Svētdien apritēs tieši 75 gadi, kopš Padomju Savienība tika sodīta par agresiju pret Somiju un izslēgta no Nāciju Līgas – mūsdienu Apvienoto Nāciju Organizācijas priekšteces. Bet mūsdienu Krievija, kas ne tikai oficiāli ir PSRS tiesiskā mantiniece, bet arī ar sava autoritārā līdera Vladimira Putina muti pavēstījusi, ka PSRS sabrukums ir «lielākā XX gadsimta ģeopolitiskā katastrofa», pašlaik var nebaidīties, ka Krimas aneksijas dēļ to izslēgs no ANO Drošības padomes, par visu organizāciju nemaz nerunājot.
Asiņainais karš
Formāli 1939./1940. gadā notikušais karš starp PSRS un Somiju beidzās ar padomju spēku uzvaru, jo tiem izdevās panākt savu – robeža tika atbīdīta tālāk no toreizējās Ļeņingradas. Tomēr pat padomju bruņoto spēku ievērojamais pārsvars gan skaitliskā, gan tehniskā ziņā ne tuvu nenozīmēja pārākumu kaujas laukos. Somijas armijas varonīgā pretošanās bija viens no iemesliem, kādēļ nacistiskās Vācijas vadonis Ādolfs Hitlers un viņa ģenerāļi 1941. gadā nosprieda, ka PSRS ir gana vāja, lai tai uzbruktu.
Šis karš sava norises laika dēļ izpelnījies Ziemas kara nosaukumu. Saskaņā ar oficiālajiem datiem PSRS pret Somiju meta kaujā vismaz 420 000 vīru, lai gan neoficiālās ziņas liecina par gandrīz divas reizes lielāku karavīru skaitu – 700 000 cilvēku. Somijas armijas spēki nepārsniedza 250 000 cilvēku, vēl aptuveni 90 000 ieradās kā brīvprātīgie gan no pašas Somijas, gan citām Ziemeļvalstīm, lielākoties Zviedrijas. Vairāk nekā 6000 padomju tankiem un 3880 lidmašīnām somi spēja likt pretim vien 32 tankus un 114 lidmašīnu. Tomēr Ziemas kara laika upuru skaits bija par labu savas valsts un teritorijas aizstāvjiem – karā krita vismaz 126 000 padomju karavīru un tikai 26 000 somu, arī ievainoto skaits agresoru pusē bija daudz liekāks – 188 000 pret 43 000 cilvēku.
Maskavas sakāves iemesli
Zīmīgi, ka vēlāk Padomju Savienībā tika noklusēts ne tikai Ziemas kara iznākums, bet arī pats tā fakts. Piemēram, skolu vēstures grāmatās šis karš mākslīgi tika saplūdināts ar Lielo Tēvijas karu, kas sākās 1941. gada vasarā, turklāt apgalvots, ka Somija karojusi nacistiskās Vācijas pusē, lai arī tas īsti neatbilst patiesībai. Žurnāls Kommersant Vlastj norāda uz vairākiem iemesliem, kuru dēļ PSRS 1939./1940. gada ziemā neizdevās gūt cerēto zibensuzvaru. Pirmais no tiem bija savu spēku pārvērtēšana un ienaidnieka spēku nenovērtēšana. Padomju valsts līderi maldīgi uzskatīja, ka tās armija spēs ātri sagraut skaitliski krietni vājāko Somijas armiju. Taču viņi neņēma vērā, ka tieši somi šajā gadījumā bija tie, kuri cīnījās par savu dzimteni un aizstāvēja to – tas viņus motivēja karot ar ļoti lielu pašaizliedzību. Otrkārt, PSRS armija nebija pietiekami labi sagatavota – nedz taktikas ziņā, nedz karam šādos apstākļos. 1937. gadā Josifa Staļina vadībā uzsāktā tautas ienaidnieku meklēšanas kampaņa bruņoto spēku pavēlniecības vidū bija atstājusi savas negatīvās sekas, Sarkanajai armijai vienkārši nebija pietiekami kompetentu un prasmīgu komandieru. Interesanti, ka nepilnus piecus mēnešus ilgušā Ziemas kara laikā padomju armijas komandēšana tika uzticēta trim ģenerāļiem pēc kārtas – Kirilam Mereckovam, Kļimam Vorošilovam un Semjonam Timošenko –, taču ar saviem pienākumiem galā netika neviens no viņiem.
Trešais padomju armijas sakāves iemesls bija nepierasti skarbie laika apstākļi un neatbilstošais ekipējums. Vēlāk padomju vēsturnieki publikācijās, kas bija paredzētas tikai ierobežotai lietošanai, rakstīja, ka Ģenerālis Sals šoreiz atšķirībā no 1812. vai 1941. gada ziemas neesot bijis krievu pusē. Starp citu, tieši pēc Ziemas kara padomju armijā tika uzsākta diezgan vērienīga ekipējuma nomaiņas kampaņa, kas deva savus rezultātus karā pret nacistisko Vāciju.
Marionešu valdība
Tomēr reālā nesagatavotība karam nebūt nenozīmē, ka PSRS tam nebija gatavojusies. Gluži otrādi. Laikraksts Soveršenno sekretno, piemēram, raksta, ka jau 1939. gada sākumā padomju armijas daļas saņēmušas direktīvas – ierīkot tipogrāfijas, kurās tiktu drukātas avīzes somu un baltiešu valodās. Tātad jau tobrīd PSRS bija gatava uzsākt plašu propagandu, lai ar tās palīdzību samusinātu vismaz daļu Somijas pilsoņu izvēlēties sociālistiskās attīstības ceļu. Formāli gan tika sludināts, ka padomu valsts intereses saistītas ar drošības jautājumiem, jo 1939. gadā PSRS un Somijas robeža atradās tikai 25 kilometrus no Ļeņingradas. «Pārcelt Ļeņingradu uz citu vietu mēs nevaram, tādēļ ir jāpārbīda robeža,» tolaik izteicies kāds padomju valstsvīrs. Bet pašreizējais Krievijas prezidents Vladimirs Putins kādā 2013. gada runā bijis pat atklātāks, pavēstot – Ziemas karš bija jāuzsāk, lai labotu tās kļūdas, kas tika pieļautas pēc 1917. gada boļševiku apvērsuma, kad Somija ieguva neatkarību.
Padomju cerības uz ātru Somijas iekarošanu nepiepildījās, taču tas netraucēja Maskavai realizēt kādu būtisku savu aneksijas plāna sastāvdaļu. Jau 1. decembrī padomju spēku okupētajā Somijas teritorijā tika izveidota tā dēvētās Somijas demokrātiskās republikas valdība. Tās vadīšanu J. Staļins uzticēja Otto Kūsinenam – somu komunistam, kurš pēc sakāves 1918. gada pilsoņu kara laikā bija pārcēlies uz dzīvi Maskavā un kļuvis par aktīvu komunistu Internacionāles funkcionāru. Lai piedabūtu O. Kūsinenu uz šo avantūru, no padomju cietuma pat tika atbrīvots viņa dēls, kurš bija notiesāts par kriminālnoziegumu. Tomēr pat šāda labvēlība līdz galam nenostrādāja – O. Kūsinens, apzinoties reālo cilvēku noskaņojumu Somijā, kategoriski atteicās doties uz Helsinkiem, kur, pēc Maskavas ieceres, bija jāproklamē somu strādnieku valdība. Vēsturē šī valdība iegājusi kā Terijoki valdība, jo tieši Terijoki bija pirmā lielākā Somijas apdzīvotā vieta, kuru izdevās ieņemt padomju spēkiem. O. Kūsinena valdība bez ierunām parakstīja tos padomju ultimātus, kurus bija noraidījusi Somijas valdība, taču pēc pāris mēnešiem zaudēja savu nozīmi, kad Maskava beidzot saprata, ka tai nav absolūti nekāda atbalsta somu sabiedrībā.
Interesanti, ka šo marionešu valdību atzina vien PSRS, Mongolija un Tuva, taču, lai cik dīvaini tas neliktos, to atbalstīja arī nacistiskās Vācijas mediji. Tolaik Berlīne uzskatīja, ka vēl nav pienācis laiks lauzt Molotova – Ribentropa paktu, un Somija, pretēji padomju vēsturnieku apgalvojumiem, nesaņēma palīdzību no Vācijas. Vēl vairāk – kad decembra sākumā Lielbritānija apsvēra iespēju palīdzēt somiem, ideju par britu karavīru pārmešanu uz fronti caur Norvēģiju un Zviedriju noraidīja šo valstu valdības, jo Berlīne piedraudēja ar to okupāciju. Tomēr no Nāciju Līgas par starptautisko tiesību pārkāpšanu PSRS tika nolemts izslēgt.
***
NOTIKUMU HRONOLOĢIJA
• 1917. gada decembris – Somija pasludina neatkarību no Krievijas
• 1918. gada 27. janvāris – Somijā sākas pilsoņu karš starp Vācijas atbalstītajiem baltgvardiem un Padomju Krievijas atbalstītajiem sarkangvardiem
• 1918. gada 15. maijs – uzvaru pilsoņu karā gūst Karla Gustava Manerheima vadītā somu baltgvardu armija
• 1919. gads – Padomju Krievijai piederošajās Ingrijā un Karēlijā notiek dumpji, ar mērķi pievienot šīs teritorijas Somijai. Vēlāk padomju vēsturnieki tos nodēvē par Pirmo padomju – somu karu
• 1920. gada 14. oktobris – tiek parakstīts Tartu miera līgums, kas definē robežu starp Padomju Krieviju un Somiju
• 1932. gada 21. janvāris – Padomju Savienība un Somija vienojas par savstarpējās neuzbrukšanas līgumu
• 1939. gada 23. augusts – PSRS un Vācija paraksta savstarpējās neuzbrukšanas līgumu, kura slepenie protokoli paredz ietekmes sfēru sadalīšanu Eiropā
• 1939. gada septembris/oktobris – PSRS, oficiāli neiesaistoties Otrajā pasaules karā, piedalās Polijas sagrābšanā un sadalīšanā, bet pēc tam piespiež Baltijas valstis piekrist padomju karabāzu izvietošanai
• 1939. gada 5. oktobris – PSRS uzaicina Somijas amatpersonas uz sarunām par teritoriālo domstarpību noregulēšanu
• 1939. gada 9. oktobris – Somijā tiek izsludināta pakāpeniska armijas rezervistu mobilizācija, sākas intensīva rezervistu apmācība
• 1939. gada 11.–12. oktobris – Somijas valdības delegācija Maskavā tiekas ar padomju līderiem Josifu Staļinu un Vjačeslavu Molotovu. PSRS pieprasa daļu no Karēlijas zemesšauruma, četras salas Baltijas jūrā un tiesības īrēt Hanko, kur plānots ierīkot padomju jūras kara flotes bāzi. Somija šīs prasības noraida.
• 1939. gada 23. oktobris – Somija nāk klajā ar savu priekšlikumu, piekrītot atdot PSRS Terijoki pilsētu, taču šī iniciatīva Maskavu neapmierina
• 1939. gada 31. oktobris –Vjačeslavs Molotovs, uzstājoties PSRS Augstākajā padomē, bez aplinkiem paziņo par prasībām, kādas Krievija izvirzījusi Somijai
• 1939. gada 13. novembris – Somijas valdības delegācija vēlreiz noraida Krievijas prasības un pārtrauc sarunas Maskavā
• 1939. gada 26. novembris – Padomju Savienības bruņoto spēku artilērija apšauda pierobežā esošo padomju ciematu Mainilu, vainu par to uzveļot Somijai – šādā veidā gūts iegansts kara uzsākšanai
• 1939. gada 28. novembris – PSRS paziņo par savstarpējā neuzbrukšanas līguma laušanu
• 1939. gada 30. novembris – padomju karaspēks šķērso PSRS un Somijas robežu, tiek apšaudīti Helsinki
• 1939. gada 1. decembris – ar Maskavas atbalstu tiek izveidota tā dēvētā Somu demokrātiskās republikas valdība
• 1939. gada 3. decembris – Somija par intervenci iesniedz sūdzību Nāciju Līgā
• 1939. gada 12. decembris – pēc kaujas pie Tolvervi kļūst skaidrs, ka padomju armijas uzbrukums nav izrādījies tik efektīvs, kā cerēts
• 1939. gada 14. decembris – PSRS tiek izslēgta no Nāciju Līgas
• 1939. gada 23. decembris – Somijas armija sarīko pretuzbrukumu
• 1940. gada janvāris – Somijas armija un brīvprātīgie izcīna uzvaras vairākās nozīmīgās kaujās
• 1940. gada 11. februāris – padomju spēkiem beidzot izdodas dažās vietās pārraut Manerheima līniju
• 1940. gada 12. februāris – Somija ierosina uzsākt miera sarunas
• 1940. gada 9. marts – Somijas spēki spiesti atstāt pozīcijas pie Vīpuri līča
• 1940. gada 12. marts – Maskavā tiek parakstīts miera līgums
• 1940. gada 13. marts – vienošanās par pamieru stājas spēkā
Avoti: Reuters, AP, BBC
