Latvija nedrīkst atteikties no starptautiski pieņemta visaptverošas veselības aprūpes sistēmas modeļa, jo nepastāv racionāls pamats un nav saskatāmi būtiski ieguvumi, ja Latvijā tiek mainīti veselības aprūpes finansējuma principi, secinājusi Latvijas Ārstu biedrības organizētā veselības aprūpes finansēšanas darba grupa.
Pašlaik Latvijā, kā zināms, ir valsts vispārējos nodokļos balstīta veselības apdrošināšana, kurā diemžēl ir akūts naudas trūkums, kas ir novedis pie tā, ka Latvijas iedzīvotāju veselības stāvoklis ir būtiski sliktāks nekā citās Eiropas Savienības valstīs.
Latvijas Ārstu biedrības darba grupu vadīja biedrības valdes loceklis Māris Taube, un tajā darbojās vairāk nekā divdesmit veselības nozares ekspertu. Publiski izskanējušas dažādas versijas, vai un kā mainīt veselības nozares finansēšanas modeli - gan izmantot tam sociālās apdrošināšanas budžetu (lielākā mērā nekā pašlaik), gan nosakot jaunu nodokli, gan citi varianti, piemēram, labprātīga atteikšanās no valsts finansētas veselības aprūpes un tikai privātas medicīnas izmantošana. Ko darba grupa konstatēja? Diemžēl secinājumi par situāciju Latvijā nav iepriecinoši. Latvijas iedzīvotāji veselīgi nodzīvo visīsāko laiku Eiropas Savienībā, un tas ir par 20 gadiem īsāks laiks nekā Eiropas Savienības valstīs ar vislabākajiem rādītājiem. Latvijā iedzīvotāji divas reizes vairāk nekā vidēji Eiropas Savienībā mirst no slimībām, kuras varētu novērst vai ārstēt. Latvijā valsts veselības izdevumi uz vienu iedzīvotāju 2020. gadā bija 1417 ASV dolāri, kas ir gandrīz divas reizes mazāk nekā Igaunijā (2346 ASV dolāri) un Lietuvā (2321 ASV dolārs).
Latvijā veselības aprūpes finansējums pašlaik veidojas no vispārējiem valsts ieņēmumiem, pamatā nodokļiem. Vienam nodoklim, precīzāk sakot, sociālās apdrošināšanas iemaksām, ir īpaši iezīmēta noteikta daļa - viens procents, kas tiek novirzīts veselības aprūpes finansēšanai. Darba grupa secinājusi, ka šāds finansējuma iegūšanas modelis veselības aprūpei nodrošina visu Latvijas iedzīvotāju līdzdalību, jo katrs iedzīvotājs maksā dažāda veida nodokļus, piemēram, pievienotās vērtības, ienākuma, nekustamā īpašuma un citus nodokļus, šādi veidojot plašu un elastīgu veselības finansējuma bāzi. Tiesa, un to Latvijas Ārstu biedrības darba grupa nemin savā ziņojumā, šo veselības nodokli viena procenta apmērā gan maksā tikai daļa iedzīvotāju - tie, kuri veic sociālās iemaksas, proti, strādājošie, bet veselības pakalpojumu grozs gan visiem pacientiem ir līdztiesīgs. Daļa iedzīvotāju ir racionālu apsvērumu dēļ no šāda maksājuma atbrīvoti (seniori, bērni, kuri saņem valsts finansētu veselības aprūpi), taču nodokļa nemaksātāji saņem tieši tādu pašu pieeju valsts finansētai aprūpei kā nodokļu maksātāji. Par šo jautājumu ir bijušas daudzas sarunas, taču nekāds risinājums nav panākts. No Latvijas Ārstu biedrības ziņojuma izriet, ka visi iedzīvotāji tādā vai citādā veidā maksā nodokļus un ir veselības aprūpes līdzfinansētāji.
Pēc ekspertu domām, Latvijā nesamērīgi liels ir pašu pacientu veikto tiešo maksājumu apjoms. Tiešos maksājumus veido gan pacientu pašu veiktā samaksa par veselības pakalpojumiem, gan arī valsts noteiktie līdzmaksājumi par veselības aprūpes pakalpojumiem un ārstniecības līdzekļiem, tajā skaitā zālēm. 36,6 procentus no veselības izdevumiem apmaksā iedzīvotāji no saviem līdzekļiem (Eiropas Savienības vidējais rādītājs ir 15,4 procenti). Vislielāko daļu no visiem izdevumiem, kurus Latvijā sedz pacienti no saviem pašu līdzekļiem, veido izdevumi par ārstniecības līdzekļiem - zālēm un medicīniskām ierīcēm (apmēram 40 procenti no pašu veiktiem maksājumiem).
“Iedzīvotāju pašu maksājumi būtu jāmazina, jo tas ir tiešs veselības aprūpes pieejamību ierobežojošs faktors noteiktai iedzīvotāju daļai,” saka Latvijas Ārstu biedrības vadītāja Ilze Aizsilniece. Darba grupa uzskata, ka pašreizējais veselības aprūpes finansēšanas modelis Latvijā nosaka obligātu visu iedzīvotāju iesaisti un klasificējams kā obligātā valsts veselības apdrošināšanas sistēma. Ja valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība tiktu ierobežota, balstoties uz noteiktu nodokļu samaksas faktu vai apjomu, vai jebkuru citu diskriminējošu pazīmi, paaugstinātos nabadzības un sociālās atstumtības risks iedzīvotājiem ar zemākiem ienākumiem neveselības gadījumā, kā arī veidotos papildu slogs veselības aprūpes sistēmai, jo pacienti, laikus nesaņemot slimību profilaksi, ārstēšanu un aprūpi, biežāk saņem izmaksu ietilpīgākus pakalpojumus jau slimību vēlīnās stadijās neatliekamajā medicīniskā palīdzībā un stacionārā.
Šo risku īpaši paaugstinātu likumisks pieļāvums atteikties no līdzdalības kopējā finansējuma sistēmā ar tiesībām veikt veselības pakalpojumu maksājumus tieši vai pirkt privātu apdrošināšanu. Jau pašlaik privātās apdrošināšanas īpatsvars ir būtiski lielāks (Latvijā 3,6 procenti no visiem iedzīvotāju izdevumiem par veselības aprūpi, Lietuvā - 1,3, Igaunijā -1,6 procenti) nekā citās valstīs un liecina par būtiski nepietiekamu valsts finansējumu. Privātus maksājumus var veikt turīgākā iedzīvotāju daļa, veicinot jau tā lielo nevienlīdzību veselības jomā Latvijā.
Darba grupa norāda, ka izprot daļas sabiedrības un politiķu vēlmi caur izmaiņām veselības aprūpes finansēšanas modelī panākt uzlabojumus arī citās jomās, piemēram, veicināt nodokļu nomaksu. Atsevišķi darba grupas locekļi atbalstīja ideju, ka ir nepieciešama valsts veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanas sasaiste ar valsts obligāto sociālo apdrošināšanas iemaksu apjomu, kas varētu sekmēt darba devēju vēlmi maksāt nodokļus, celt atalgojuma līmeni. Aptuvenie aprēķini par fiskālajiem ieguvumiem un atsevišķu valstu negatīvā pieredze, piemēram, Bulgārijā, Rumānijā, liek šaubīties par potenciālajiem ieguvumiem.
Darba grupa valsts augstākajām amatpersonām ir nosūtījusi secinājumus un priekšlikumus, un vissvarīgākais no tiem ir - Latvija nedrīkst atteikties no visaptverošas veselības aprūpes sistēmas modeļa. Latvijai jāpanāk politiska izšķiršanās un jāturpina darbs, lai sasniegtu Eiropas valstu vidējo līmeni, piemēram, tādā rādītājā kā valsts izdevumi veselības aprūpei no iekšzemes kopprodukta.
Lai arī darba grupa detalizēti nevērtēja papildu finansējuma iegūšanu, jaunā sistēma nedrīkst palielināt iedzīvotāju nevienlīdzību, mazināt veselības aprūpes finansiālo pieejamību vai paaugstināt nabadzībā nonākšanas risku neveselības dēļ. “Veselības aprūpe ilgstoši aplami politiski ir uzskatīta par līdzekļus tērējošu nozari, kaut patiesībā tā nav. [..] ir jāmaina attieksme - ieguldītie līdzekļi veselības aprūpē jāvērtē kā investīcija iedzīvotāju veselībā, kas ļautu novērst slimības, pagarināt veselīgi nodzīvotos dzīves gadus, kā arī mazināt slimību izraisīto darba nespēju un invaliditāti,” teikts ekspertu ziņojumā.
