Ja nieru vēzi atklāj agrīnā stadijā, tas ir labi ārstējams un pacienti pēc operācijas var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un atgriezties darbā, tomēr Latvijā diemžēl aptuveni trešajā daļā gadījumu nieru ļaundabīgo audzēju atklāj novēloti. “Ielaisto nieru vēža gadījumu īpatsvars Latvijā ir augstāks nekā citās Eiropas Savienības valstīs,” norāda P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Uroloģijas klīnikas vadītājs Egils Vjaters.
Pacientu un ārstu pieredze rāda, ka sabiedrība kopumā slikti izprot šo slimību, nereti liekot cilvēkiem justies izolētiem un nedzirdētiem. Joprojām ļaundabīga audzēja diagnoze izraisa bailes, un tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc cilvēki laikus nevēršas pie ārsta.
Nieru vēzis ir viens no desmit pasaulē visbiežāk sastopamajiem vēža veidiem, un līdzīgi kā jebkura onkoloģiska slimība, arī nieru vēzis pacientiem un viņu tuviniekiem rada milzīgu psiholoģisku spriedzi. Lai veicinātu sabiedrības informētību par iespējamo saslimstību, diagnozi un ārstēšanas iespējām, jau piekto gadu visā pasaulē tiek atzīmēta Nieru vēža pacientu diena. Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā simboliskā Emociju dārzā pulcējās pacienti, mediķi un citi speciālisti, lai runātu par slimības psihosociālajiem aspektiem.
Starptautiskās nieru vēža koalīcijas veiktā aptauja rāda, ka 96 procenti cilvēku, kuriem diagnosticēts nieru vēzis, piedzīvo nomāktību, depresiju, miega traucējumus un vēlmi izolēties no sabiedrības, un divas trešdaļas cilvēku nav gatavi dalīties sajūtās ar tuviniekiem, jo nevēlas viņus apgrūtināt vai jūtas neērti, runājot par savām emocijām.
Pacientu organizācijas “Dzīvības koks” vadītāja Gunita Berķe stāsta, ka psihosociālās rehabilitācijas programmas ietvaros, ko katru gadu organizē biedrība, atklājas tās pacientu sajūtas, ar kurām viņi saskaras diagnozes uzzināšanas brīdī, ārstēšanās laikā un vēlāk. “Bailes no slimības atgriešanās, vēlme izolēties no sabiedrības, miega traucējumi - tā ir tikai daļa no problēmām, ar ko saskaras pacienti. Daudzi vēlas slēpt savu diagnozi, kas traucē palīdzības un atbalsta sniegšanu,” sacīja G. Berķe. “Sabiedrības atbalsts ir ļoti svarīgs, mums joprojām plašāk ir jārunā par stigmas mazināšanu saistībā ar onkoloģiskām saslimšanām, jo daudzos gadījumos vēzis ir ārstējams un to varam uzskatīt par hronisku slimību, ar ko cilvēkam jādzīvo visu mūžu.” Neviens nav gatavs dzirdēt diagnozi vēzis, un tas ir milzu pārbaudījums gan pacientam, gan tuviniekam. G. Berķe uzskata, ka pamazām sabiedrības attieksme mainās, tā kļūst atbalstošāka un atvērtāka.
Precīzu datu par to, cik cilvēkiem gada laikā nosaka diagnozi nieru vēzis, nav. Tomēr, kā norāda ārsts Egils Vjaters, tie ir vairāk nekā 500 pacientu gadā. Mediķu novērojumi liecina, ka katru gadu saslimstība ar nieru vēzi nedaudz pieaug. Būtiskāks rādītājs par to, cik daudz cilvēkiem diagnosticē nieru vēzi, ir dati par to, cik gadījumos šo ļaundabīgo audzēju atklāj agrīni. Diemžēl šajā ziņā Latvijā novēloti atklāto nieru vēža gadījumu īpatsvars ir viens no augstākajiem Eiropā. Pēc E. Vjatera teiktā, aptuveni 70 procentos gadījumu nieru vēzi atklāj agrīni (tā ir pirmā, otrā slimības stadija), taču trešdaļai pacientu šo slimību atklāj jau ielaistā stadijā, kad nav iespējama radikāla ārstēšana. Tāpēc arī Latvijas pacienti ar nieru vēzi nodzīvo īsāku mūžu pēc diagnozes noteikšanas, nekā tas ir vidēji Eiropā.
“Mūsdienās nevienam nevajadzētu nomirt ar nieru audzēju, jo ļoti labā līmenī ir diagnostika un ārstēšana,” secina E. Vjaters. Protams, ja slimība ir atklāta laikus. Ārsts, raksturojot radikālu šī vēža ārstēšanu agrīnās tā stadijās, minēja, ka operācijas lielākoties tiek veiktas laparaskopiski, pacients jau pēc trim dienām var atgriezties mājās un pēc nedēļas - savā ikdienas dzīvē un darbā. “Pacienti, kuriem nieru vēzi atklājam pirmajā stadijā, 95 procentos gadījumu ir pilnībā izārstējami un ir pilnīgi veseli,” uzsvēra E. Vjaters. Tas apliecina, cik būtiska nozīme ir šī vēža savlaicīgai atklāšanai, un šai ziņai vajadzētu būt galvenajai, kas jāsadzird sabiedrībai, pat ja cilvēkam šķiet, ka viņam pilnīgi nekas nekaiš un nesāp.
“Visbiežāk pacienti, kuriem vēzis tiek atklāts novēloti, saka: man nebija nekādu sūdzību,” stāsta E. Vjaters. Viņš atgādina, ka tāpēc ir tik būtiski reizi gadā apmeklēt savu ģimenes ārstu un veikt ultrasonogrāfiju, kas var parādīt pirmās negatīvās izmaiņas.
Obligāti tas jādara cilvēkiem, kuriem kāds no pirmās līnijas radiniekiem ir slimojis ar nieru vēzi, kā arī tiem, kuriem ir kādi no onkoloģiskas slimības riska faktoriem (smēķēšana, paaugstināts asinsspiediens, liekais svars). Biežāk nekā sievietes ar nieru vēzi saslimst vīrieši, tāpēc ārsti īpaši vēršas tieši pie vīriešiem, aicinot viņus neturēties pie stereotipiem - “esmu stiprs, neiešu pie ārsta kaut kādu sīkumu dēļ”. Vēl viens fakts: nieru vēzi visbiežāk diagnosticē vecumā no 65 līdz 80 gadiem.
Mediķi norāda, ka nieru vēža pacientu labā strādā arī zaļais koridors. E. Vjaters norāda, ka mēneša laikā no diagnozes noteikšanas faktiski pacients nonāk līdz operācijai. Savukārt Gunita Berķe kā pacientu pārstāve aicina padomāt par psiholoģisko atbalstu pacientiem, jo, protams, pacients ir jāārstē medicīniski, tā ir operācija, zāles, tomēr “mēs joprojām nespējam pieņemt to, ka pacientam jāsniedz arī psiholoģiska un sociālemocionāla palīdzība visā šajā ārstēšanas procesā un vēlāk”. Laiks no diagnozes noteikšanas līdz novērošanas beigām (tas ir aptuveni divi gadi) pacientam ir ļoti smags, tās ir nepārtrauktas bailes, vai slimība neatgriezīsies. Psiholoģiskā atbalsta sniegšana Latvijā vēl ir būtiski jāuzlabo.
Ja urologi nieru vēža ārstēšanu Latvijā novērtē augstā līmenī, tad joprojām mūsu valstī pastāv problēmas ar zāļu pieejamību onkoloģiskajiem pacientiem. “Nieru vēža ārstēšana mūsdienās, protams, nav salīdzināma ar to, kāda tā bija pirms 30 gadiem,” saka P. Stradiņa slimnīcas onkologs Viktors Kozirovskis. Viņš situāciju Eiropā un Latvijā salīdzina tēlaini, proti, ja vairums Eiropas valstu brauc ar luksusa klases automobiļiem, mēs joprojām ar nedaudz uzlabotu žiguli. Neatkarīgā ārstam vaicāja, kāpēc tā? V. Kozirovskis stāsta, ka Latvijā nieru vēža pacientiem joprojām nav iespējams saņemt valsts kompensētas zāles - tādas, kādas lieto pacienti Eiropā. Jau 2005. gadā Latvijā sāka pacientiem kompensēt mērķterapijas zāles, kas kavē vēža šūnu vairošanos, bet pasaulē un Eiropā nieru vēža, īpaši tajos gadījumos, kad vēzim izveidojušās metastāzes, pacientiem piemēro imūnterapiju. “Vislabāk pacientiem mēs varam palīdzēt, nozīmējot abas šīs terapijas - mērķterapiju un imūnterapiju, tomēr tā kā šo otro valsts neapmaksā, tad mūsu vienīgā izeja, ir pacientiem izrakstīt mērķterapiju un skatīties, vai tā reaģē, vai pacientam kļūst labāk,” stāsta onkologs. Vairākos gadījumos, kad valsts apmaksātā terapija nereaģē, onkologi uzskata, ka pacientam jāuzsāk imūnterapija, ārstu konsīliji arī par to lemj, un tad pacienta vienīgā iespēja ir vērsties Nacionālajā veselības dienestā, lūdzot piešķirt ārstēšanu ar imūnterapiju, piemēram, individuālas kompensācijas veidā. Onkologs gan atzina, ka līdz šim neesot redzējis nevienu pacientu, kuram dienesta lēmums būtu bijis pozitīvs un zāles būtu piešķirtas. “Tad pavisam pēdējā iespēja ir lūgt ziedojumus sabiedrībai,” saka ārsts. Latvijas Onkologu - ķīmijterapeitu asociācija ir ierosinājusi Veselības ministrijai iekļaut imūnterapiju nieru vēža pacientiem valsts apmaksāto zāļu skaitā, jo ir pierādīta šīs terapijas efektivitāte, tostarp izmaksu ziņā.
