Pašlaik ASV ir apņēmības pilnas sodīt Sīrijas prezidentu Bašaru Asadu par ķīmisko ieroču izmantošanu –pat neraugoties uz to, ka neapstrīdamu pierādījumu tam, ka šos ieročus patiešām lietojuši valdības spēki, nav.
Pirms pāris gadu desmitiem ASV valdība, labi zinot, ka Irākas līderis Sadāms Huseins izmanto ķīmiskos ieročus gan pret Irānas karavīriem, gan paša valstī dzīvojošajiem kurdu civiliedzīvotājiem, ne tikai klusēja, bet arī pamudināja viņu uz to lietošanu.
Irākas un Irānas konflikts ilga no 1980. līdz 1988. gadam, un šajā karā Vašingtona sākotnēji paklusām, bet pēc tam aizvien uzkrītošāk bija Sadāma Huseina vadītās Irākas pusē. Tā paša Sadāma Huseina, kurš vēlāk izrādījās asiņains diktators un 2003. gadā notikušā iebrukuma laikā tika gāzts. Jau kopš 1983. gada ASV Centrālā izlūkošanas pārvalde (CIP) un prezidenta Ronalda Reigana administrācija zinājušas, ka Irāka izgatavo un lieto ķīmiskos ieročus (sinepju gāzi un zarīnu), taču nav uzskatījušas par nepieciešamu ne tikai nekavējoties sodīt Sadāmu, bet pat publiskot šīs ziņas, raksta žurnāls Foreign Policy. Tā publikācija ir pamatota uz nesen atslepenotajiem CIP dokumentiem, kā arī šīs iestādes bijušo darbinieku sniegtajām liecībām, un Vašingtonas politiku tā parāda pagalam nepievilcīgā gaismā – proti, ASV, kas allaž apelē pie morāles normām, ir gatavas pievērt acis, ja kliedzošus starptautisko likumu (1925. gada Ženēvas konvencijas par ķīmisko ieroču lietošanas aizliegumu) pārkāpumus veic to sabiedrotie. Un Sadāma Huseina Irāka astoņdesmito gadu vidū bija šāds sabiedrotais – ar nesen islāma revolūciju piedzīvojušo Irānu ASV attiecības bija ļoti sliktas.
Jau 1983. gadā amerikāņu izlūki vēstījuši, ka Irākai ir ievērojami ķīmisko ieroču krājumi, kas regulāri tiek likti lietā – gan kaujās pret Irānas armiju, gan pierobežas pilsētu civiliedzīvotāju nomierināšanai. CIP paudusi bažas par šo situāciju, turklāt ne jau par pašu ieroču izmantošanas faktu, bet gan par to, ka kāda no izlietotajām kaujas galviņām varētu nonākt Irānas speciālistu rīcībā un viņi to kā pierādījumu nodemonstrētu ANO. ASV politika tolaik bija apgalvot, ka tās īpašie dienesti skaidri zina, kas notiek Irākā un nekādus ķīmiskos ieročus šīs valsts bruņotie spēki neizmanto – irāņiem tā arī līdz kara beigām neizdevās pierādīt, ka šādi uzbrukumi ir notikuši.
Līdz 1987. gadam ASV atbalsts Sadāma Huseina zvērībām izpaudās galvenokārt kā klusēšana un Irākas attaisnošana, taču situācija mainījās, kad amerikāņiem kļuva zināms par Irānas spēku plānoto uzbrukumu Basras tuvumā. Kad šie dokumenti nokļuvuši uz R. Reigana galda, ASV prezidents, saprotot, ka Basras ieņemšana varētu nozīmēt Irānas uzvaru karā, uz tiem uzrakstījis rezolūciju: «Irānas uzvara ir nepieņemama.» CIP šo rezolūciju uztvērusi kā signālu rīkoties, nekavējoties sniedzot Irākas armijai visu savā rīcībā esošo informāciju par Irānas spēku dislokācijas vietām. Irākā strādājošie CIP darbinieki atzinuši – viņiem bijis pilnīgi skaidrs, ka pret Irānas karavīriem tiks lietoti ķīmiskie ieroči. 1988. gada aprīlī patiešām noticis plašs Irākas spēku uzbrukums Fao pussalā, kura laikā vismaz četras reizes izmantots zarīns. Tiek lēsts, ka no ķīmiskajiem ieročiem gāja bojā aptuveni 15 000 irāņu karavīru, bet kopējais šo ieroču upuru skaits sasniedza 20 000 cilvēku. Jāpiebilst, ka tikai mēnesi iepriekš Sadāma spēki ar zarīna gāzes palīdzību apspieda dumpi kurdu apdzīvotajā Halabdžas pilsētā, kur gāja bojā aptuveni 5000 civiliedzīvotāju. ASV varas iestāžu nostāju pret šo ieroču izmantošanu spilgti raksturojis toreizējais amerikāņu militārais atašejs Bagdādē Riks Frankona: «Irākieši mūs nekad neinformēja, ka gatavojas lietot nervu gāzi. Taču viņiem tas nemaz nebija jādara – mēs paši zinājām, ka tā notiks.».