Tā vietā, lai izpildītu savu kontroldarbu augstākajā līmenī veselības nozares nākamā gada budžeta izstrādē un sakārtošanā, Veselības ministrija aicināja mediķus padalīties ar pacientiem, bet pacientus prasīt no mediķiem, politiķiem un galu galā – iziet ielās un protestēt. “Tā pretnostatīt pacientus un mediķus ir neētiski, un mēs tam kategoriski nepiekrītam,” sarunā ar Neatkarīgo saka Latvijas Pacientu organizāciju tīkla koordinatore un Reto slimību alianses vadītāja Baiba Ziemele.
Sarunā ar Neatkarīgo Baiba Ziemele raksturo šī brīža pacientu noskaņojumu un pārdomas par politiķu attieksmi pret pacientiem un viņu vajadzībām.
Vai pacientu organizācijas kaut daļēji tika iesaistītas nākamā gada budžeta prioritāšu noteikšanā veselības jomā?
Nē. Pavasarī, kad parakstījām sadarbības memorandu ar Veselības ministriju, norādījām, cik ārkārtīgi svarīgi ir iesaistīt pacientus šajā procesā, uzzināt pacientu organizāciju domas. Turklāt darīt to laikus, lai nebūtu pēdējā brīdī, steigā, kad visi kļūst neapmierināti. Mēs jau no paša gada sākuma runājam par to, cik svarīgi ir kopīgās diskusijās likt kopā visus prātus, lai noteiktu galvenās prioritātes. Protams, situāciju ietekmēja Covid-19 epidēmija, kad sadarbība apstājās vispār.
Kurā brīdī sapratāt, ka nākamā gada budžetā ne veselības aprūpes pieejamības paplašināšanai, piemēram, rindu mazināšanai, vai kompensējamo zāļu budžetam papildu finansējums vispār netiek plānots?
Brīdī, kad mūsu organizāciju uzaicināja uz veselības nozares stratēģisko padomi, kur Veselības ministrija stāstīja par situāciju kopumā, par to, ka ir 183 miljoni eiro mediķu algām. Redzējām informatīvu slaidu, kurā bija apkopoti dati par paredzētajiem miljoniem veselības aprūpes pakalpojumu tarifu celšanai, zālēm un citiem jautājumiem - kopumā 60 miljoni. Tomēr nekādu sīkāku informāciju nesaņēmām. Uzrakstījām vēstuli visām Saeimas komisijām, politiskajām frakcijām ar aicinājumu jeb prasību tomēr palielināt veselības nozares budžetu arī pacientu interesēs. Mums galvenais ir pakalpojumu pieejamība veselības aprūpē. Ja tas nav, tad viss paliek vecajās sliedēs. Pacientu organizācijas formāli ir iesaistītas dažādos procesos, bet vairāk mūs uztver kā klausītājus, diskusijās mēs neesam vēlami.
No jūsu sacītā es saprotu, ka pacientu organizācijām nebija iespējams pat uzzināt, kam Veselības ministrija ir prasījusi šo papildu naudu un kāds ir tās sadalījums?
Faktiski mūs uzreiz konfrontēja ar mediķiem. Lūk, pacientiem ir jāprasa mediķiem, lai iegūtu papildu finansējumu. Mēs skaidri un gaiši atbildējām, ka nekādā veidā neesam pret ārstu un māsu atalgojuma palielināšanu, jo tas ir ļoti svarīgi un tas bijis gadiem solīts. Veselības ministre izteicās, ka pacientiem tagad būtu jābūt ielās. Nē, mēs tam iebilstam, tas ir absolūti neētiski. Aicināt slimus cilvēkus, īpaši Covid-19 epidēmijas laikā, pulcēties un protestēt… Manuprāt, to var uzskatīt par “aizvēsturisku” protesta formu, ņemot vērā, ka ir tik daudz dažādu veidu, kā pacientus iesaistīt viedokļa paušanā, kā uzzināt, ko pacienti patiešām domā un kādus priekšlikumus var izteikt.
Jūsuprāt, par ko tas liecina ‒ jautājuma risināšanu atstāj starp divām sabiedrības grupām - mediķiem un pacientiem, tā teikt, nauda ir tik un tik miljoni, izcīniet paši savu cīņu, cik kuram tiks? Ārsti, dalieties, un jūs, pacienti, pieprasiet no viņiem.
Mēs nezinām visas politiskās aizkulises, bet tās ir kaut kādas politiskās spēles, politiķu retorika. Par naudas trūkumu veselības nozarei esam runājuši gadu gadiem, varbūt vienreiz vajadzēja rīkoties pragmatiski un šo finansējumu, vismaz akūtajām vajadzībām veselības nozarē piešķirt, ne tikai mediķu atalgojumam, kam mēs kā pacienti, protams, piekrītam. Piemēram, mūžīgais kompensējamo zāļu budžeta deficīts, katru gadu tajā pietrūkst 20 miljoni. Visi zina, ka pacientu skaits palielinās, visi zina, ka tam ir papildu nauda nepieciešama, bet katru gadu ‒ atkal deficīts, un atkal kaut kas jāpārdala! Izskan arī runas par to, kurš kādu veselības aprūpi ir pelnījis - nemaksā nodokļus, nekā tev nebūs, bet cilvēks nav spējīgs tos nodokļus samaksāt, jo viņa veselība neļauj pilnvērtīgi strādāt.
Ienāca prātā salīdzinājums: ja man ir desmit eiro, bet vienādās daļās visiem bērniem sadalīt nevaru, es nevis pati nosaku prioritātes, bet iedodu naudu bērniem, lai izkaujas. Apmēram tā izskatījās šī situācija.
Trāpīgi. Mēs taču labi saprotam, ka atalgojumu mediķiem ir nepieciešams paaugstināt. Turklāt tas nebūt nav pretēji mūsu interesēm, jo pieejamība kvalitatīviem veselības aprūpes pakalpojumiem būs tikai tad, ja būs personāls. Vienkārši mums visiem ir savas vajadzības, bet naudas nav pietiekami.
Vai tomēr tā zināmā mērā nav bezspēcība izteikt domu, ka pacientiem ir jāprotestē, stāvot pie Saeimas?
Jā, jo ir daudz citu veidu, kā iesaistīt pacientus un nodrošināt atbalstu no mūsu puses, ja vien būtu vēlme. Jau pavasarī mēs izteicām gatavību kopīgi strādāt pie budžeta prioritātēm. Ja gadiem ilgi šādi tiek pieņemts budžets, kas daudzus neapmierina, varbūt ir jāmaina tā sagatavošanas veids. Varbūt mēs kā pacienti jau no paša sākuma varam iet uz Finanšu ministriju un skaidrot, kāpēc mums ir vajadzīgas zāles. Tas nav vienkārši tā - nopērkam kaut kādas zāles. Tam visam pamatā ir pētījumi un pierādījumi, izvērtēta terapeitiskā un ekonomiskā efektivitāte. Mēs, Latvijā, esam kā pa pusei salūdzis traktors veselības nozarē, netiekam uz priekšu, un tagad mums vēl saka: ejiet piketēt. Tas ir smieklīgi. Caur asarām.
Vai tā ir tiesa, ka par Veselības ministrijas prioritātēm un konkrētiem finanšu aprēķiniem pacientu organizācijas uzzināja tikai pirms nedēļas, kad 2020. gada budžeta projektu sāka skatīt Saeimas Budžeta un finanšu komisija?
Jā, bet vēl pirms tam izlasījām rakstu Neatkarīgajā. Tad arī uzzinājām, ka papildu finansējums mūsu prioritātēm nav valdībā apstiprināts un mums jāiet piketēt. Nekādas sīkākas informācijas par to, kādi ir plāni nākamajam gadam, mums nebija un nav.
Vai pacientu organizācijas iesniedza priekšlikumus?
Mūsu prioritātes ir nemainīgi tādas pašas kā katru gadu, un par tām mēs arī informējām - nodrošināt pieejamību veselības pakalpojumiem, ieskaitot papildu naudu kompensējamām zālēm. Mēs arī piedāvājām mainīt kārtību, kādā jauni medikamenti tiek iekļauti sarakstā, tas ir būtiski tieši tādiem medikamentiem, kas domāti retajām slimībām. Mēs Latvijā gaidām, kad atnāks ražotājs uz Nacionālo veselības dienestu un pieteiks zāles sarakstam, bet ir taču zināmas slimības un zināmi medikamenti, tā sauktie īpaši svarīgie medikamenti, kas ir nepieciešami neatkarīgi no tā, vai ražotājs ir pieteicis vai ne. Atbildīgajām valsts iestādēm, manuprāt, jārīkojas proaktīvi un jāuzrunā ražotājs. Vēl mēs uzsveram, ka nevar Covid-19 apstākļos koncentrēties tikai un vienīgi uz koronavīrusu. Kas notiek ar citu slimību pacientiem?
Kurām prioritātēm valdībai un Saeimai noteikti vajadzēja atrast finansējumu?
Veselības aprūpes pakalpojumu pieejamībai - tas nozīmē rindu mazināšana un paplašināts kompensējamo medikamentu saraksts. Tas skar visu slimību pacientus. Situāciju vēl pasliktina epidēmijas apstākļi un tas, ka kādu brīdi bija ierobežota veselības aprūpe. Turklāt pašlaik mēs nezinām, kā būs turpmāk.
Kā vērtējat situāciju ar kompensējamo zāļu budžetu?
Nav pieņemami, ka katru gadu šajā budžetā veidojas deficīts, tas nozīmē, ka nav nekādu iespēju attīstīties vai tās ir minimālas. Mums ir svarīgi, lai zāles, kuras ir pieejamas un no valsts budžeta tiek apmaksātas, ir efektīvas. Mēs vēlētos redzēt detalizētu izvērtējumu zāļu izrakstīšanas reformai, proti, kādi ir pacientu ieguvumi no tā, ka tiek izsniegts lētākais medikaments, izņemot finansiālo. Sāpīgs un neatrisināts jautājums ir zāļu nodrošinājums pacientiem ar smagām slimībām, kur nepieciešami dārgi medikamenti. Nav īsti sistēmas, kā palīdzēt šiem pacientiem.
Kādas izmaiņas var sagaidīt reto slimību pacienti?
Mēs izanalizējām reto slimību plānu un secinājām, ka liela daļa nav izpildīta. Viens paradokss, ko mēs pamanījām, ir tas, ka pat piešķirtais finansējums netika izlietots dažādu administratīvu vai finansiālu šķēršļu dēļ. Neapšaubāmi pēdējos gados ir paveikts daudz reto slimību jomā, tomēr, ja mēs visu laiku cīnāmies par papildu finansējumu, piemēram, specifiskiem izmeklējumiem, nevar būt tā, ka neiztērē naudu.
Nākamgad retajām slimībām ieplānots aptuveni tāds pats finansējums kā šogad, pat nedaudz mazāks?
Mēs kā pacientu pārstāvji pilnu informāciju nezinām, tikai tik, cik lasām presē. Diemžēl. Finansējums noteikti ir nepieciešams ģenētiskajiem testiem un medikamentiem. Piketēt mēs noteikti neiesim, jo savu misiju redzam citādāk. Mēs neatlaidīgi strādāsim pie priekšlikumiem un iesim pie likumdevējiem, un turpināsim klauvēt pie visām durvīm.
