī Sjeverodoņeckas tuvumā vismaz ir kaut kādi meži, pakalni un gravas, kas ir vairāk kā nekas un retajās fotogrāfijās no notikumu vietām ļauj saskatīt pazīmes, ka ukraiņi izmanto šīs dabiskās priekšrocības.

Pretuzbrukuma sākums sakrīt ar pilnīgu “informatīvo karantīnu” no frontes līnijas. Kad ar mūsu videooperatoru Romanu Šklenniku pirmajā nedēļā pēc pretuzbrukuma sākuma mēģinājām doties uz Mikolajivu, lai no turienes mēģinātu piekļūt tuvāk frontei Hersonas virzienā, nācās saskarties ar faktu, ka frontes tuvumā šoreiz — pretstatā 2014./2015. g. un arī iepriekšējām šīgada kaujām — netiek pielaisti ne žurnālisti, ne volontieri, ne sabiedrisko organizāciju pārstāvji, ne bēgļi, kas grib pēc iespējas ātrāk atgriezties atbrīvotajās apdzīvotajās vietās. Personiska pazīšanās ar pareizajiem cilvēkiem pareizajās militārajās struktūrās tāpat nedeva rezultātu — krass pretstats parastajai ukraiņu sabiedrības atvērtībai un tendencei informēt ārzemniekus pēc iespējas objektīvāk par savā valstī notiekošo.

Kad šie mēģinājumi nedeva rezultātus, izmēģinājām laimi pie citiem personīgi pazīstamiem karotājiem, kas jau vairākus mēnešus aizsargā Barvinkoves un Lozovas virzienu no Krievijas tīkojumiem. Pretstatā reportāžām no šī paša frontes sektora pirms diviem mēnešiem, neizdevās nodrošināt piekļuvi pat ne tik, cik iepriekš: Ukraina apzināti novērš iespēju civilistiem (gan vietējiem, gan ārzemniekiem) piekļūt frontes līnijai un kaut vai nejauši ievietot soctīklos ziņas, kādos virzienos notiek pretuzbrukums, kas tajā piedalās, cik tālu nokļuvuši utt. Saprotams, pašu štābiem visi apstākļi sīki zināmi, taču Krievijas izlūki var vadīties tikai no tā, ko nopublicē kādi civiliedzīvotāji.

Vēl viens no aspektiem — Ukraina apstiprina kādas apdzīvotās vietas atbrīvošanu tikai tad, kad attiecīgā vieta ir kaut cik attīrīta no spridzekļiem un citiem bīstamiem priekšmetiem, ieročiem, ienaidnieka karavīriem, kas palikuši frontes līnijas aizmugurē. Tas nepieciešams tāpēc, lai bēgļi nemēģinātu nokļūt iepriekš pamestajās dzīvesvietās, kamēr tur vēl saglabājas maksimāla bīstamība.

Tādos veidos ukraiņi tīšuprāt uzkurina Klauzevica minēto “kara miglu”, jo šobrīd tā nāk par labu Ukrainai. Kaujas laukā tāpat var zināt, maksimums, ceturtdaļu no visa notiekošā, bet Krievija šobrīd zina vēl mazāk — un tā nav nejaušība, bet apzināta Ukrainas rīcība.