Pēc asām debatēm ārstu vidū un arī sabiedrībā veselības ministrs Hosams Abu Meri iesniedzis Saeimā iniciatīvu mainīt Pacientu tiesību likumu, nosakot, ka saziņa ārstniecības iestādēs notiek tikai valsts valodā.
Pašlaik Saeimas sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisija izskata apjomīgus grozījumus Pacientu tiesību likumā pirms likuma grozījumu nodošanas Saeimas Sociālo lietu komisijā un pirms galīga lēmuma Saeimas plenārsēdē. Pēc veselības ministra iniciatīvas sadarbībā ar Latvijas Ārstu biedrību sagatavoto priekšlikumu Pacientu tiesību likumā nostiprināt valsts valodas lietošanu ārstniecības iestādēs apakškomisija virzīs diskusijai. Tomēr tā varētu būt ļoti asa diskusija, lai arī no pacientu tiesību viedokļa - ļoti interesanta.
Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs Artjoms Uršuļskis pastāstīja, ka no Veselības ministrijas iesniegtais priekšlikums paredz likumā noteikt, ka veselības aprūpē saziņa gan starp ārstniecības personām un pacientiem, gan ārstniecības personām savā starpā notiek valsts valodā un, ja pacientam nav saprotama ārstniecības personas sniegtā informācija vai pacients nevar sniegt informāciju mediķim valsts valodas nepietiekamas pārvaldīšanas dēļ, pacientam ir pienākums nodrošināt tulku. Arī veselības ministrs jau vairākkārt publiski ir uzsvēris, ka Valsts valodas likums nosaka latviešu valodas lietošanu iestādēs un organizācijās, kas darbojas publiskajā sektorā, tajā skaitā veselības jomā. Sniedzot publiskus pakalpojumus, ārstniecības iestādē darba vidē ir jālieto latviešu valoda. Tieši jaunie ārsti kā vienu no apgrūtinošiem apstākļiem ir norādījuši darba vidi ārstniecības iestādēs un saziņu ar kolēģiem, kuri darba jautājumos savstarpēji nekomunicē latviski. Latvijas Jauno ārstu asociācija īpaši aktualizē jautājumus par darba vides problemātiku ārstniecības iestādēs, kas papildus atalgojumam un izaugsmes iespējām ir viens no iemesliem, kas mudina jaunos ārstus izvēlēties darbu ārvalstīs. Ministrs sarunās ar veselības iestāžu vadītājiem par šo jautājumu ir runājis, taču tagad to rosina noteikt arī likumā.
Saeimas deputāti iesāka diskusijas par šo priekšlikumu - lai arī kopumā lielākoties politiķi ir par ierosmi, ir virkne jautājumu, kā to reāli izdarīt. Piemēram, kādā likumā to noteikt - Pacientu tiesību (jo kādas gan tur tiesības?) vai Ārstniecības likumā. Vēl viens izskanējušais variants ir tāds, ka šo normu varētu ielikt valsts valodu regulējošā likumā. “Pašlaik mēs varam par to runāt, taču mūsu viedoklis, ka pacientam pašam ir jānodrošina tulkošana, ja viņš nespēj runāt valsts valodā,” teica Artjoms Uršuļskis.
Latvijas Ārstu biedrība atbalsta šo priekšlikumu. Ja pacients nepārvalda valodu, tad problēma ir gan ārstam, gan pacientam, bet ārsts nevar savākt slimības vēsturi (anamnēzi), ne arī izdarīt neko citu. Ārstu biedrība gan spriež, ka likumā jānosaka arī pretpienākums no ārstniecības iestādes - nodrošināt šāda tulka pieejamību, kas varētu būt par maksu saskaņā ar cenrādi. Tas ir viens no variantiem.
“Runājot par pacienta tiesībām, tomēr vajadzētu noteikt, ka neatliekamā situācijā pacientam ir tiesības saprast un ar viņu sazināties viņam saprotamā valodā, tas varētu būt kā automātiski nodrošināts atbalsts tieši šādām situācijām,” norāda Saeimas deputāte Ingrīda Circene, kas uzsver, ka ir pilnībā par valsts valodas lietojumu medicīnas iestādēs. Protams, visās citās situācijās, kur pacients plānveidā nāk pie ārsta, viņam līdzi jānodrošina tulks.
Tā uzskata pacientu tiesību aizstāvji. “Ja pacientam un ārstam ir iespēja sazināties vienalga kādā valodā, mums tas vienmēr ir jāatbalsta un to nedrīkst ierobežot. Ja ārstam un pacientam ir viena valoda, kurā sazināties, tad ir nesaprātīgi to ignorēt,” saka pacientu tiesību aizstāve Solvita Olsena, kā piemēru nosaucot angļu un vācu valodu. “Neatliekamās situācijas, kur svarīgi pēc iespējas ātrāk sniegt kvalitatīvu palīdzību. Treškārt, mēs dzīvojam Eiropas Savienībā, un mums ir jāsniedz atbilstoša aprūpe citu valstu pilsoņiem.” Viņa aicināja noteikt saprātīgu risinājumu, kas neliegtu iespēju saņemt medicīnisku palīdzību.
