Latvijā vēža pacientiem ļoti svarīgi ir laikus saņemt adekvātu ārstēšanu, tomēr tikpat būtisks ir sociālais atbalsts, ko pacientiem var sniegt līdzcilvēki. Diemžēl nereti vēža pacienti baidās lūgt palīdzību, un to var izskaidrot ar joprojām pastāvošo stigmu pret vēža slimību un grūtībām uzrunāt vēža pacientus.
Lielākajai daļai vēža pacientu - vairāk nekā 60 procentiem - ir nepieciešama palīdzība, ko nevar sniegt ģimene, secināts Latvijas Onkoloģijas pacientu organizāciju apvienības “Onkoalianse” veiktajā aptaujā.
“Sabiedrības atbalsts ceļā uz atveseļošanos ir izšķiroši svarīgs,” diskusijā “Viens nav cīnītājs. Kā palīdzēt vēža pacientiem?” Pasaules Vēža dienas ietvaros, ko rīkoja “Onkoalianse” kopā ar Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociāciju, atzina uzņēmēja, biznesa un personālvadības konsultante, krūts vēža paciente Ilva Lilmā. Viņa vēlas iedrošināt citus pacientus un tos, kam paziņu lokā ir kāds, kas slimo ar vēzi - runāt, uzmundrināt, atbalstīt, palīdzēt un nekautrēties. “Mans ieteikums tiem, kas nezina, kā piedāvāt atbalstu - vienkārši pajautāt: kā tev ir, ko es varu palīdzēt? Jo frāze “turies!” nav vietā, jo es “neturos”, es eju ārstēšanas ceļu, darot visu nepieciešamo. Sabiedrības atbalsts dod milzīgu spēku un pozitīvas emocijas,” stāsta paciente.
“Lūgt palīdzību otram nereti ir liels pazemojums,” secinājusi “Onkoalianses” vadītāja Olga Valciņa. Aptaujā 62 procenti vēža pacientu atzinuši, ka viņiem ir bijusi vajadzība pēc palīdzības, ko nevar nodrošināt tuvinieki. Tie vēža pacienti, kuri lūguši palīdzību ārpus savas ģimenes, lūguši to kolēģiem (35 procenti), seniem paziņām (31,4 procenti) vai kaimiņiem (21,5 procenti). Teju puse aptaujāto (44 procenti) aptaujā atzinuši, ka viņiem psiholoģiski bija grūti lūgt palīdzību, kā galvenos iemeslus minot nevēlēšanos citus apgrūtināt, nevēlēšanos, lai citi zina, ka viņi slimo ar vēzi, nevēlēšanos izrādīt vājumu un bailes no atteikuma.
Svarīgākā palīdzība, ko varētu sniegt kaimiņi, apkārtnes iedzīvotāji, nevalstiskās organizācijas un citi sabiedrības locekļi, pēc vēža pacientu domām, ir psiholoģiskais atbalsts un sarunas - to atzinuši lielākā daļa vēža pacientu. Vēl pacientiem ir nepieciešama palīdzība ar transportu, tāpat - apjautāšanās, kā viņiem klājas, ieteikumi, kas saistīti ar ārstu un procedūru pieejamību, palīdzība preču un produktu piegādē uz mājām un palīdzība mājas vai dārza darbos.
“Aptaujas rezultāti norāda, ka cilvēki palīdz viens otram, taču sabiedrībai ir jātiek galā ar stigmu un grūtībām uzrunāt vēža pacientus, piedāvāt palīdzību. Mēs pārāk bieži atstājam novārtā savus tuviniekus un ļaujam viņiem cīnīties ar vēzi vienatnē tā vietā, lai būtu blakus, atnāktu līdzi pie ārsta vai citādi atbalstītu. No praktiskām lietām ļoti svarīgi ir palīdzēt ar transportu, īpaši attālos lauku novados, aizvedot vai atvedot uz ķīmijterapijas kursu, operāciju vai ārsta vizīti,” saka Olga Valciņa. Viņa stāsta par savu pieredzi, kad neiedomājusies pati piedāvāt palīdzību kolēģei atvest mājās no procedūras slimnīcā, lai gan viņai bijusi praktiska iespēja to izdarīt.
Pacientu organizācija veikusi arī sabiedrības viedokļa izzināšanu, un aptaujā noskaidrots, ka 80 procentiem ir ienācis prātā palīdzēt vēža pacientiem, taču lielai daļai līdzcilvēku ir bijušas grūtības uzrunāt pacientu, lai piedāvātu savu palīdzību. Kā galvenos iemeslus tam, kas kavē palīdzības sniegšanu, iedzīvotāji min nezināšanu, kā taktiski uzrunāt vēža pacientu, un bailes, ka palīdzību uztvers kā iejaukšanos personīgajā dzīvē. Lielākā daļa jeb 50,8% respondentu atzīmē, ka palīdzības sniegšanu ievērojami atvieglotu kāds projekts, kurā norādīts, kā var sniegt savu palīdzību.
Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas vadītāja, Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas klīnikas vadītāja Aija Geriņa-Bērziņa diskusijā sacīja, ka pacienta līdzestība jeb iesaistīšanās ārstēšanas procesā ievērojami palīdz uzlabot ārstēšanas rezultātu, tomēr vēža diagnoze ir smags psihoemocionāls pārdzīvojums, tāpēc līdzcilvēku atbalsts ir ļoti svarīgs.
Diskusijā izskanēja arī praktiski piemēri, kā vēža pacientiem palīdz citās valstīs. Viens no būtiskākajiem atbalsta mehānismiem ir transporta pakalpojumu organizēšana uz ārstu vizītēm, izmeklējumiem un procedūrām, uz ko vēža pacientiem ir jādodas bieži. “Zviedrijas onkoloģiskajās klīnikās ir īpaši organizēts taksometra pakalpojums uz un no klīnikas,” stāsta Aija Geriņa-Bērziņa. Līdzīga prakse ir arī citās Skandināvijas valstīs, un, kā atzina Olga Valciņa, “Onkoalianse” jau ir uzsākusi sarunas ar vairāku pašvaldību pārstāvjiem par transporta organizēšanas iespējām pacientiem. Stradiņa slimnīcas Krūts slimību centra vadītājs Arvīds Irmejs pastāstīja, ka ambulatorajā aprūpē būtiski trūkst sociālā darbinieka etapa. Pirmajā vizītē pēc diagnozes noteikšanas ikvienam vēža pacientam būtu nepieciešama saruna ar sociālo darbinieku, kurš noskaidrotu, vai pacients ir ar mieru, ka ar viņu sazinās vietējais sociālais dienests, apkaimes biedrība vai kāda cita organizācija atbalsta un palīdzības sniegšanai. Šādā veidā varētu sniegt informāciju pacientam un par pacientu, saglabājot pacienta tiesības uz informācijas privātumu. Pašlaik pacients var neuzzināt par palīdzības iespējām un organizācijas var neuzzināt par pacientu, jo nevienam nav tiesību izpaust nekādu informāciju.
“Ir lietas, kas ir sistēmiski jāsakārto, un pacientiem jāvar paļauties ne tikai uz līdzcilvēku atbalstu, bet arī to, ka sistēma nodrošina palīdzību ikvienam,” uzskata Stradiņa slimnīcas onkoloģe ķīmijterapeite Gunta Purkalne. “Citur pasaulē visiem
pacientiem, kam ir pirmreizēja vēža diagnoze, tiek piedāvāta psihologa palīdzība, novērtējot cilvēka spējas tikt galā ar diagnozes uzlikto slogu. Ar pacientu runā sociālais darbinieks, kas noskaidro, kāda palīdzība nepieciešama, un pašam cilvēkam nav tā jāmeklē.”
