Komentāri: Hospisa Māja: Stāsts nav par nāvi, bet dzīvu cilvēku

Ja pienāktu laimīgā diena, kad šādi un līdzīgi pakalpojumi varētu notikt, nevis tāpēc, ka radusies iespēja apgūt kārtējo finansējumu... Kur valdība, tur sūdi! Kāpēc, piemēram, kādam jāpaliek neziņā un uz sajukšanas robežas, ja Latvija pilna ar garīdzniekiem, starp kuriem var atrast arī, pat ļoti, sakarīgus?

Kaimiņu pieredze: Polijā darbojas gan mājas gan stacionārie hospisi. Gdaņskas reģionā (apt. 800 t. iedzīvotāju) ir 4 stacionārie hospisi. Katrā no 25 līdz 30 mājinieku (tā mēs tos saucam, nevis par pacientiem). Hospisiem ir valsts veselības fonda finansējums, kas gan neaptver visus izdevumus (pietrūkst apm. 30 % līdzekļu, kurus papildinām ar dažādām labdarības pasākumiem), tomēr pilnībā sedz medicīnisko aprūpi (ārsts, medmāsas, psihologs, medikamenti). Finanšu un veselības aizsardzības sistēmā paliatīvā aprūpe ir pilnīga atsevišķa veselības nozare, pilnīgi nesaistīta ar ģimenes ārstiem un to pienākumiem - šķiet, ka tā ir pareizāk. Īpaša palīgu "komanda" ir brīvprātīgie, kuri palīdz gan labdarības pasākumos, gan arī - un tas ir pats galvenais - pavada laiku kopā ar mājiniekiem, palīdzot tos pabarot, palasot priekšā grāmatu vai vienkārši pasēžot kopā, lai aprunātos. Mājinieku tuviniekiem ir pieejams psihologa padoms šajā grūtajā laikā. Nav ne mazāko šaubu, cik ļoti hospiss ir vajadzigs. Hospiss nav tikai par nāvi - "hospiss tā ir dzīve" - tāda ir arī mūsu devīze Gdaņskā.