Veselības aprūpes finansēšanas likums un tā normas, kas attiecas uz valsts obligāto veselības apdrošināšanu, ir viscietākais rieksts, kas pieredzēts politiskajā darba kārtībā.
Pašlaik jau vairāk nekā piecus gadus teorētiski Latvijā darbojas valsts veselības apdrošināšana, kur daži elementi no šīs apdrošināšanas strādā, piemēram, darba ņēmēji maksā vienu procentu veselības iemaksas, savukārt citas likumā iekļautās normas, piemēram, par diviem veselības aprūpes groziem - nestrādā.
Pašlaik veselības aprūpes finansēšanas modelis ietverts likumā, kas tika pieņemts jau 2017. gada nogalē un kurā iekļauts vēlāk atliktais divu tā saucamo veselības aprūpes pakalpojumu “grozu” princips - veselības aprūpes minimums (“pamata grozs”), kas tiek nodrošināts Latvijas pilsoņiem, nepilsoņiem, ārzemniekiem ar pastāvīgo uzturēšanās atļauju, un valsts obligātā veselības apdrošināšana (“pilnais grozs”), kas tiek nodrošināts personām, kuras veic valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas vispārējā režīmā, un personām, kuras ir sociāli mazāk aizsargātas (bērni, pensionāri, bezdarbnieki). Pārējiem ir paredzēta iespēja valsts obligātajai veselības apdrošināšanai pievienoties brīvprātīgi.
Tomēr šis dalītais veselības aprūpes finansēšanas modelis no likuma pieņemšanas brīža līdz šim nav īstenots, jo vairākus (piecus!) gadus pēc kārtas likuma pārejas noteikumu punkts, kas paredz valsts veselības apdrošināšanas, precīzāk - divu grozu sistēmas, stāšanos spēkā, ir atlikts. Kamēr nav vienošanās par valsts obligātās veselības apdrošināšanas sistēmu, valsts finansētus veselības pakalpojumus ir tiesības saņemt valsts obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros neatkarīgi no veselības apdrošināšanas iemaksu veikšanas.
Tomēr esošais likums paredz, ka jūnijā “divu grozu” principam vajadzētu stāties spēkā, jo kopumā no likuma šis princips nekad nav izslēgts, lai gan diskusijas bijušas dažādas, arī tādas, ka Latvijai vispār vajadzētu atteikties no šī grozu principa.
Taisnība ir Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājām Andrim Bērziņam par to, ka pašreizējā situācijā saprast, ko paredz Veselības aprūpes finansēšanas likums, nav iespējams. Vēl sarežģītāk ir saprast, ko Ministru kabinets, Veselības ministrija un Saeima vēlas pateikt iedzīvotājiem - kādai vajadzētu būt veselības apdrošināšanai, jo politiskās vienošanās nav, un nevar apskaust veselības nozares ierēdņus, no kuriem prasa rezultātu, bet kuri var rīkoties tikai tā, kā to paredz politiskā virsvadība.
Tātad, ja nekas netiek mainīts esošajā likumā, jūnijā stāsies spēkā norma, ka tiesības saņemt veselības aprūpes pakalpojumus valsts obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros ir personai, kura ir sociāli apdrošināta veselības apdrošināšanai saskaņā ar likumu “Par valsts sociālo apdrošināšanu”.
No iepriekšējā Saeimas sasaukuma mantojumā atstāts likumprojekts, kas paredz, ka valsts finansētu veselības pakalpojumu saņemšanu varētu sasaistīt ar deklarēto dzīves vietu - ja esi deklarēts Latvijā, saņem aprūpi, ja nē - nesaņem. Šonedēļ Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas deputāti faktiski atstāja šo likumprojektu bez tālākas virzīšanas, jo pieņēma divus citus lēmumus. Vienu - kas nepārsteidz - ka divu grozu princips varētu tikt atlikts līdz 2026. gadam (likumprojekts jāsagatavo Veselības ministrijai), savukārt ar otru lēmumu komisija uzdod Veselības ministrijai izstrādāt jaunu likumu.
Saeima aicina Veselības ministriju līdz nākamā gada februārim izstrādāt jaunu veselības aprūpes finansēšanas modeli. Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājs A. Bērziņš saka: “Jābūt skaidram, kā valsts iedzīvotājiem nodrošināt veselības aprūpes pakalpojumus. Pašlaik šis likumprojekts ir “satamborēts”, un pagaidām, kamēr šāds risinājums vēl nav rasts, jāsaglabā līdzšinējā pieeja.” Līdzšinējā pieeja nozīmē, ka nav nekāda divu grozu principa, bet arī viena procenta veselības maksājums nav atcelts.
Komisija sēdē lēma nevirzīt izskatīšanai parlamentā iepriekš no 13. Saeimas pārņemto likumprojektu, ar kuru bija plānots ieviest vienotu valsts apmaksāto veselības aprūpi Latvijā deklarētajiem iedzīvotājiem. Tobrīd, kā rakstīja “Neatkarīgā”, šis likumprojekts bija izveidots kā alternatīva tā saucamajam veselības aprūpes pakalpojumu grozu principam. Princips paredzēja, ka iedzīvotājiem veselības aprūpes pakalpojumi būtu pieejami atkarībā no veiktajām sociālajām iemaksām.
