Lielbritānijas vadošo partiju līderi vakar steidza uzrunāt vēl svārstīgos vēlētājus dienu pirms vēlēšanām, kas jau nodēvētas par pašām neprognozējamākajām un sīvākajām beidzamajās desmitgadēs. Socioloģiskās aptaujas liecina, ka valdošie konservatīvie un opozīcijā esošie leiboristi saņems aptuveni vienādu mandātu skaitu un iespējamas visdažādākās valdošās koalīcijas kombinācijas. To skaitā ir arī mazākuma valdība, tāpat pastāv iespēja, ka jau līdz gada beigām britiem vēlreiz nāksies doties pie vēlēšanu urnām.
Reuters norāda, ka otrdien publiskoti piecu socioloģisko aptauju rezultāti – divās aptaujās noskaidrots, ka konservatīvo un leiboristu atbalstītāju skaits ir vienāds, divās neliels pārsvars ir premjera Deivida Kamerona vadītajiem konservatīvajiem, bet vienā Eda Milibenda leiboristiem. Tiesa, Lielbritānijā tas, cik procentu vēlētāju balso par to vai citu partiju, bieži vien izrādās mazsvarīgi, jo šajā valstī nav proporcionālās vēlēšanu sistēmas. Visi 650 parlamenta apakšnama deputāti tiek ievēlēti no vienmandāta vēlēšanu apgabaliem (šogad reģistrēts 3791 kandidāts), un tas nozīmē 650 minivēlēšanas, kurās pretendenti uz deputāta mandātu cīnās viens ar otru. Lielāku lomu šajā gadījumā spēlē kandidātu atpazīstamība un profesionalitāte, bet tos, kuri jau bijuši pārstāvēti parlamentā, vēlētāji vērtē arī pēc tā, kā viņi aizstāvējuši konkrētā vēlēšanu apgabala iedzīvotāju intereses. Britu vēlētāji balso par konkrētiem cilvēkiem, reizēm pat nepievēršot lielu uzmanību viņu partijiskajai piederībai, un jaunpienācējiem klājas grūti. Šīs īpatnības dēļ, piemēram, Apvienotās Karalistes Neatkarības partija (UKIP), kas pagājušā gada Eiroparlamenta vēlēšanās guva gandrīz 27,5% vēlētāju atbalstu (jāņem gan vērā, ka vēlēt devās tikai mazliet vairāk nekā trešdaļa balsstiesīgo), var cerēt vien uz pāris mandātiem britu parlamentā.
Deutsche Welle vēsta, ka saskaņā ar pašreizējām aplēsēm gan konservatīvie, gan leiboristi varētu iegūt aptuveni pa 280 mandātiem – atkarībā no beidzamajā brīdī izlēmušajiem vēlētājiem, par pāris vairāk vai mazāk. Tas nozīmē, ka kvalificēta vairākuma (vismaz 326 mandātu) valdības izveidošanai nebūs un, kā norāda Reuters, «sāksies dienām vai nedēļām ilgas sarunas par valdošās koalīcijas veidošanu». Līdzšinējā parlamentā konservatīvajiem bija 303 mandāti un koalīciju D. Kamerons veidoja kopā ar Nika Klega vadītājiem liberāldemokrātiem – ietekmīgais laikraksts The Times vakar mudinājis balsot tā, lai šāda koalīcija saglabātos. Taču liberāldemokrātiem, pirmkārt, būs neiespējami atkārtot iepriekšējo vēlēšanu panākumus (57 mandāti), otrkārt, viņus neapmierina aizvien pieaugošā konservatīvo skepse par dalību Eiropas Savienībā, bet treškārt – koalīcijas partneri ir noguruši viens no otra. Ne jau velti N. Klegs izteicies, ka viņa partija varētu pildīt stabilizējošo lomu gan konservatīvo, gan leiboristu vadītās valdībās – pirmajā gadījumā tā būtu valdības sirds, bet otrajā – galva. Tajā pašā laikā liberāldemokrāti kategoriski norobežojas no atrašanās vienā valdībā ar UKIP vai Skotijas Nacionālo partiju (SNP).
Tieši Nikolas Stērdženas vadītā SNP, kurai līdz šim bija tikai seši mandāti, nešaubīgi pretendē uz vēlēšanu galvenā atklājuma godu. Prognozētāji tai atvēl, mazākais, 42, bet lielākais – pat 57 mandātus (pavisam Skotijā tiek ievēlēti 59 deputāti). Tas notiks uz leiboristu un liberāldemokrātu rēķina, taču SNP izteikusi gatavību pievienoties tieši leiboristu valdībai. Ņemot vērā to, ka N. Stērdženas partija nav atmetusi nodomu kaut kad nākotnē atkal sarīkot referendumu par Skotijas neatkarību, E. Milibends noraidījis ideju, ka SNP varētu oficiāli iesaistīties valdošajā koalīcijā, lai gan pieļāvis citas sadarbības formas.
AFP norāda, ka viņš faktiski atzinis iespēju, ka tiks izveidota mazākuma valdība, kurai katrā konkrētā balsojumā nāksies zvejot citu partiju balsis, un, pēc politologu domām, pie līdzīga paņēmiena var nākties ķerties arī D. Kameronam. Interesanti, ka vismaz atklāti Lielbritānijā pašlaik neviens neapspriež iespēju, ka varētu tikt izveidota tā dēvētā lielā koalīcija – kā Vācijā, kur jau otro termiņu pēc kārtas sadarbojas Kristīgi demokrātiskā savienība un sociāldemokrāti. Pastāv arī ļoti liela iespēja, ka pirmo reizi kopš 1923. gada valdību nevadīs visvairāk mandātu ieguvušās partijas līderis, taču Londonas universitātes koledžas konstitucionālo lietu eksperts profesors Roberts Hezels sarunā ar AFP uzsvēris, ka tas ne mazākā mērā nemazinās valdības leģitimitāti (par to pagājušajā nedēļā ierunājās D. Kamerons). «Nekur nav sacīts, ka valdība noteikti jāveido tai partijai, kas ieguvusi visvairāk balsu. Par premjeru ieceļams tas, kuram ir apakšnama vairākuma deputātu atbalsts,» viņš skaidrojis.
SVARĪGĀKIE PRIEKŠVĒLĒŠANU KAMPAŅAS JAUTĀJUMI
EKONOMIKA
Lielbritānijas budžeta deficīts pašlaik sasniedzis 90 miljardus sterliņu mārciņu (124 miljardus eiro), un lielākās partijas solījušas to likvidēt. Pie varas esošie konservatīvie līdzīgu solījumu gan deva vēl pirms iepriekšējām vēlēšanām, un tieši 2015. gadā bija ieplānots izveidot bezdeficīta budžetu. Tagad D. Kamerona partija solās ar šo uzdevumu tikt galā 2018. – 2019. gadā, protams, ja gūs pietiekami lielu atbalstu vēlēšanās. Leiboristi šajā ziņā ar solījumiem nemētājas, uzskatot, ka bezdeficīta budžets būtu sasniedzams jaunā parlamenta pilnvaru termiņa beigās, tātad 2020. gadā. Lielākajām partijām ir atšķirīga vīzija par to, kā samazināms budžeta deficīts. Konservatīvie uzstāj uz sociālo izdevumu samazināšanu, savukārt leiboristi vēlas nopietni paaugstināt nodokļu slogu valsts turīgākajiem iedzīvotājiem. Skotijas Nacionālā (SNP) partija, kurai var būt nozīmīga loma, ja valdību veidos leiboristi, iestājas par nekavējošu atteikšanos no taupības programmas.
EIROPAS SAVIENĪBA
No vēlēšanu rezultātiem var būt atkarīga Lielbritānijas nākotne Eiropas Savienībā, un konservatīvo uzvaras gadījumā aizvien biežāk būs dzirdams termins Brexit, kas nozīmē Lielbritānijas izstāšanos no bloka. D. Kamerons ir solījis līdz 2017. gadam sarīkot referendumu par šo jautājumu. Sākotnēji gan viņš apgalvoja, ka pirms tam būs paspējis ar Briseli vienoties par Lielbritānijai izdevīgākiem nosacījumiem, taču ES amatpersonas nealkst uzsākt šādas sarunas, pamatoti uzskatot, ka arī pārējās 27 savienības dalībvalstis tad varētu sākt izvirzīt savas prasības. Par nekavējošu Lielbritānijas izstāšanos no ES aģitē Apvienotās Karalistes Neatkarības partija (UKIP), savukārt leiboristi un Skotijas Nacionālā partija uzskata, ka nekāds referendums nav nepieciešams un Lielbritānijai jāpaliek savienībā ar pašreizējiem nosacījumiem. SNP arī vēlas panākt grozījumus likumos, kas ļautu Skotijai vajadzības gadījumā uzlikt veto lēmumam par Lielbritānijas izstāšanos no ES. Vairākums uzņēmēju nepārprotami vēlas valsts palikšanu savienības sastāvā, kas nozīmē, ka viņiem ir tuvāka leiboristu pozīcija, taču – tikai šajā jautājumā. Leiboristu ekonomiskā programma vairākumam biznesmeņu nav pieņemama.
IMIGRĀCIJA
Imigrācijas jautājums ir viena no priekšvēlēšanu kampaņas laikā visemocionālāk apspriestajām problēmām. Piemēram, pērn Lielbritānijā, kurā dzīvo 64 miljoni cilvēku, ieradušies aptuveni 300 000 ieceļotāju. Liela daļa no viņiem iebraukuši no nabadzīgajām Austrumeiropas valstīm. To ieceļotāju skaits, kuri nodarbojas ar tā saukto pabalstu tūrismu, varētu būt salīdzinoši neliels, taču viesstrādnieki konkurē ar britiem par darba vietām, jo ir gatavi strādāt par mazāku atalgojumu. Papildus tam daudzviet iedzīvotāji sākuši izjust diskomfortu, jo viņu dzimtajās pilsētiņās angliski runājošus cilvēkus var sastapt aizvien retāk. Visradikālākais piedāvājums ir UKIP, kas rosinājusi uz pieciem gadiem aizliegt Lielbritānijā iebraukt nekvalificētam darbaspēkam – tā kā UKIP aģitē arī par izstāšanos no ES, to nemulsina, ka šāds lēmums būtu pretrunā ar ES likumiem. D. Kamerons ir spiests laipot un domāt dažādus paņēmienus, lai padarītu Lielbritāniju mazāk pievilcīgu ieceļotājiem, bet tajā pašā laikā nepārkāptu vienošanos par brīvo darbaspēka pārvietošanos – gan ES amatpersonas, gan, piemēram, Vācijas kanclere Angela Merkele ir atklāti paziņojuši, ka tā ir tā sarkanā līnija, kuru Londonai neļaus pārkāpt. Arī ES atbalstošajiem leiboristiem nācies atzīt problēmas esamību, taču viņi mudinājuši uz robežsardzes pastiprināšanu (nav gan skaidrs, kāda no tā jēga, ja nabadzīgo ES valstu pilsoņi Lielbritānijā ieceļo legāli) un sociālo pabalstu samazināšanu viesstrādniekiem.
VESELĪBAS AIZSARDZĪBA
Uzmanības centrā nokļuvusi arī Nacionālā veselības dienesta (NHS) nākotne. Teorētiski šim dienestam būtu jāsniedz britiem bezmaksas medicīniskā palīdzība ārkārtas gadījumos, taču praksē uz to parasti nākas gaidīt vismaz četras stundas, bet brīvdienās NHS pakalpojumi vispār nav pieejami. Konservatīvie solījuši sakārtot sistēmu, līdz 2020. gadam tās finansējumu palielinot par astoņiem miljoniem sterliņu mārciņu gadā. Taču viņi tā arī nav spējuši atbildēt nedz uz leiboristu jautājumu, kādēļ tas nav izdarīts līdzšinējās valdības pilnvaru laikā, nedz uz pārmetumiem, ka paklusām realizējot NHS privatizāciju. Leiboristi ir solījuši palielināt dienesta efektivitāti, pieņemt darbā tūkstošiem ārstu un medicīnas māsu – finansējumu tam paredzēts iegūt, uzliekot papildu nodokli lielajām savrupmājām. Par to, ka britiem NHS nākotne patiešām ir būtiska, liecina tas, ka vēlēšanās piedalās jaunizveidotā Nacionālās veselības rīcības partija (NHAP), kurai gan nav lielu cerību uz kādu deputātu mandātu.
Avots: AFP