Tradicionāli 19. janvārī jeb, precīzāk, naktī no 18. uz 19. janvāri daudzi dodas ziemas peldēs, tādējādi vēloties iegūt labāku fizisko un garīgo veselību. Dažādi avoti vēsta, ka 19. janvārī no plkst. 00.00 līdz 3.00 jebkurš ūdens, pat no krāna, no upes, akas vai ezera, iegūst dziednieciskas īpašības. Šajā laikā tīros traukos iepildītais ūdens dziednieciskās īpašības nezaudējot visu gadu. Arī visu nākamo dienu jebkuram ūdenim piemīt dziedinošs spēks, bet pakāpeniski tas zaudē savu “jaudu”.
Pareizticīgo baznīca atbalsta 19. janvāra fenomenu, tāpēc naktī no 18. uz 19. janvāri baznīcās tiek rīkoti īpaši dievkalpojumi un norit ūdens iesvētīšanas rituāli. Ievētīto ūdeni ticīgie tur augstā godā un izmanto gan ikdienā - pa karotei svētā ūdens iedzerot no rīta, gan dažādu slimību ārstēšanai. Svētās Trijādības Pārdaugavas draudzes virspriesteris Nikolajs Tihamirovs skaidro: “Šajā naktī tiek iesvētīta visa ūdens daba. Cilvēki nāk uz baznīcu ar saviem traukiem un ūdeni, ko vēlāk izmanto pēc saviem ieskatiem. Ūdens dabas iesvētīšana ir tiešā veidā saistīta ar Jēzus kristīšanu, kas notika dienā, kad baloža veidolā uz zemes nolaidās Svētais gars un Dievs nosauca Jēzu par savu dēlu.” Kristīšanas rituālu veica pravietis Jānis Kristītājs, iegremdējot Jēzu Jordānas upes ūdeņos.
Krusta gājiens no dievnama līdz tuvākajai ūdenstilpei ir sens pareizticīgās baznīcas rituāls, kura ietvaros visi klātesošie kāpa krusta formā izcirstos āliņģos. Saprotams, ka padomju ateisma gados šādus rituālus noturēt nedrīkstēja, tāpēc ūdens iesvētīšana notika baznīcās. Pakāpeniski tradīcija atgriezās arī ārpus baznīcas - astoņus gadus, līdz pat pandēmijai, Latvijas pareizticīgo baznīca organizēja ūdens iesvētīšanu Rīgā Daugavā, kā arī vairākās citās pilsētās. Virspriesteris tēvs Nikolajs stāsta, ka katrā pareizticīgo baznīcā svētītu ūdeni bez maksas vai par ziedojumu var saņemt katrs cilvēks, kurš vien izsaka šādu vēlmi, visa gada garumā. Tas gan nebūs tik “jaudīgs” ūdens kā tieši 19. janvāra naktī iesvētītais, taču arī tajā ir “ierakstītas” dziedinošas īpašības. Katrs ūdeni izmanto pēc saviem ieskatiem, tostarp ar to var apslacīt sāpošās ķermeņa vietas, lietot kā zāles kopējās veselības uzturēšanai un pat ārstēšanai, kā arī, izmazgājot ar to grīdas, atbrīvoties no nevēlamas enerģijas mājoklī.
Nesaistīti ar iepriekš rakstīto par 19. janvāra īpašo ūdens sastāvu Latvijā pēdējos gados gluži vai lēcienveidīgi attīstās ziemas peldēšana. Vieni to veic domubiedru grupās, citi pilnīgi individuāli, vieniem tā ir gluži vai ikdienas procedūra, citiem pietiek ar peldi aukstā ūdenī vienu reizi mēnesī. Auksta ūdens peldes ir viens no veidiem, kā uzlabot imunitāti un norūdīt ķermeni, bet vislielāko iespaidu tās atstāj uz psihoemocionālo stāvokli - šādas peldes laikā organismā pastiprināti izdalās endorfīni jeb laimes hormoni. Līdz ar to fiziskās patīkamās sajūtas pēc peldes ir tikai viens no ieguvumiem - lielākais ieguvums ir laimes hormonu klātbūtne, kas palīdz cīnīties ar depresīviem stāvokļiem, kas šī brīža situācijā ir aktualitāte lielai cilvēku daļai.
Rīgā oficiāli reģistrētas ir 11 ziemas peldēšanas interešu grupas, bet gribas domāt, ka lielākā daļa ziemā peldēties iet individuāli vai kopā ar tuvākajiem cilvēkiem. Šoziem āliņģis Daugavas ledū tiek uzturēts vairākās vietās, tostarp pie Lucavsalas. Novērojumi liecina, ka vairākiem cilvēkiem tas ir ikdienas rituāls - var redzēt, ka vieni un tie paši cilvēki ierodas nopeldēties konkrētā stundā - iespējams, ka kāds šādi izmanto pusdienas laiku darbā birojā.
Vienotas receptes, kā uzsākt peldēšanos ziemā, nav, taču visbiežāk cilvēki uzsāk peldēšanos vasarā un turpina to darīt cauru gadu. Taču ir viens tabu: pirmo reizi aukstā ūdenī nedoties tad, ja blakus nav neviena cita cilvēka, kurš dos padomu vai arī sniegs palīdzīgu roku, ja notiks kas negaidīts. “Neatkarīgās” galvenais redaktors Juris Paiders dalās savā pieredzē: “Drošas uzturēšanās ilgums ir atkarīgs no ūdens temperatūras un no iespējas uzreiz pēc peldes noslaucīties un izvilkt sausas drēbes. Visvieglāk aukstā ūdenī ir iegremdēties ļoti strauji (nelēkt, bet iegremdēties). Iesācējs iebrien līdz celim ledusaukstā ūdeni un kaut ko gaida, no aukstuma kājas sāk tā sāpēt, ka jālec laukā. Ja iegremdējas ļoti strauji, tad sāpes vienmērīgi izplatās pa visu ķermeņa virsmu un tās vispār nejūt. Tāpēc ir ļoti nepatīkami peldēties ledainā ūdenī jūrā, kad ilgi jābrien, kamēr tiec līdz vietai, kur var iegremdēties. Kājas ir stīvas un briesmīgi sāp. Arī pēc peldes jūrā, īpaši ja ir vējš, ir ilgi jābrien, lai noslaucītos un apģērbtos. Ja ūdens temperatūra ir tuvu nullei (jūrā tā var būt zemāka par nulli, jo jūras ūdens sasalst aptuveni mīnus viena grāda temperatūrā), tad, saslapinot galvu, mans drošais maksimālais ilgums bija viena minūte, bet neslapinot galvu - trīs minūtes. Ja ūdens temperatūra ir plus desmit grādi, tad var arī labi papeldēt, apmest kādu loku. Drošais uzturēšanās ilgums aukstā ūdenī ir atkarīgs arī no zemādas tauku slāņa biezuma. Tie, kam ir kādi 20 kg virs normāla svara, var uzturēties divreiz ilgāk nekā ar normālu svaru. Es sāku apgūt aukstās peldes, nepārtraucot ikdienas peldēšanos pēc vasaras sezonas beigām. Turpināju katru dienu, samazinot peldēšanās ilgumu, līdz pat decembrim, kad ezers aizsala.” Papildinot Jura teikto, varu padalīties ar savu pieredzi - jūrā var arī nebrist tālu, bet gan turpat pie krasta strauji apgulties vai apsēsties ūdenī.
Šobrīd peldēšanās ledainā ūdenī ir kļuvusi gluži vai par modes lietu un sacensību starp draugiem un paziņām. Sacensību gan no šī procesa vajadzētu izslēgt, jo tas nedos labumu ne garīgajai, ne fiziskajai veselībai - auksta ūdens peldes būs lietderīgas tikai tad, ja no tā gūsiet patiesu prieku. Vienam pietiek tikai ar pusminūti, citam patiks ūdenī būt trīs vai pat piecas minūtes. Viss ir atkarīgs tikai no sajūtām - tas ir tāpat kā ar pirtī iešanu - nav nekādas jēgas sēdēt uz lāvas līdz bezsamaņai, lai pierādītu, ka esmu baigais “vecis”. Tāpat ar peldēšanos aukstā ūdenī - sacensības var novest pie visai nepatīkamām sekām, tostarp plaušu karsoņa un urīnceļu iekaisuma. No savas pieredzes varu pateikt, ka arī tad, ja esi jau pieredzējis ziemas peldētājs, ir dienas, kad pietiek ar apslapināšanos, bet citu dienu bez lieka stresa var sēdēt āliņģī vairākas minūtes.
Fizikālās un rehabilitācijas ārste Anda Nulle stāsta: “Norūdoties ar ūdens procedūrām, precīzāk var dozēt kairinātāja termisko un mehānisko iedarbību. Norūdīšanos sāk ar īslaicīgākām un vieglākām procedūrām, pakāpeniski pārejot uz aktīvākām: sākumā piemērota būs noberzēšanās ar mitru dvieli, tad noberzēšanās ar slapju, neizgrieztu dvieli, aplaistīšanās ar vēsāku un tad arvien aukstāku ūdeni; var izmantot vienu līdz piecu minūšu ilgas kontrastdušas ar ūdens temperatūru no 34 līdz 20 grādiem un zemāku un tad pāriet uz peldēšanos upē, ezerā, jūrā. Pirms uzsākt norūdīšanos, vislabāk konsultēties ar savu ģimenes ārstu. Peldēšana ziemā uzlabo asinsriti un vielmaiņu, mazina sāpes locītavās, mugurā, mazina depresiju, bezmiegu. Peldes palīdz pārvarēt stresu ikdienas situācijās un paaugstina noturību pret aukstumu, uzlabo imunitāti. Tās ir lielisks papildinājums citām ikdienas fiziskajām aktivitātēm, bet ne to aizstājējs. No fizioloģijas viedokļa norūdīšanos vislabāk sākt vasarā, protams, ja tajā brīdī cilvēks nav akūti saslimis vai arī tikko atlabis pēc slimības. Lai no norūdīšanās būtu jēga, tā nav jāveic kampaņas veidā, bet sistemātiski, sākot vasarā, turpinot rudenī, ziemā un tālāk augu gadu.”
