Eiropā, tostarp vairākās Eiropas Savienības valstīs konstatēta jauna infekciju slimība – pērtiķu bakas. Par vairākiem saslimšanas gadījumiem ziņo Lielbritānija, Portugāle un Spānija, liecina Eiropas slimību profilakses un kontroles centra ziņojums.
Pērtiķu bakas ir reta vīrusu slimība, kas līdz šim konstatēta vien attālos Centrālāfrikas un Rietumāfrikas reģionos, tropu mežu tuvīnās teritorijās. Tā kā saslimušo skaits nav liels un cilvēki slimo vieglā formā, trauksmes zvans Eiropā nav iezvanīts.
Eiropas slimību profilakses un kontroles centra dati liecina, ka pirmais pērtiķu baku gadījums reģistrēts šogad 7. maijā Lielbritānijā, un, visticamāk, šajā gadījumā slimība ir ievesta. Jau 14. maijā Lielbritānijā reģistrēti nākamie divi saslimšanas gadījumi, abi cilvēki dzīvo vienā mājsaimniecībā, bet nav bijuši nekādos kontaktos ar pirmo Anglijā atklāto pērtiķu baku slimnieku. Vēl pēc divām dienām Lielbritānijā reģistrēti nākamie četri slimības gadījumi - neviens nav bijis ceļojumā valstīs, kur varētu izplatīties pērtiķu bakas (tā sauktie endēmiskie reģioni). Epidemiologi norāda, ka līdz šim ar šīm bakām saslimuši gados jauni vīrieši.
Par saslimšanu ar pērtiķu bakām ziņo arī Portugāle, šonedēļ tur reģistrēti pirmie pieci gadījumi un vēl 20 aizdomīgi gadījumi, kas tiek vērtēti. Lielākā daļa saslimušo ir no Lisabonas. Par astoņiem saslimšanas gadījumiem paziņojusi arī Spānija.
Kā liecina Eiropas slimību profilakses un kontroles centra informācija, kopš 2018. gada kopumā reģistrēti vien septiņi pērtiķu baku gadījumi - visi Lielbritānijā (2018., 2019. un 2021. gadā). Lielākoties visos gadījumos pacienti bija devušies ceļojumā uz zemēm, kur visbiežāk izplatās pērtiķu bakas.
Tāpēc pašlaik visai droši epidemiologi var teikt, ka šogad reģistrētie pērtiķu baku gadījumi ir pirmie šīs slimības pārneses gadījumi Eiropā, kur nav epidemioloģiskās saiknes starp Eiropu un Rietumu un Centrālo Āfriku.
Epidemiologi pašlaik novēros, vai un kā pērtiķu bakas izplatīsies tālāk, bet līdz šim zināms, ka tās izplatās ciešos kontaktos starp cilvēkiem atšķirībā, piemēram, no Covid-19.
Slimību profilakses un kontroles centrā “Neatkarīgajai” apstiprināja, ka, saskaņā ar Eiropas Savienības Agrās brīdināšanas un reaģēšanas sistēmas datiem, dažādās valstīs ir reģistrēti pērtiķu baku gadījumi: Apvienotajā Karalistē septiņi laboratoriski apstiprināti gadījumi, Portugālē (Lisabonā un Težu ielejā) pieci laboratoriski apstiprināti gadījumi un 15 aizdomīgi gadījumi, Zviedrijā viens laboratoriski apstiprināts gadījums, kas, visticamāk, saistīts ar ceļojumu uz Itāliju, Spānijā astoņi aizdomīgi gadījumi, Beļģijā viens laboratoriski apstiprināts gadījums, kas, visticamāk, saistīts ar ceļojumu uz Portugāli, Itālijā viens laboratoriski apstiprināts gadījums vīrietim, kurš bijis ceļojumā uz Grankanāriju. Tikai vienā gadījumā epidemioloģiskajā izmeklēšanā ir ceļojums uz endēmisko valsti - Nigēriju, pārējie gadījumi nav saistīti ar šo ieviesto gadījumu, un epidemioloģiskie dati liecina par vietēju infekcijas transmisiju. 13 aizdomīgi gadījumi reģistrēti Kanādā.
Vai Latvijas speciālisti seko pērtiķu baku izplatībai? Slimību profilakses un kontroles centrā to apstiprina. “Jā, Latvijas epidemiologi monitorē informāciju par situāciju pasaulē saistībā ar pērtiķu bakām,” saka centra speciāliste Ilze Arāja. “Esam sagatavojuši un izsūtījuši vēstuli atbilstošām Latvijas ārstu asociācijām, piemēram, ģimenes ārstiem, infektologiem, urologiem, dermatologiem un citiem informatīvu vēstuli, ka izplatās šāda slimība un iespējamo rīcību.”
Pasaules veselības organizācijā stāsta, ka pērtiķu vīruss pamatā cilvēkam tiek nodots no dzīvniekiem, tādiem kā grauzēji un primāti, bet vīrusa nodošana no cilvēka uz cilvēku līdz šim bijis ļoti retos gadījumos. Pērtiķu gripa ir reta vīrusu zoonoze, kas ir sastopama attālos Centrālās un Rietumu Āfrikas reģionos. Pret pērtiķu gripu nav specifiskas vakcīnas vai ārstēšanas metodes, tomēr baku vakcīna var pasargāt arī pret pērtiķu bakām.
Kādi ir slimības simptomi? Tie ir līdzīgi tiem, kurus novēro ar parastām bakām, tiesa, simptomi ir vājāki. Bakas kā slimība tika izskausta pasaulē 1980. gadā, un, kopš ir pārtraukta vakcinācija pret bakām, tieši pērtiķu bakas kļuvušas par šīs vīrusa grupas izplatītāko infekciju slimību cilvēkiem, lai gan, protams, saslimšanas gadījumu skaitu nevar salīdzināt ne ar gripas, ne Covid-19 izplatību.
Pirmoreiz pērtiķu baku gadījumi atklāti 1970. gadā Kongo demokrātiskajā republikā (tolaik - Zairā), un ar šīm bakām saslima deviņgadīgs puika no reģiona, kur parastās bakas bija apturētas 1968. gadā. Kopš tā laika lielākā daļa pērtiķu baku gadījumu tiek reģistrēti lauku reģionos tropu mežu tuvumā. Tieši Kongo upes reģions ir pērtiķu gripas endēmiskais reģions. Pasaules veselības organizācijas dati rāda, ka 1996.-1997. gadā notika plašs pērtiķu baku uzliesmojums.
Savukārt 2003. gadā pērtiķu baku gadījumi reģistrēti Amerikas Savienotajās Valstīs. Tā bija pirmā reize, kad šī slimība tika atklāta ārpus Āfrikas kontinenta. Cilvēki ASV saslima no mājdzīvniekiem - suņiem, kuri savukārt vīrusu bija ieguvuši no grauzējiem, kas ieceļojuši no Āfrikas. Kopš 1970. gada saslimšanas gadījumi reģistrēti desmit Āfrikas valstīs, piemēram, Kamerūnā, Nigērijā un citās. 2017. gadā Nigērijā notika pēdējais lielākais slimības uzliesmojums - slimība skāra vairāk nekā 40 cilvēku.
Pērtiķu bakas sākas ar paaugstinātu ķermeņa temperatūru, galvassāpēm, muskuļu un muguras sāpēm, nogurumu. Slimībai raksturīgi pietūkuši limfmezgli un ādas bojājumi - no izsitumiem līdz pūšļiem un krevelēm. Parasti slimība ilgst divas līdz četras nedēļas. Letalitāte ir līdz 3,6 procentiem. Pērtiķu baku inkubācijas periods (laiks no inficēšanās līdz simptomiem) parasti ir 6-16 dienas, bet tas var svārstīties no 5 līdz 21 dienai, skaidro Slimību profilakses un kontroles centrā.
Inficēšanās ar pērtiķu baku vīrusu notiek, kad cilvēks nonāk saskarē ar vīrusu, kontaktējoties ar inficēto dzīvnieku, cilvēku vai pieskaroties bioloģiskajiem materiāliem vai vides priekšmetiem, kas ir inficēti ar vīrusu. Vīruss iekļūst organismā caur bojātu ādu, pat ja bojājums nav redzams, elpceļiem vai gļotādām. Vīrusa pārnešana no cilvēka uz cilvēku notiek galvenokārt ar lielu elpceļu pilienu starpniecību, kam ir nepieciešams relatīvi ilgs kontakts aci pret aci.
