Slimnīcu tīkls Latvijas nodokļu maksātājiem izmaksā 700 miljonus eiro gadā, tāpēc ir pamats sagaidīt, ka slimnīcas sniegs viņiem nepieciešamo palīdzību, tomēr tas ne vienmēr tā ir, konstatējusi Latvijas Valsts kontrole (VK), kura kopā ar Veselības ministriju un veselības ministru Hosamu Abu Meri (“Jaunā vienotība”) iezīmē kritiskos nozares mezglus.
“Latvijā ir 41 slimnīca, kas sadalītas piecos līmeņos, un uz papīra tas izskatās labi, taču revīzija atklāja, ka daudzviet tā ir tikai butaforija, gan attiecībā uz speciālistu, gan attiecībā uz pakalpojumu pieejamību. Taču neatkarīgi no tā, ka virkne lietu pastāv tikai uz papīra, no valsts tās tiek finansētas miljonos eiro,” preses brīfingā 17. septembrī sacīja valsts kontrolieris Edgars Korčagins, piebilstot, ka ar šo revīziju vispirms aicina pieņemt drosmīgus politiskus lēmumus par tiešām efektīva slimnīcu tīkla izveidi. Gan ārvalstu eksperti, gan Veselības ministrijas eksperti politiķiem šādus lēmumus ir sagatavojuši, taču šie lēmumi netika pieņemti.
Tajā pašā laikā VK ar šo revīziju noteikti neaicina atņemt finansējumu veselības aprūpei, tā jau tāpat gadiem ilgi aicina esošo finansējumu novirzīt mērķtiecīgāk un taisnīgāk.
Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa uzsvēra, ka slimnīcu sistēmā ir iespējami ļoti daudzi uzlabojumi tieši pacientu labā - slimnīcu uzņemšanas nodaļu tīklā, pakalpojumu grozā un pieejamībā arī apmaksas sistēmā.
Kāda ir pacientam laba slimnīca?
Moderna ēka, mūsdienīgs aprīkojums un tas, ka slimnīca atrodas tepat pāri ielai, pacientu neizārstēs. Slimnīca sākas ar prasmīgu medicīnisko personālu, pārējais nāk pēc tam. Diemžēl Latvijas slimnīcās trūkst sertificētu speciālistu.
100 miljonus no 700 miljoniem eiro gadā valsts maksā tikai par to, ka 36 no 41 slimnīcas uztur uzņemšanas nodaļas. Tas ir fiksēts maksājums, neatkarīgs no pacientu skaita. Tieši slimnīcu uzņemšanas nodaļās VK redz lielākās optimizācijas iespējas.
Veselības ministrija (VM) reģionos ir centusies stiprināt uzņemšanas nodaļas, lai neatliekamā palīdzība būtu pieejama iespējami tuvāk cilvēku dzīvesvietai, un ir radusi arī finansējumu, vienīgais nosacījums ir nodrošināt konkrētu speciālistu sastāvu.
Bet faktiskā situācija ir tāda, ka visu līmeņu slimnīcās, arī augstākā līmeņa, nav nodrošināti 53% speciālistu un māsu dežūrstundu. 10% no dežūrstundām aizpilda nesertificēti ārsti, rezidenti un stažieri, kuri var strādāt tikai sertificēta ārsta uzraudzībā, kas bieži vien nav identificējams. “Tātad vairāk par pusi, un iespējamība, ka, dodoties uz slimnīcu, jūs sagaidīs vajadzīgie speciālisti, ir 1:1,” piebilda M. Āboliņa. Pēc viņas sacītā, slimnīcas tikai rada iespaidu, ka tur ir pieejami pakalpojumi.
2018. gadā Latvijā it kā notika slimnīcu reforma, kuras mērķis bija ne tikai pārskatīt slimnīcu skaitu, bet arī pakalpojumus, kā arī noteikt vietas, kur šos pakalpojumus nepieciešams nodrošināt un attīstīt. Līdz reformai mums bija 40 slimnīcas, bet pēc reformas - 39. Kopš tā laika slimnīcu skaits iet uz augšu, un šobrīd ir 41 slimnīca.
Gadā slimnīcās hospitalizē ap 300 000 pacientu, un šis skaitlis gadiem kopumā būtiski nemainās, pieaugums nav vērojams. Lielāko daļu pacientu hospitalizē augstākā līmeņa slimnīcas (piektā līmeņa slimnīcas - 43%), un zemākajos līmeņos - pirmajā un otrajā - pacientu skaits ir būtiski zemāks, attiecīgi 2% un 3%, reizēm tur neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes neatved pat vienu pacientu dienā. Ir arī tādas slimnīcas, kur atved vienu pacientu 20 dienās. Vai jūs vai jūsu radinieks gribētu būt šis viens pacients 20 dienās? Visticamāk, jūs piemaksātu, lai “ātrie” ved jūs šai slimnīcai garām.
Pēc reformas vajadzēja būt tā, ka pacientam, vienalga kurā Latvijas vietā, nokļūstot attiecīga līmeņa slimnīcā, vajadzētu saņemt līdzvērtīgus pakalpojumus, taču faktiski tā nenotiek, jo dalījums piecos līmeņos ir tikai deklaratīva frāze, jo turpat normatīvajā aktā uzskaitīti izņēmumi. Un izņēmumu ir tik daudz, ka var redzēt, ka slimnīcas pielāgojas faktiskajai situācijai - to, ko slimnīca var sniegt, to sniedz, pārējo nevajag, un ar tādu personālu, kāds slimnīcai ir, to arī izpilda, jo nekādas vienlīdzīgas prasības līdz pat šai dienai nav definētas, izņemot insulta vienību un uzņemšanas nodaļas, skaidroja M. Āboliņa.
Politiskie lēmumi, kuru tā arī nebija
Par slimnīcu tīklu un pakalpojumu grozu pārstrukturēšanu kopā ar Pasaules Banku izstrādātie priekšlikumi netika ņemti vērā kopš 2016. gada. Veselības inspekcija VM uzdevumā ir veikusi gana plašas pārbaudes par to, vai slimnīcu pakalpojumi dabā atbilst tam, kam tur ir jābūt, un secinājusi, ka desmit slimnīcās dažādos līmeņos neatbilst. “Ieteikums ir bijis šīs slimnīcas deklasificēt uz leju, bet tas diemžēl nav noticis,” konstatēja M. Āboliņa, un, viņasprāt, šeit nevar vainot VM, jo pārbaudes ir veiktas, informācija un priekšlikumi arī.
Pēc M. Āboliņas sacītā, problēma ir tajā, ka nepopulāriem lēmumiem vienmēr būs pretinieki un demokrātiskā sabiedrībā ar cēliem nolūkiem ieviests saskaņošanas process ar nolūku visus iesaistīt visas puses kvalitatīvā diskusijā darbojas pret mums, jo tas ir bremzējošs faktors. Tiek iesniegti tonnām iebildumu, un process kļūst bezgalīgs un stiepjas desmitiem gadu garumā. Un nākamais lēmumu pieņēmējs - Ministru kabinets - neuzskata par iespējamu šo lēmuma projektu iekļaut sēdes darba kārtībā. Turklāt mēs dzīvojam no vēlēšanām līdz vēlēšanām, bet šiem politiski nepieņemtajiem lēmumiem ir sava cena.
Grib pāriet uz trīs līmeņu slimnīcām
Veselības ministrs Hosams Abu Meri preses brīfingā sacīja, ka šie fakti viņam neesot pārsteigums, esošā sistēma vairs labi nedarbojas. Ministrs esot apbraukājis visas Latvijas slimnīcas, un dažās no tām izskatās kā viesnīcas - tukšas vai pustukšas. Valstij pieder tikai trīs lielās slimnīcas un tagad arī Daugavpils slimnīca, bet pārējās pieder pašvaldībām, sistēma ir ļoti sarežģīta, bet, runājot par reformām, cilvēki kļūst emocionāli.
VM nākotnē ir plāns pāriet uz trīs līmeņu slimnīcām - universitātes, reģionālajām un specializētām rajona slimnīcām, kas sniegtu primāro palīdzību un nodrošinātu senioru ārstēšanu.
