Smēķētāji bieži stāsta, ka cigaretes iespaidā jūtas labāk, var vieglāk koncentrēties un mazinās stress. Tādas patiešām ir viņu subjektīvās sajūtas, taču šeit darbojas atkarības mehānisms: kad nikotīns sāk izvadīties no asinīm, pīpmanis jūt nemieru un trauksmi, tādēļ aizsmēķē, lai no tās atbrīvotos. Patiesībā viņš tikai noņem abstinences blakusefektus un nonāk tādā stāvoklī, kādā nesmēķētājs ir katru dienu – vienkārši normāli jūtas. Ar laiku periodi starp cigaretēm pakāpeniski saīsinās, smēķēt vajag vairāk un biežāk, cilvēks izvēlas stiprākas cigaretes.
Viens cilvēks spēj pretoties stresam pat ļoti kritiskā situācijā, kamēr citu izsit no līdzsvara katrs nieks. Kāpēc tā - pārliecinoši atbildēt ir grūti, jo te mijiedarbojas daudzi faktori. Tomēr izpētīts, ka stresu bieži veicina mūsu pašu attieksme pret dažādām lietām. Ja fonā turklāt ir tabakas atkarība, tad nav brīnums, ka roka atkal sniedzas pēc cigaretes. Varbūt nav nejaušība, ka sarunu valodā reizēm saka: “to lietu vajag izpīpēt”, ar to saprotot - apzināt problēmu un izdomāt risinājumu. Dažas tipiskas stresu veicinošas situācijas:
*Pārņemtība ar to, ko nevar mainīt. Laika ritējums, dabas kaprīzes, citu cilvēku nepilnības, mūsu pašu pagātnē pieļautās kļūdas, kuras vairs nav iespējams labot.
* Notikumu “atgremošana”. Vai es visu izdarīju pareizi, vai tikai nepateicu ko muļķīgu, vai kādu neaizvainoju... Protams, der savu rīcību izvērtēt, bet nemitīga katra sīkuma analizēšana un neesošu problēmu izdomāšana stresu tikai veicina.
*Nepārtraukta sirds kratīšana. Ir cilvēki, kuri visu laiku žēlojas, runā un domā par dažādām negācijām, fokusējas tikai uz problēmām un nelaiž tās vaļā. Pārējie ar laiku sāk no viņiem izvairīties, un, to pamanot, ir jauns iemesls stresam.
*Vilcināšanās lēmumos un rīcībā. Atlikti uz vēlāku laiku parasti tiek tieši nepatīkamākie, darbietilpīgākie, garlaicīgākie un neskaidrākie uzdevumi, līdz tie sakrājas un iestājas panika.
*Ātra padošanās grūtībām. Ja pēkšņi izrādās, ka saradies daudz vairāk darbu vai akūtu problēmu, nekā bija domāts, daļa cilvēku piedzīvo tik lielu stresu, ka sāk darboties nesakarīgi, ķeras te pie viena, te pie otra darba un nepadara nevienu.
*Cenšanās visu paveikt vienam. Cilvēkiem ar augstu stresa līmeni bieži ir princips: ja gribi, lai kaut kas tiek padarīts kārtīgi, tad dari to pats. Viņi cenšas tikt ar visu galā gan darbā, gan sadzīvē, kaut arī reizēm būtu vajadzīga tikai neliela citu cilvēku piepalīdzēšana, lai viss būtu kārtībā.
Ja kādam pajautā, kāpēc viņš smēķē, seko visdažādākās atbildes: tas man ir viens no nedaudzajiem jaukajiem rituāliem, tas ļauj justies vienotam ar kolēģiem, svarīgāko informāciju darba kolektīvā var uzzināt tikai pīpētavā, cigaretes dūms nomierina stresa situācijās. Kāds apgalvo, ka smēķēšana viņam sniedzot baudu. Bet kas gan tā par baudu, ja, piemēram, jāiziet pagalmā, jāatkāpjas 10 metrus no ieejas, jāmeklē, kur patverties no lietus, sniega vai vēja - patiesībā jāizcieš lielas neērtības. Guvums nav bauda, bet gan uz laiku atgūta spēja normāli funkcionēt, līdz abstinence atkal liks sevi manīt. Arī atmiņas par pirmo cigareti nav saistītas ar baudu, bet gluži otrādi, organisms nikotīnam intensīvi pretojas, parādās saindēšanās pazīmes.
Daļa smēķētāju saka: es neesmu atkarīgs, gribu - smēķēju, gribu - nesmēķēju, varu atmest kaut tūlīt. Tad kāpēc neatmet, ja zini, ka tas ir kaitīgi gan tavai, gan citu cilvēku veselībai, veicina novecošanu, rada liekus tēriņus? Der pajautāt smēķētājam, vai viņš gribētu atkal kļūt tāds, kāds bija, pirms sāka smēķēt. Ja cilvēks atzīst, ka gribētu gan, tas jau ir pirmais solis ceļā uz atmešanu. Lai gan argumenti, kas šķietami attaisno smēķēšanu, nekur nav pazuduši, viņš tomēr gribētu pamēģināt atbrīvoties no kaitīgā ieraduma.
Te vietā atcerēties Marka Tvena izteikumu: “Atmest smēķēšanu? Kas gan var būt vēl vienkāršāk - esmu to atmetis jau tūkstoš reižu.” Valda noturīgs uzskats, ka atmest smēķēšanu ir ļoti grūti, jo būs slikta pašsajūta, nervozitāte, bezmiegs, bet vēlāk draud pieņemšanās svarā. Labā ziņa ir tā, ka abstinences simptomi neturpināsies mūžīgi. Veselība uzlabojas, atgriežas normāla ēstgriba, cilvēks labāk izjūt ēdiena garšu un smaržu, jo tabaka vairs nenotrulina receptorus, nekairina, nerada hroniskus iekaisumus. Ja piemīt dabiska nosliece uz lieko svaru, vajadzētu pasekot līdzi, ko un cik daudz tu ēd.
Pirmais atmešanas mēģinājums bieži vien neizdodas, taču ir vērts mēģināt atkal - gan savas, gan līdzcilvēku veselības dēļ, pat ja cilvēks ir smēķējis jau ļoti ilgu laiku. Iespējamas gan individuālas, gan grupu psihoterapijas nodarbības, nikotīna aizstājterapija ar speciāliem plāksteriem vai košļājamo gumiju, medikamentoza terapija, adatu terapija un citas metodes, kas palīdz sasniegt mērķi.
Kā īslaicīga alternatīva ceļā uz pilnīgu atteikšanos no smēķēšanas varētu būt arī tā saucamie mazāk kaitīgie bezdūmu produkti - e-cigaretes, karsējamā tabaka vai beztabakas nikotīna spilventiņi. Te gan jāņem vērā, ka šie modernie nikotīna produkti arī nav bez riska un to izmantošana būtu apsverama tikai tādā gadījumā, ja nekādi citādi no cigaretēm atteikties neizdodas.
* Pasmaržot kaut ko jauku. Bieži vien tie ir aromāti, kas saistās ar dabu - jūras sāļais gaiss, pļavas ziedi, rozes, lietus, kritušas lapas, kas liek uz mirkli novērst domas no stresa faktoriem un atsaukt atmiņā dabas harmoniju. Uz dažiem labvēlīgi iedarbojas mazgāšanas un tīrīšanas līdzekļu aromāts, kas viņiem asociējas ar tīrību un kārtību.
* Atcerēties labas lietas. Domās, datorā vai uz papīra lapas var sastādīt sarakstu ar lietām, kas iepriecina un patīk, par kurām jūtamies pateicīgi liktenim un citiem cilvēkiem. Kad stress atkal ir klāt, var pievērsties šim sarakstam un to papildināt.
* Elpot dziļi. Nav runa par sarežģītām elpošanas tehnikām, kas speciāli jāapgūst, bet vienkārši par dziļu ieelpu caur degunu, tā, lai jūtams, ka gaiss nonāk krūškurvja apakšdaļā un vēderā. Šūnas saņem vairāk skābekļa, un tas palīdz nomierināties.
* Saspridzināt un atslābināt muskuļus. Ķermeņa atbrīvošana nereti palīdz nomierināt prātu. Ērtā pozā, guļus vai sēdus, sasprindzina un atbrīvo visas muskuļu grupas, sākot no pieres, kam seko acis, lūpas, plaukstas, apakšdelmi, pleci, mugura, vēders, gurni, augšstilbi, pēdas, kāju pirkstgali. Ja kāds muskulis joprojām ir sasprindzis, to visu atkārto trīs vai četras reizes.
* Sakārtot atvilktni. Iztīrot atvilktni, iztīrīsies ar prāts, darba procesā domas novērsīsies no stresa faktoriem, un, sakārtojot vidi, sakārtosies emocijas, kurās valda tāds pats jūklis kā atvilktnē rakstāmgaldā, kumodē vai virtuves skapī.
* Celties mazliet agrāk. No rīta izkāpjot no gultas 15-20 minūtes agrāk nekā parasti, cilvēkam ir vairāk laika, lai sagatavotos darbdienai un mierīgi pārdomātu savus plānus. Šīs minūtes var nedalīti veltīt sev pirms kārtējās stresa pilnās dienas. Tas ir labāk nekā gulēt ilgāk un skriet uz darbu pa kaklu pa galvu.
* Izdziedāt stresu laukā. Daži pētījumi rāda, ka dziedāšana spējot samazināt stresa hormona kortizola līmeni asinīs un normalizēt asinsspiedienu. Nemaz jau nerunājot par to, ka ikvienam no mums ir dziesmas, kas raisa pozitīvas emocijas un jaukas atmiņas.
* Skatīties mīļus video. Daudzās ģimenēs regulāri tiek filmēti pašu mazuļi un četrkājainie draugi, bet, ja tādu video nav, tos bez pūlēm var atrast internetā. Pēc spriedzes pilnas dienas šādas ainas aktivizē tos smadzeņu apgabalus, kas rada mieru, mazina nervozitāti un palīdz aizgaiņāt dienā uzkrājušos spriedzi.
* Gludināt. Tas ir garlaicīgi, bet, nepārtraukti atkārtojot vienas un tās pašas kustības, virzot gludekli uz priekšu un atpakaļ, daudzi cilvēki ir atklājuši, ka dīvainā kārtā atkāpjas stress. Varētu pat teikt - gludināšanai ir kaut kas kopīgs ar meditāciju.
