Šogad Dr. Puriņa privātklīnika atzīmē trīsdesmito gadskārtu. Kopā ar klīnikas dibinātāju, neiroķirurgu medicīnas zinātņu doktoru Juri Puriņu atskatāmies klīnikas vēsturē, kas zīmīgi sakrīt ar mūsu valsts neatkarības atjaunošanas gadadienu.
Sarunu sākam ar medicīnā ļoti svarīgu vēsturisku liecību, proti, Hipokrata zvērestu, kas Dr. Puriņa privātklīnikā atrodas pie sienas goda vietā. “Es uzskatu, ka Hipokrata zvērests var būt tikai viens - tas, ko rakstījis Hipokrats, nevis atdarinājums vai pārveidojums atbilstoši mūsu laikmetam. Protams, tas ir rakstīts senajos laikos un tā laika izteiksmē, tomēr katra inteliģenta cilvēka uzdevums ir mēģināt to saprast, un mediķa uzdevums ievērot tā pamatprincipus,” sarunā saka dakteris Juris Puriņš. Un Hipokrata zvērests ir galvenais vadmotīvs klīnikas mediķu darbā.
Jūs izveidojāt un nodibinājāt privātklīniku deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvijā vēl nebija nevienas privātās medicīnas iestādes. Kā jūs raksturotu šo laiku? Vai tas nebija liels risks vai, varētu pat teikt - neprātība veidot privātu uzņēmumu medicīnā šajā laikā?
Astoņdesmito gadu beigas, deviņdesmito gadu sākums… Tie, kas šo laiku atceras, piekritīs, ka tie bija traki gadi, jo padomju sistēma bruka it visās jomās. Medicīna arī bruka kopā. Es šajā laikā biju Amerikā, Hārvarda universitātē kā uzaicinātais profesors saistībā ar savu zinātnisko darbu smadzeņu ķirurģijas jomā. Toreiz tas interesēja amerikāņus, kā arī visu medicīnu kopumā.
Amerikā es ieraudzīju pilnīgi citu medicīnas sistēmu, sākot no apmācībām, finansējuma, tradīcijām, tā bija varenākā medicīnas sistēma pasaulē. Es nokļuvu tieši šīs sistēmas epicentrā, kas man deva iespēju iepazīties ar medicīnas eliti, iegūt kontaktus un vienlaikus ar darbu nopelnīt naudu. Šis laiks man asociējas arī ar Amerikas un Padomju Savienības draudzību, un tagad pat šķiet neticami, cik daudz mums ļāva darīt, pieļaujot, ka mēs kļūstam par savējiem. Lai arī man piedāvāja patstāvīgu darbu Amerikā, es domāju atgriezties Latvijā. Jūs jautāsiet: kāpēc? Jo šeit bija brīvība.
Viens no saukļiem deviņdesmito gadu sākumā Latvijā bija: “Atjaunosim privāto medicīnu!” Neatkarīgās Latvijas 20. gadsimta 20.-40. gadu privātklīnikas medicīnā bija ļoti attīstītā līmenī, un šajā vēsturiskajā pieredzē mēs arī redzējām, kā pamatos veidot mūsu klīniku. Ministrijās tolaik, 1991. gadā, nesaprata, ko es vispār gribu, kādu privātu klīniku? Es teicu, ka vēlos privātās medicīnas klīnikas licenci. Pamatojos uz iegūto pieredzi citās pasaules valstīs un zināju, kāda ir šī kārtība, bet par to bija jāpārliecina arī ierēdņi Latvijā.
Sākotnēji privātklīnika darbojās tolaik vēl Rīgas 7. slimnīcā “Gaiļezers”, tomēr visu klīnikas darbu vajadzēja sākt veidot praktiski no pašas nulles?
Jā, klīniku nodibinājām 1991. gadā, un tā sākotnēji tika pierakstīta manā mājas adresē. Savu darbību uzsākām slimnīcā “Gaiļezers”, kur mums bija līgums un kur mūsu klīnika atradās līdz 1993. gadam. Mūsu komanda bija līdzīgi domājošie, kam primāri nebija mērķis nopelnīt naudu, jo šis vārds “privāts” mums tobrīd visiem asociējās ar patstāvību, brīvību, darbu bez “kakla kungiem”. Lai gan strādājām tobrīd valsts slimnīcas telpās, mums viss bija jāiegādājas pašiem, tam mēs izmantojām visus sakarus ar ārzemēm - gan privātus, gan profesionālus. Sākotnēji iegādājāmies lietotas lietas, bet nenoliedzami labas, ko ievedām no ārzemēm.
Daudzi pacienti tolaik arī nesaprata, ko nozīmē privāts, jo sociālismā ne tāda vārda, ne izpratnes par to nebija. Sociālismā pie ārsta gāja ar aploksni, lai arī cik to kādam negribētos atcerēties, un bija ārsti, kuri pieņēma šīs aploksnes, un bija pat ārsti, kuri prasīja šīs aploksnes. Tas tomēr lai paliek uz katra mediķa sirdsapziņas, es neesmu soģis.
Atceros kā mana vadītāja profesore, neiroloģe Ģertrūde Eniņa sacīja: dakter, Puriņ, jūs ejat prom no visa, universitātes, valsts darba, un ja nu pie jums nenāks cilvēki, nenāks pacienti? Teikt, ka man tobrīd nemaz nedrebēja sirsniņa, es nevaru, bet zināmā mērā mani mierināja doma, ka es līdz tam biju labi apmeklēts ārsts. Labi atceros pēdējo nakti pirms klīnikas atvēršanas: patiešām, ja mēs no rīta atvērsim durvis un nebūs neviena pacienta? Tomēr pacienti nāca, un brīžiem pacientu bija daudz vairāk nekā pie ārstiem, kuri turpināja strādāt valsts sistēmā. Es nevēlos, lai tas izklausās pēc lielības, bet pacienti novērtēja profesionālo komandu un galvenais - attieksmi pret pacientiem. Saskārāmies arī ar naidu no citiem kolēģiem, kuriem šķita, ka, lūk, mums “viss ir no zelta”, lai gan tā nebija. Mēs dzīvojām ļoti taupīgi, pārdomāti. Tomēr, jā, uz deviņdesmito gadu fona, daudz kas izskatījās nepieklājīgi labi.
Kā jūsu klīnika, jūsu komanda nolēma aiziet no valsts slimnīcas telpām un sadarbības un kļūt faktiski pilnīgi neatkarīga klīnika, arī telpu ziņā?
Punktu tam pielika kāds notikums. Es atnāku no rīta, un operācijas māsa man stāsta, ka naktī vienkārši atnāca un attaisīja mūsu noliktavas durvis, paņemot ķirurģijā nepieciešamās lietas citām “Gaiļezera” nodaļām. Es aizgāju pie galvenā ārsta, un viņš man neviltoti atbildēja: “Jā, Juri, mums nav, bet tev ir…”. Vai es cīnīšos ar valsti, savu slimnīcu, kolēģiem? Sapratu, ka tā vairs nevar turpināties. Tas bija kā apskaidrības mirklis. Klīnika pārcēlās uz Jūrmalu, Jaundubultiem. To mēs darījām apzināti: iekārtojām klīniku kā savu sapņu variantu. Es neslēpšu, ka bija virkne cilvēku, kuri traucēja mūsu darbībai. Taču pacientu mums kļuva arvien vairāk, tostarp ārvalstu pacientu. Domāju, ka tas bija arī mūsu darba kvalitātes novērtējums. Mēs specializējāmies neiroķirurģijā, jo tobrīd mēs zināmā mērā naivi domājām, ka ar mūsu tābrīža finansējumu mēs varēsim uzturēt šo pakalpojumu sniegšanu. Mums bija ne tikai neiroloģijas un neiroķirurģijas profils, bet arī plastiskā ķirurģija, ortopēdija. Pieprasījums pēc šāda veida veselības aprūpes bija ļoti liels. Tāpat arī mediķi vēlējās strādāt pie mums, jo tieši privātā klīnikā viņi varēja cienījami nopelnīt savu honorāru. Strādājot privātā klīnikā, galvenās priekšrocības gan mediķim, gan pacientam ir attieksme pret pacientu - laiks, ko tu vari veltīt pacientam, kā arī savlaicīga veselības aprūpe, kad nav jāgaida mēnešiem uz izmeklējumu vai konsultāciju. Šo principu ievērojam arī šodien. Pacients, kad viņš ir slims, ir ļoti uztraucies, un, ja viņam pasaka, ka kāds izmeklējums būs jāgaida mēnesi, bet nākamais izmeklējums pašam kaut kur jāsarunā, tas situāciju tikai pasliktina. Attieksme, attieksme, attieksme un nevainojama kvalitāte.
Stāstot par klīnikas vēsturi, jūs rādījāt vēsturiskus fotoattēlus ar ārvalstu kolēģiem, sadarbības partneriem. Cik ļoti nozīmīgs bija šo cilvēku, kā arī pacientu atbalsts klīnikas attīstībai?
Ļoti svarīgs! Pateicoties šim atbalstam, mēs varējām sagādāt klīnikai visu nepieciešamo - gan materiālā ziņā, gan profesionālajā izaugsmē. Mēs mācījāmies katru dienu, kas bija ļoti svarīgi Latvijas medicīnai deviņdesmitajos gados. Šajā laikā, es domāju, daudzi mediķi vēlējās celties spārnos, visi vēlējās labāk dzīvot, labāk strādāt, galu galā - labākus instrumentus. Pacientu loks mums bija visplašākais - baņķieri, sportisti, karavīri, bet mūsu princips vienmēr bija: ja tu esi slims, ja tu esi pacients, tad tam nav nozīmes, kāda ir tava nodarbošanās. Tu esi mūsējais.
Klīnikā pulcinājām jaunos mediķus, un pedagoģija kļuva par vienu no svarīgām mūsu darbības jomām. Ieguvēji bija visi: studenti, kuri mācījās, pacienti, kuri saņēma kvalitatīvu aprūpi, jo studentus brauca mācīt ārvalstu profesori, un mēs kā klīnika, jo varējām arvien attīstīties. Es ikvienam ārstam novēlu, lai ir šī patīkamā sajūta, ka pēc tevis paliek jaunā mediķu paaudze. Par savējiem es varu saukt pulku toreiz jaunu, bet šodien Latvijā labi zināmu profesionāļu.
Par cieņas izrādīšanu mūsu klīnikai es varu saukt arī finansiālo atbalstu - kredītus bez procentiem, attīstības projektus, kur uzsvars bija patiešām uz attīstību, nevis tikai domājot, kā atdot naudu. To mēs varējām, pateicoties atbalstam.
Deviņdesmito gadu vidū nolēmāt klīniku pārcelt uz Rīgu, “Bikur Holim” slimnīcu, kur izveidojāt plašākas telpas ar mūsdienīgām diagnostikas iespējām, visu nepieciešamo neiroķirurģiskiem un neiroloģiskiem pacientiem. Pastāstiet par šo laiku!
Mēs sapratām, ka klīnikas attīstībā būtu svarīgi veidot sadarbību ar stacionāru, slimnīcu, kurā būtu intensīvā terapija, reanimācija, jo privātai klīnikai uzturēt arī šo profilu ir grūti. Otrkārt, veidot drošu un stabilu sadarbību ar dažādiem pakalpojuma sniedzējiem. Mēs meklējām iespējas veidot tādu veselības aprūpes modeli, kur slimnieks ir galvenais: ja viņam ir kāda veselības problēma, jāmeklē vislabākais un ātrākais veids, kā palīdzēt.
Ar “Bikur Holim” sadarbība izveidojās 1994. gadā, kad kādā drūmā novembra dienā mani uzaicināja konsultēt pacientu šajā slimnīcā. Slimnīcas direktors, akadēmiķis Anatolijs Bļuģers man sacīja: Juri, nāciet pie mums, ja tu šaubies, mēs tev iedosim tādu piedāvājumu, no kā tu nevarēsi atteikties! Un šādu piedāvājumu es saņēmu, kā rezultātā nostrādāju līdz pat 2018. gadam! Tik labu sadarbības kolektīvu, kā strādājot šajā slimnīcā, es nevaru pat nevienu citu atcerēties, mums nebija domstarpību nevienu reizi! Minēšu vienu piemēru: kad vajadzēja par kaut ko vienoties, nebija nepieciešami desmit paraksti, astoņi zīmogi un dokumenti uz vairākām lappusēm, bet šajā slimnīcā pietika ar konkrētu sarunu un rokas spiedienu. Šī slimnīca ir zināma ar senu un izcilu vēsturi.
Kad slimnīca “Bikur Holim” noslēdza savu darbību, jūsu klīnika turpināja darboties un rada jaunas attīstības iespējas, ar pilnu jaudu strādājat šodien.
Tobrīd mana ārsta neiroķirurga darba gadi jau bija mērāmi četros gadu desmitos. Saprotams, ka šādā brīdī, tu domā, kā strādāt turpmāk, un te man jāsaka paldies manai ģimenei, maniem dēliem, kuri turpina manu darbu. No prestiža darba Zviedrijas klīnikā Latvijā atgriezās mans dēls Kārlis Puriņš, neiroķirurgs, kurš tupina manas un arī sava vectēva Ilmāra Puriņa profesionālās gaitas. Tagad Kārlis vada klīniku. Mans mazais Krišjānis tagad ir diplomēts ārsts, bet viņam visa dzīve, tostarp medicīnā, vēl ir priekšā.
Bet jūs jautājāt, kas notika pēc ilgās un skaistās sadarbības ar “Bikur Holim”? Ilgi domāju par klīnikas nākotni, līdz kādā dienā sazinājos ar jaunības dienu draugu, kolēģi, dakteri Jāni Birku, kurš izveidojis Jūras medicīnas centru. Viņš mani uzaicināja uz savu klīniku, sakot: “Tu atbrauc pie manis, man ir tev ko parādīt!” Es te jutos kā paradīzē un, protams, piekritu. Trešais gadu desmits mūsu klīnikas darbā pašlaik ir noslēdzies, un decembrī noteikti būs ballīte.
Ar kādām emocijām jūs šodien atskatāties uz klīnikas 30 gadiem kopumā?
Cilvēkam dzīvē ir jāiet uz savu zvaigzni. Manam tētim bija tāda mīļa dziesma: ja kalna galu sasniegt grib’, tad neplūc puķes ielejā. Ja tev nav zvaigznes, galvenā ideāla, tad ir grūti sasniegt mērķi. Visiem nav jānokļūst pie zvaigznēm, bet jātiecas! Mūsu profesija ir ļoti grūta, sasprindzinājums un stress, līdzpārdzīvojums par ikvienu pacientu. Liels gandarījums ir redzēt, kā veidojas jaunā mediķu paaudze, kā no cālēniem izveidojas labi, izcili ārsti. Neticami, cik ļoti spējīgi un kādas virsotnes sasniedz mūsu jaunie mediķi! Kā ārstam man noteikti vissvarīgākā ir pacienta labsajūta un veselība. Kad tu redzi, ka pacients dodas mājās izveseļojies.
