Trešā daļa cilvēku ar invaliditāti uzskata, ka pēdējo piecu gadu laikā viņu dzīves kvalitāte ir pasliktinājusies, turklāt 15 procenti aptaujāto norādījuši, ka situācija pasliktinājusies būtiski. Lai arī daļa personu ar invaliditāti ir atzinušas, ka veselības aprūpe un tās pieejamība ir uzlabojusies, tomēr ievērojams skaits cilvēku norāda arī uz situācijas pasliktināšanos, kā arī vēl vairāk – 25 procenti aptaujāto uzskata, ka būtiski pasliktinājusies medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumu pieejamība.
Vislabvēlīgāko un atbalstošāko attieksmi cilvēki ar invaliditāti saņem no pazīstamiem cilvēkiem un kaimiņiem, kā arī saprotoša attieksme ir medicīnas iestādēs. Ar lielāko diskrimināciju cilvēki ar invaliditāti saskaras no darba devēju puses - to norādījuši vairāk nekā trešdaļa aptaujāto, secināts pētījumā, kas veikts, lai izvērtētu Latvijas situāciju ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām ieviešanā.
Vērtējot dažādu iedzīvotāju grupu vai pakalpojumu sniedzēju attieksmi pret personām ar invaliditāti, pētnieki secinājuši, ka tuvākie cilvēki ‒ kaimiņi ‒ un veselības aprūpes iestādes ir tās, kuru atbalstošo attieksmi personas ar invaliditāti izjūt visvairāk. Kopumā 38 procenti personu ar invaliditāti vai viņu pārstāvji norāda, ka kaimiņu attieksme ir atbalstoša, taču puse aptaujāto atzinuši, ka tā ir neitrāla.
Sarindojot iestādes un pakalpojumu sniedzējus pēc saņemtā vērtējuma, cik lielā mērā tie ir atbalstoši attieksmē pret personām ar invaliditāti, redzams, ka nākamā grupa ir banku darbinieki (tomēr samērā liels ir arī “grūti atbildēt” atbilžu īpatsvars), pārdevēji veikalos, publisko pasākumu organizatori, valsts un pašvaldību iestādes un sabiedrisko transporta līdzekļu vadītāji vai konduktori. Vidēji piektā daļa cilvēku ar invaliditāti šo iestāžu darbinieku attieksmi vērtē kā atbilstošu, bet lielākā daļa tomēr atbild, ka attieksme ir neitrāla.
Lai arī, pēc pētījuma autoru domām, tikai neliela daļa personu ar invaliditāti ir saskārušies arī ar diskriminējošu attieksmi, tomēr dati rāda, ka tā ir gandrīz tikpat liela daļa cilvēku, cik tādi iedzīvotāji, kuru vērtējumā viss ir kārtībā. Piemēram, 20 procenti cilvēku ar invaliditāti vērtē, ka valsts un pašvaldību iestādēs attieksme ir atbalstoša, bet gandrīz tikpat liels ir to cilvēku skaits (18 procenti), kuri ir saskārušies ar diskrimināciju. Tieši tāda pati situācija ir attiecībā uz sabiedriskā transporta vadītājiem un kontrolieriem.
Visretāk diskriminējošu attieksmi personas ar invaliditāti jutušas saskarsmē ar pārdevējiem veikalos un banku darbiniekiem, un attieksmes vērtējums pēdējo piecu gadu laikā nav būtiski mainījies. Iespējams, tā nav slikta ziņa, tomēr par situācijas uzlabojumu varētu teikt, ka būtu arvien vairāk cilvēku, kuri attieksmi novērtētu kā atbalstošu.
Kā attieksmes ziņā visproblemātiskākās jomas personu ar invaliditāti aptaujā atklājas trīs - saskarsme ar izglītības iestādēm, ar darba devējiem un saskarsme ar apkārtējo sabiedrību. Šo trīs grupu gadījumā, pirmkārt, parādās salīdzinoši lielāks diskriminējošās attieksmes vērtējuma īpatsvars, un, otrkārt, novērojama situācijas vērtējuma pasliktināšanās, secināts pētījumā. Izglītības iestāžu attieksmes pret personām ar invaliditāti vērtējumā piektā daļa aptaujāto norādīja, ka attieksme ir atbalstoša, trešā daļa - neitrāla, bet 26 procenti cilvēku atzina, ka attieksme ir diskriminējoša. Salīdzinot ar laiku pirms pieciem gadiem, ir samazinājies atbalstošā vērtējuma un pieaudzis diskriminējošā vērtējuma īpatsvars. Visbiežāk par diskriminējošu attieksmi ziņojuši ģimenes, kuras audzina bērnus ar invaliditāti (un tas ir saprotams, jo tieši šīs ģimenes visvairāk saskaras ar izglītības sistēmu) un personas ar invaliditāti vai viņu pārstāvji, kuriem ir garīgās veselības traucējumi (psihiskas saslimšanas, intelektuālās attīstības traucējumi).
Pētnieki atzīst, ka būtiski ir mainījies darbavietas un darba devēju attieksmes novērtējums pret personām ar invaliditāti. 15 procenti personu ar invaliditāti darba devēju attieksmi vērtē kā atbalstošu, 23 procenti - kā neitrālu, bet 32 procenti kā diskriminējošu. Negatīvais darbavietu vērtējums šogad audzis gandrīz uz pusi. Cilvēki ar invaliditāti negatīvāk nekā pirms pieciem gadiem vērtē arī sabiedrības attieksmi. Piektā daļa cilvēku uzskata, ka sabiedrības attieksme ir diskriminējoša. Vēl pētījums parāda, ka piektdaļa cilvēku ar invaliditāti uzskata, ka pieejamība nodarbinātībai pasliktinājusies.
Vērtējot, kā mainījusies dzīves kvalitāte, salīdzinot ar situāciju pirms pieciem gadiem, redzams, ka tikai pavisam nelielai daļai - pieciem procentiem ‒ personu ar invaliditāti situācija ir būtiski uzlabojusies, lielākajai daļai tā nav mainījusies vai pat pasliktinājusies. Biežāk par situācijas uzlabošanos ir pārliecināti bērnu ar invaliditāti pārstāvji un personas ar invaliditāti, kas dzīvo lielākajās pilsētās, izņemot Rīgu.
Tāpat aptaujas dati rāda, ka ir virkne jomu saistībā ar vides pieejamību, kurā situācija, salīdzinot ar 2015. gadu, personu ar invaliditāti skatījumā vispār nav mainījusies, lai gan tai būtu obligāti jāmainās, proti, situācija palikusi bez būtiskām izmaiņām mājokļa pieejamības jomā (vides pieejamība), dzelzceļa staciju un autoostu pieejamības jomā.
Lai arī publiski izskan daudz kritikas tehnisko palīglīdzekļu sistēmas virzienā, tomēr daudzi aptaujātie norādījuši, ka tieši šajā jomā ir vismaz kādi uzlabojumi. Tomēr tā uzskata tikai piektā daļa aptaujāto. Pozitīvas izmaiņas cilvēki saredz arī veselības aprūpē, sporta centru un pasākumu pieejamībā un asistenta pakalpojumu pieejamībā.
Būtiski piebilst, ka tikpat daudz cilvēku, cik saskata situācijas uzlabošanos, tikpat vai pat vēl vairāk uzskata, ka situācija pasliktinās. Sliktāk nekā citas jomas cilvēki vērtē veselības aprūpes un īpaši ‒ medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumu pieejamību.
Kādas ir visbiežāk minētās jomas, par kurām būtu valstī jārūpējas? Pirmā joma, par kuru aptaujāto vērtējumā būtu jārūpējas vairāk, ir medicīnas pakalpojumi, kurai seko pabalstu un atvieglojumu sistēma, medicīnas rehabilitācijas pakalpojumi un atbalsts nodarbinātībai, piemēram, subsidēto darba vietu izveidei, sociālo uzņēmumu darbībai. Pētījumu veica nodibinājums “Baltic Institute of Social Sciences”.
